Kritiskās domāšanas aizsargvalnis pret galvenā kalibra informatīvajiem lielgabaliem

Viktors Peļevins neapšaubāmi ir viens no izcilākajiem, ja ne pats izcilākais mūsdienu krievu rakstnieks. Kārtējā Peļevina grāmatas iznākšana ir gaidītākais notikumiem krievvalodīgās literatūras pasaulē. Viņa 2019. gada garstāstu “Vieglo pieskārienu māksla” kritika vērtēja kā literāri neviendabīgu (taču ne kā neizdevušos), taču vienlaikus atzina filigrāno laikmeta zīmējumu. Piedāvāju dažus fragmentus no šī romāna.
09.08.2020. Bens Latkovskis
 
©Ekrānšāviņš

Lai no šiem atsevišķajiem fragmentiem (neredzot romānu kopumā) nerastos iespaids, ka autors ir kāds sviestā sagājis putinists, antiamerikānists, nepieciešams neliels paskaidrojums. Jāsaprot, ka Peļevins raksta ironiskā stilā un viņa “konspiroloģiju” nekādā gadījumā nedrīkst uztvert - viens pret vienu. Tie “murgi”, kurus pauž viņa varoņi, nav kaut kāda apslēpta “gudrība”, kuru viņš “atklāj” mazāk zinošam lasītājam. Nē, viņš vienkārši it kā smiedamies, caur absurdu liek uz dažām it kā vispārzināmām lietām paskatīties no cita rakursa un ieraudzīt pasauli telpiskāk. Ar savām pārspīlēti absurdajam konstrukcijām viņš atklāti ākstās, bet ģēnija ākstībās vienmēr vērts ieklausīties.

---

“Pēc kādas tehnoloģijas, starp citu, jūs iegremdējāties transā?

“Par to parunāsim pēc ekstrakcijas”, pasmaida V.S., “man taču jāsaglabā kaut kāda jūsu interese par mūsu metodēm...Pagaidām pateikšu, ka šajā ēkā izstrādāja visu amerikāņu politkorektumu, “identity politics”, genderšizu un kreiso aktīvismu. Kamēr neiejaucās CIP. Viņi pamazām atņēma mums kreiso vektoru, bet kaut ko mainīt jau bija par vēlu... Ar kreiso aktīvismu un politkorektumu nodarbojās nodaļa otrajā stāvā. Redziet, tur, kur tā zilā šļūtene karājās...”

“Tieši te arī visu politkorektumu izstrādāja?” neticīgi saviebjas Golgofskis.

“Nu, varbūt, ne visu. Astoņdesmito gadu beigās, kad šeit sākās darbi, tas jau bija iedīglī radies, bet kopumā galvenais neirolingvistisko žņaugu masīvs un neirotiskās prakses, kas ar šo apzīmējumu saistās, tika izdomātas šeit. Šeit arī tās tika himerizētas ar tītaru palīdzību.”

“Kāpēc tieši ar tītariem?”

“Amerikāņiem tītars ir Pateicības dienas nacionālais ēdiens,” atbild V.S. “Dzīvības enerģijas avots var būt jebkāds, bet Izjumins izcēlās ar māņticību. Pareizāk sakot, pat ne tik daudz ar māņticību, cik ar zināmu maģisko domāšanu. Tītars saistās ar Ameriku, un viņam tas bija svarīgi. Vēl vairāk. Viņaprāt, ja amerikāņi vēl arī apēdīs himeru radīšanai izmantotos tītarus, tad psiholauka tetovējums būs noturīgāks. Tāpēc viņš vienmēr uzstāja uz šādu risinājumu, lai gan tas radīja noteiktas tehnoloģiskas problēmas.”

“Kāda veida?”

“Uz katru himeru bija jāizlieto simtiem tītaru. Ar katru bija jāveic noteikts rituāls, turklāt ātri. Kad strādājām uz Angliju, tad uz tādas pašas jaudas noofresku pietika ar divām, trim lielām cūkām. Lai gan amerikāņu himeras, patiesi, sanāca noturīgākas. Vēl turas kopš astoņdesmitajiem.”

