Kāpēc pašvaldības zaudē informatīvajā karā?

Piektdien Iecavas kultūras namā notika pašvaldību seminārs “Skats no malas uz pašvaldībām. Pārmaiņas 10 gados”, kur arī man bija gods uzstāties. Lūk, manas runas rakstiskā versija Kā ir mainījies pašvaldību kopējais tēls un ietekme Latvijas sabiedriski politiskajā telpā? Aizvadītajā desmitgadē pašvaldību tēls ir attīstījies divos, it kā pretējos virzienos. No vienas puses Latvijas reģioni ir kļuvuši ievērojami sakārtotāki un vizuāli sakoptāki. Teorētiski tam vajadzētu uzlabot pašvaldību prestižu, palielināt to kopējo svaru un ietekmi. Taču praksē tā nav noticis. Drīzāk otrādi. Arvien retāk dzird pašvaldību konsolidēto viedokli, kas rada iespaidu, ka pašvaldības kopumā kļuvušas vājākas. Kāds tam ir iemesls?
10.08.2020. Bens Latkovskis
 
Piektdien Iecavas kultūras namā bija pulcējušies pašvaldību pārstāvji, lai citu jautājumu starpā spriestu arī par to, kā uzlabot savu mazliet apsūbējušo tēlu ©Foto no Iecavas novada mājas lapas

Ja skatāmies uz pašvaldībām no malas, tad redzam, ka tās visbiežāk atrodas defensīvā pozīcijā. Notiek spēle no aizsardzības - taisnošanās un atsišanās no uzbrukumiem. Spēlējot no aizsardzības, uzvarēt ir grūti, bet to var izdarīt, ja ir skaidra spēles stratēģija. Pašvaldību kopējā rīcība novadu kartes pārzīmēšanas laikā apliecināja, ka nekādas stratēģijas nav. Katra pašvaldība, kura mēģināja protestēt pret “reformu”, cīnījās kā pati prata. Rezultātā VARAM ar Pūci priekšgalā samērā viegli to izstūma cauri.

Ārpus iekavām šoreiz atstāšu politiski partejiskos aspektus, kuri nosaka Rīgas centrālās varas un reģionu savstarpējās attiecības. Tās bieži vien neizskatās īpaši draudzīgas, un tādējādi ļauj tieši šīs partejiskās pretrunas uzdot par galveno iemeslu Rīgas un nosacītās provinces pretišķībām? Iespējams, ka tam ir savs pamats, taču tas nav vienīgais iemesls. Katrā ziņā ne galvenais.

Ko pašvaldībām pārmet Rīgas kafejnīcu tviterpublika, kura vienlaikus arī nosaka sabiedrībā valdošo informatīvo normu? Jūs tur pārāk daudz naudas tērējat. Pārāk trekni dzīvojat. Iekavās - uz mūsu rēķina. Par to, ka šajā publikā daudziem pret laukiem ir kādi īpaši aizspriedumi, liecina tas, cik daudz sociālajos tīklos, tajā pašā tviterī, ir negatīvi komentāri tiklīdz parādās ziņas par kompensāciju piešķiršanu zemniekiem nelabvēlīgu laika apstākļu dēļ. Uzreiz notiek sacenšanās, kurš asprātīgāk paironizēs par absurdākām kompensācijām citām uzņēmējdarbības formām.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka Latvijas sabiedrība neredz atšķirību starp parasto uzņēmējdarbību un lauku uzņēmējdarbību. Faktiski neredz atšķirību starp pilsētu un laukiem, starp Rīgu un provinci. Visi tiem mērīti ar vienu olekti. Lauku un provinces problēma ir tā, ka arī turienes cilvēki domā tāpat. Viņi cenšas sacensties spēlē, kur vieniem ir būtiskas priekšrocības. Civilizētā sabiedrība jau sen ir sapratusi, ka lauki un province ir īpaši atbalstāmi, jo vienlīdzīgā konkurences cīņā nevar uzvarēt. Tieši šī iemesla dēļ ES trešā daļa budžeta aiziet laukiem. Ja ES budžeta sadali noteiktu Latvijas sabiedriskā doma, tad Eiropas lauku budžets tiktu vairākkārtīgi samazināts, jo mūsu apziņā nav saprotams - kāpēc viņiem tik daudz dod?

Šeit nav runa par to, ka mūsu zemnieki saņem ievērojami mazāk nekā veco ES valstu zemnieki. Šeit es runāju par vispārējiem naudas sadales principiem. Diemžēl pie mums netrūkst arī tādu “gudrinieku”, kuri šķendējas par to, ka pašvaldību izlīdzināšanas fondā tiek pārdalīti tik lieli (viņuprāt) finanšu resursi. Kāpēc man par saviem nodokļiem jāfinansē kaut kāda X novada bibliotēka, tiek spriests bez mazākā kauna vai neveiklības sajūtas.

Diemžēl arī pašvaldību pārstāvji, kā jau minēju, ielaižas spēlē pēc šiem noteikumiem. Proti, ielaižas diskusijās, kurās tiek operēts ar ekonomiskām kategorijām - novadu saimniecisko efektivitāti, pašpietiekamību, rentabilitāti un tamlīdzīgi. Mēģināt konkurēt jomā, kur tev nav ne mazāko izredžu uzvarēt, nav gudri. Nu nekādā veidā novads 200 km no Rīgas nevar konkurēt ar Pierīgas novadiem. Runāt par reģionālo politiku ekonomiskās kategorijās nozīmē jau iepriekš zaudēt.