Golgofskis pie sevis atzīmē “jaudīga noofreska”, bet neko nejautā - termins intuitīvi skaidrs. Putnu izmantošana lielu dzīvnieku vietā arī neizbrīna: par mūžību daudz zinošie senie ēģiptieši ne velti ķēpājās ar vardēm un bruņurupučiem.

“Jūs, lūk, sakiet - politkorektums, kreisais vektors. Bet tā ir, kā teikt, sabiedriskā dzīve. Vēlēšanas, ekonomika, karš - tas skaidrs. Bet jūs jau nodarbojāties arī ar kultūru.”

“Pēdējos gados mēs strādājām tikai un vienīgi pa Rietumu kultūru. Ienesām tajā pirmajā brīdī nebūtiskas, bet patiesībā dziļas un neatgriezeniskas korekcijas.”

“Kāpēc tas bija vajadzīgs Izjuminam?”

“Tas jau arī bija viņa velnišķīgais plāns. Rietumu specdienesti saprata, ka 21. gadsimtā nav nekādas atšķirības starp kultūras procesiem un karadarbību. Tāpēc viņi daudz nodarbojās ar mūsu kultūru un caur ietekmes aģentiem kopumā kontrolēja dienas kārtību. Tajā pašā laikā kultūras procesiem savās mājās neveltīja tikpat kā nekādu vērību. Bija ļoti pašpārliecināti. Amerikāņu dvēsele izrādījās pilnīgi neaizsargāta no noosfēras uzbrukuma pāri polam. To viņi nekādi negaidīja. Tā bija garīgā Pērlharbora. Turklāt gadiem ilga.”

“Dūriens mugurā?”

“Tieši tā. Saindēšana, es teiktu, ar asti. Izjumina uzdevums bija izrakt veselīgajā un racionālajā amerikāņu psihē alas un caurumus, pakāpeniski pārvēršot to par kaut ko vidēju starp sapuvušu termītu mītni un pārstāvējušos “Rokforas” sieru. Izjumins skaidroja priekšniecībai, ka Amerikas kultūras normā implementētais absurda un kreisā idiotisma apjoms vienā brīdī pārsniegs kritisko atzīmi un kvantitāte pāries kvalitātē. Un Amerikas kultūra vienkārši...,” V. S. knikšķina ar pirkstiem, meklējot atbilstošu vārdu, “implode, sagrūs savā iekšienē. Un tad Krievija triumfēs.”

---

“Lieta tāda, ka tajos gados kultūras ziņā Krievija bija visai tuva Amerikai,” vaļsirdīgi stāsta V.S. “Cilvēki klausījās to pašu mūziku, lasīja tās pašas grāmatas, skatījās tās pašas filmas. Jauniešu žargonu pārsvarā veidoja dažādi anglicismi. Krievija savā ziņā bija kā neīsta Amerika, kura par katru cenu centās ielīst īstās Amerikas drēbēs. Tas bija vienlaikus smieklīgi un traģiski - bet viens no tādas lietu kārtības blakusefektiem bija tas, ka abām kultūrām bija gandrīz vai vienādas noosfēras...”

Bet tas, kā raksta Golgofskis, nozīmēja to, ka Krievijā radītu noofresku varēja padarīti redzamu miljoniem amerikāņu, kā to ģeniāli izdomāja vēlīnajos padomju laikos vēl jaunais Izjumins. Un nevienam pat prātā neienāca, ka ir darīšana ar citas valsts diversiju...

Tas bija milzīgs atklājums. Tolstoju fermas, britu padomes, vēstniecību kultūras nodaļas un tamlīdzīgi piesegu kantori novecoja vienā mirklī un uz visiem laikiem. Saūdu emisāri, kuri brauca duļķot ūdeni uz kurban-bairam, arī. Krievija izrāvās tālu priekšā visslepenāko un šausminošāko ieroču sacensībā.

“Kādu uzdevumu sev izvirzīja Izjumins?” Golgofskis jautā savam informatoram.