Joprojām sabiedrībā dziļi apziņā iesēdušies pagājušā gadsimta stereotipi - par laukiem, par reģioniem, kuri ir saimnieciski pašpietiekami un plaukstoši. Protams, lauku reģioniem ir jābūt plaukstošiem, taču pateicoties nevis pašu spēkiem, bet pateicoties pašu spēkiem plus valsts atbalstam, ES atbalstam un, galvenais, sabiedrības atbalstam. Ja pašvaldības patiešām gribētu iziet no “peramo puiku” lomas, tad tām būtu jāuztur pavisam cits diskurss.

Rīgas, Pierīgas (un ne tikai) iedzīvotāji ļoti labprāt nedēļas nogalēs izbrauc pa Latviju. Viņi priecājas par skaistajām Latvijas ainavām, sakoptajiem laukiem, sakārtotajām pilsētām, mājīgajiem krodziņiem un kafejnīcām. Viņi Latviju izbauda. Taču par baudu vienmēr jāmaksā. Jāmaksā ne tikai par apēsto karbonādi, izdzerto alus kausu, vai nobraucienu ar rodeli. Jāmaksā arī par to estētisko kopumu, kuru sniedz apdzīvota vide.

Ja, izbraucot ārpus Lielrīgas reģiona, cilvēki redzētu tikai plašus laukus un nebeidzamus mežus bez cilvēkiem, tad viņi saņemtu mazāku baudas devu. Tāpēc reģionu apdzīvotība ir ne tikai ekonomisks faktors. Tas ir ļoti svarīgs estētisks, un vēl vairāk - nacionālās pašapziņas faktors. Cilvēkiem ļoti nepatīk, ja tu brauc pa dzimtenes ārēm un neredzi tur cilvēkus. Tāpēc cilvēki būtu tiešā vai netiešā veidā materiāli jāstimulē par to, ka viņi dzīvo ekonomiski nekonkurētspējīgās vietās. Dažādi stimuli un atbalsta mehānismi ir daudz kur pasaulē. Skandināvijas ziemeļu rajonos, Kanādā, Aļaskā un citur. Uzskatāmi šī politika tiek piekopta Izraēlā, kur visādos veidos tiek atbalstīta apdzīvotu vietu veidošana dzīvošanai pilnīgi nepiemērotās vietās - tuksnesī.

Valsts reģionālā attīstība nav tik daudz ekonomisks, cik sociāls, nacionālās identitātes, pat stratēģiskās drošības jautājums.

Kad Izraēlā jūs ar satiksmes autobusu braucat no Jeruzalemes uz Nāves jūru, tad autobuss iebrauc katrā tuksneša kibucā, kas bieži vien ir 3 - 5 km no galvenā ceļa. Kad es tur braucu, tad nevienā kibucā, kurā autobuss iebrauca, neviens cilvēks ne iekāpa, ne arī izkāpa no tā. Varētu teikt, cik bezjēdzīga līdzekļu šķērdēšana. Taču tādā veidā valsts šiem kibucu iedzīvotājiem dod skaidru signālu - mēs par jums rūpējamies un atbalstām, ka jūs šeit dzīvojat. Izraēlā diskusijas par šo kibucu eksistences lietderību tuksnesī, dzīvei pilnīgi nepiemērotos apstākļos, pat nav iedomājamas. Ko ar to gribu teikt?

Tieši idejai par iedzīvotāju vienmērīgu pārklājumu Latvijā jākļūst par valstiski nacionālu stratēģiju, par pašvaldību centrālo idejisko asi, ap kuru var tālāk attīstīt jau konkrētākus projektus. Kāds bija novadu “reformas” galvenais tarāns? Stāsts par to, ka pašvaldības mums izmaksā pārāk dārgi. Viņi tur sēž un speciāli rada sev darba vietas, vai pareizāk sakot, neļauj tās noīsināt. Spēlējot lauciņā, kur galvenais ir mirkļa ekonomiskais izdevīgums un rentabilitāte, visi iebildumi pret šiem “neapgāžamajiem” argumentiem izklausījās samocīti un aiz matiem pievilkti.

Skaidrs, ka pēc šādiem noteikumiem spēlējot, skatītāju, tas ir, Rīgas viedokļu līderu, acīs uzvarēt nebija iespējams. Rīgas publikas atbalstu varētu iegūt vienīgi tad, ja būtu mainīti spēles nosacījumi. Ja spēles rezultātu nosaka pēc ekonomiskajiem parametriem, tad neviens kultūras nams, bibliotēka vai sporta zāle, kura ne mūžam neatmaksāsies, nedod uzvaras punktus. Vienīgā iespēja uzvarēt ir mainīt rezultāta noteikšanas kārtību. Proti, par galveno, kā angļi teiktu, - golu, jāpasludina nevis ekonomiskos ieguvumus, bet gan saglabāto apdzīvotību.

Tā teikt, līdz labākiem laikiem, kad mūsu ikdienas dzīve būs tiktāl mainījusies, ka dzīvot Alūksnē šķitīs ne mazāk stilīgi kā Rīgā vai Babītē. Taču kamēr tas tā vēl nav, valsts un sabiedrības galvenajam mērķim (golam) jābūt apdzīvotības saglabāšana reģionos, lai Latvija nepārvērstos par tukšu vietu, kur cilvēki, atbilstoši bēdīgi slavenajai Rungaiņa teorijai, dzīvo tikai dažās lielajās pilsētās un pie ūdeņiem. Latvijas attālāko vietu depopulizācijas novēršana būtu pašvaldībām jāizvirza par valsts stratēģisko prioritāti, un šī ideja jāizvirza priekšplānā vienmēr, kad sākas ierastās sarunas par naudu. Tikai tādā veidā var līdzsvarot savas apriori vājākās pozīcijas informatīvajos karos.