“Saprotams, ka iznīcināt Ameriku,” atbild V.S., ”bet viņš saprata, ka ar tik veseliem un adekvātiem cilvēkiem, kādi bija amerikāņi divdesmitā gadsimta beigās, tādas lietas nostrādāt būs grūti. Tāpēc viņa uzdevums bija sagraut to galveno, kas Ameriku padarīja par Ameriku - skaidro, racionālo, brīvo amerikāņu prātu. Ideālā variantā viņš gribēja pārvērst Ameriku par tādu pašu trulu un melīgu sabiedrību kāda bija Padomju Savienība septiņdesmitajos. Izjumina uzdevums bija likvidēt vārda brīvību un radīt Amerikā atbaidošu un smacējošu liekulības, baiļu un melu atmosfēru. Tādu pašu, kas pazudināja Padomju Savienību. Tikpat amorālu, ar partkomiem, kaudzi aizliegto tēmu un selektīvu tiesiskumu. Protams, ar Amerikas reāliju korekcijām.”

“Un kā jums tas izdevās?”

“Vai tad jūs neredzat? Un kā vēl. Var droši uzskatīt ģenerāli Izjuminu par amerikāņu mūsdienu kultūras galveno arhitektu. Katrā ziņā tās kultūras, no kuras nes pēc smaga idiotisma, liekulības un psihopātijas, bet tas, kā pats saprotiet, ir gandrīz viss, no kā šī kultūra šodien sastāv. Pēdējo divdesmit gadu laikā Izjumins ir amerikāņu kultūru pārvērtis par tādu, ziniet, jukušu motorzāģi, kas zāģē uz pusēm sevi pašu un pie viena arī amerikāņu smadzenes. Nekas tam nespēj traucēt.”

Golgofskis smagi nopūšas.

“Ar ko nodarbojās personiski Izjumins?” viņš jautā.

“Ar kopējo vadību. Personiski viņš kūrēja genderu ideoloģiju. Tas bija viņa hobijs. Visas tās tualetes trešajam dzimumam, jaunos genderu vietniekvārdus izstrādāja majore Soņa Kozlovska, Izjumina galvenā konsultante un eksperte. Viņa izauga Manhetenā un ar mātes pienu...

“Skaidrs,” saka Golgofskis, “skaidrs. Es domāju ne to, bet stratēģisko virzienu.”

V.S. pasmaida par sarunas biedra neattapību.

“Viņi arī bija tie , kas izstrādāja. Ja jūs domāja tādā oldskūlīgā izpratnē... Izjumins, protams, ar visiem spēkiem centās izjaukt amerikāņu sociālo harmoniju un pretnostatīt to vienu procentu, kam pieder Amerika, pārējiem deviņdesmit deviņiem. Viņš sapņoja sarīdīt Džefu, tā teikt, Bezosu ar tiem, kas viņa labā raujas, pārtiekot no pārtikas taloniem.”

Golgofskis paceļ uzaci.

“Un jūs no tiesas domājāt, ka tas izies cauri?”

“No sākuma patiešām likās, ka uzdevums nav paceļams,” piekrītoši māj V.S. “bet tā izpildei tika iesaistīti milzīgi intelektuālie resursi. Ja man atmiņa neviļ, tad tika sadedzināti apmēram septiņpadsmit tūkstoši tītaru. Ja jūs paanalizētu šodienas amerikāņu noskaņojumu, tad secinātu, ka diversija ir izdevusies.”

“Un rasu jautājums?” jautā Golgofskis. “Rasu naidu sējāt?”

“Tas tika plānots galvenokārt nākotnē.”

“Kā tieši?”

“Izjumins plānoja ieviest “race fluidity”. Rasu pārplūšanu. Loģika, jāatzīst, bija nevainojama. Viņš sprieda tā - genderu pārmainīšanu esam jau ieviesuši. Ja reiz var būt vīrietis sievietes ķermenī, tad kāpēc gan nevar būt nēģeris vai indiānis baltā rumpī, un otrādi? Īpaši, ja tas dod kādus sociālos labumus. Viņiem to jau praktizē dažādas senatores, bet par meinstrīmu šādas prakses vēl nav kļuvušas. Izjumins vēlējās, lai izvēli, par ko katram būt, cilvēks pats izdara bērnībā, ar iespēju to pārskatīt jebkurā brīdī, un lai šīs viņa tiesības kļūtu tikpat neatņemamas kā tiesības izvēlēties dzimumu. Izjumins uzskatīja, ka veselā saprāta paliekas amerikāņu masu apziņā pēc visa tā neatgriezeniski izzudīs.”

Golgofskis drūmi māj ar galvu.

“Kā pie jums noritēja pats darba process?”

“To derēja pašam redzēt. Vasarās Izjumins gulēja iekšējā pagalmiņā zem brezenta nojumes. Tur vēl tagad mietiņi karājās.”

“Gulēja,” atkārto Golgofskis. “Vai tad viņš guļot deva pavēles?”

“Tās nebija pavēles, un, vispār, tur nebija līdzības ar militāro stilu. Viņa palīgi un konsultanti parasti sēdēja uz spilveniem viņam riņķī, bet viņš... Kā to pateikt? Domāja skaļi. Spriedelēja. Un šīs atbrīvotās pļāpāšanas laikā dzima jaunu himeru projekti.

“Piemēram?”

V.S. aizdomājas, iegrimstot atmiņās, un uz viņa lūpām pavīd smaids.

“Lūk, labi atceros vienu vakaru. Izjumins sākumā ilgi klausījās ķīniešu mūziku. Pekinas operu, ja nemaldos. Kaut ko par mīlestību, tā viņš pats paskaidroja. Pēc manām izjūtām, it kā pērtiķēnu ar rokas zāģi zāģētu. Un pēc tam saka: puiši, kāpēc gan mums nedaudz nepakoriģēt amerikāņu seksualitāti? Viņam jautā - kā? Vēl vairāk? Kur tad vēl? Bet viņš atbild - ir kur, ir.

V.S. apklust. Redzams, ka atmiņas ir viņam patīkamas.

“Kur tad?” jautā Golgofskis. “Kāda bija ideja?”

“Ideja bija tāda. Zināms, ka sievietes, kā liecina statistika, pārsvarā izjūt orgasmu no klitora stimulācijas. Visas tās leģendas par iekšējo G-spot ir marketologu triki, lai radītu tirgus nišu jauniem elektromasturbatoriem. Lūk, Izjumins saka - vajag, tā teikt, atvērt amerikāņu aktīvistēm acis uz to, ka sievietēm ir nepatīkami un pretīgi, kad vīrietis viņā stūķē to savu mataino riebeklību, un pēdējos simt tūkstošus gadu viņa piecieš šīs mokas tikai dēļ sava beztiesiskā stāvokļa.”

“Un ko viņš piedāvāja vietā?”

“Himeras struktūra bija tāda - tā kā progresīvās domas ausma beidzot izgaismojusi šo cisgendera heteroseksualitāti pienācīgā gaismā, nepieciešams ieviest jaunu kultūras normu - lai vīrietis dzimumkontakta laikā vispār neiedrošinātos izmantot savu patriarhālo šprici. Jāliek vīriešiem pāriet uz pirkstiem un mēli strikti pēc lesbiskā modeļa, bet savu riebīgo dzimumvajadzību, lai viņi apmierina vienatnē atejā. Turklāt stāvus. Sēžot drīkst tikai pi-pi un ka-ka. Skaties, pēc divdesmit gadiem demogrāfiskā bedre. Nu, un nacionālais nervu stress, protams, garantēts... Mēs vispirms pasmējāmies, tad padomājām, un Soņa Kozlovska saka: Ko, kolēģi...? Mierīgi. Varam izdarīt. Tikai ne tā. Vecim uzvilksim cimdu, iesmērēsim ar lubrikantu un pārdosim procedūru kā orgastisko apzinātības meditāciju. Pa McMindfulness līniju. Vispirms izveidosim start-up kaut kur Sanfrancisko - vēl naudu nopelnīsim savai dzimtajai GRU. Pēc tam integrēsim federālā mērogā. Ar vispārējo kultūras vektoru tas sakrīt... Un, kā vēl sakrīt, piekrīt Izjumins. Mēs ne velti jau divdesmit gadus šo vektoru zāģējam.”

“Un, kā? Integrējāt?”

V.S. parausta plecus.

“Nezinu. Tā bija viena no pēdējām sanāksmēm, kurā es piedalījos. Tā būtu taktiskā kalibra himera. Tādas taisīja ātri. Domāju, ka tā jau ir gatava un izvērsta iedarbināšanai. Vai sabiedrībai acis jau atvēruši, neesmu lietas kursā.”

Golgofskis pievērš uzmanību uz to, ka atkārtojas frāze - “atvērt acis sabiedrībai”. Grūti droši vien labāk paskaidrot dažos vārdos kā himera izvēršas masu apziņā tās aktivizācijas brīdi.

“Kā vēl strādājāt pa Ameriku?”

“Visādi,” iesmej V.S. “Pēdējais, ko es darīju personiski, veidoju himeru par vispārējo relativitātes teoriju. Ideja bija, ka tā ir rasistiska, jo tās izstrādāšanā nebija iesaistīts neviens nēģeris. Pie viņiem akadēmiskajās aprindās tas uzreiz aiziet. Nav divas reizes jāatkārto. Bet pamatā integrējām sociālismu. Izjumins teica tā - vēl desmit gadus nodzīvošu, un būs tur septiņdesmito gadu parauga Padomija. Neviens neatradīs trīs atšķirības.”

“Jā, viņš bija ciniķis.”

“Un vēl kāds,” māj ar galvu V.S. “Visu laiku atkārtoja - viņiem tur būs ne republika, bet pasaka ar mūsu galu. Vispirms ieviesīsim mazākuma diktatūru. Tas ir, ne jau pašu minoritāšu, skaidra bilde, bet progresīvo komisāru, kas runās viņu vārdā. Vēl labāk - komisārieņu. Un vienlaikus prokurorieņu. Tādu nez no kurienes uzradušos klukšu, kuru priekšā visi būs spiesti staigāt uz pirkstgaliem un atlaišanas draudu priekšā taisnoties tviterī. Nosauksim to par sabiedriskās domas diktatūru. Pēc tam cīņas pret hate speech aizsegā atcelsim vārda brīvību - visiem, izņemot mūsējos. Pēc tam iecelsim tronī kādu muļķīti-sociālistieni vai Berniju. Un iegūsim Amerikas vietā milzīgu, neirotizētu Venecuelu ar triljonu dolāru lieliem parādiem.”

“Vai pēc Izjumina aplēsēm, tas izdevās?”

“Ne tas vārds. Pēdējos gadus viņa apakšvienība strādāja pie kritiskās kultūras situācijas formatizēšanas, kuru viņš pats dēvēja par “deplorables vs. unfuckables”... (Golgofskis savā grāmatā šo grūti pārtulkojamo vārdu spēli tulko kā “baltais proletariāts pret progresīvo inteliģenci”)

Golgofskis katram gadījumam neticīgi smīn.

“Ja jūs paskatītos,” turpina V.S. “ar ko dzīvo šodienas Amerika, jūs ieraudzītu, ka lieta praktiski darīta. Tas ir, savu “Barbarosas” plānu Izjumins ir izpildījis. Viņam bija atlicis tikai dot pēdējo triecienu. Fināla, tā teikt, procedūru. Un šajā brīdī mūsu vadība izlēma Izjuminu apstādināt.”

---

Ar šo epizodi Peļevina romāns, protams, nebeidzas. Taču ne jau pārstāstīt viņa romānu vai atreferēt konspirācijas teorijas, par kuram pats Peļevins ironiski iesmej, ir šīs publikācijas mērķis. Vienkārši reizēm ir ļoti veselīgi ar kaut minimālu kritisko domāšanu uztvert visus tos giga un terabaitus, ar kuriem bez apstājas tiek bliezts pa mūsu smadzenēm no visiem galvenā kalibra informatīvajiem lielgabaliem.