Tviterapskats. Liberāls ministrs idejiski brāļojas ar jokainu nacionālistu

Iesākumā kāda vispārēja atziņa. Katram sociālajam tīklam ir savas pieklājības normas. Tviteris skaitās viena no “inteliģentākajām” vietnēm. Teiksim, “Instagram” platformā pašslavināties ar bildēm no kūrorta vai uzbāzties ar reklāmām skaitās pieņemami, taču tviterī tas jau ir ārpus smalkā stila.
12.08.2020. Bens Latkovskis
 
©Ekrānšāviņš

Taču pirms vēlēšanām ne viens vien deputāta kandidāts nav spējis atturēties no kārdinājuma piesārņot šo vietni ar saviem politiski “informatīvajiem” atkritumiem. Ja kādam vārds - atkritumi - šķiet pārāk ass, tad kā citādi lai nosauc to bezgaumīgo politisko reklāmu, ko viens otrs cenšas iebarot saviem sekotājiem? Īpaši grēko “Attīstībai/Par!”/”Progresīvie” un Jaunās konservatīvās partijas deputātu kandidāti, lai gan arī citu partiju pārstāvji nenoniecina tvitertelpu izmantot kā savu partiju makulatūras izgāztuvi.

Tviteris ir labs tajā ziņā, ka agri vai vēlu katrs šajā telpā izgaismojas savā patiesajā gaismā. Baltkrievijas notikumu sakarā arī viens otrs politiķis parādījās visai negaidītā veidā. Nav noslēpums, ka Latvijas sabiedrībā attieksme pret Baltkrievijas režīmu nav viendabīga. Viena daļa sabiedrības Lukašenko režīmu nosoda kā nedemokrātisku, brīvību ierobežojošu un kā vairāk vai mazāk noziedzīgu, kamēr otra daļa ar gudru sejas izteiksmi spriedelē, ka “viss nav tik viennozīmīgi”. Talkā tiek ņemtas dažādas konspirācijas vai senīlas bažas, ka diktatora gāšanas gadījumā var būt vēl sliktāk.

Mazliet neparasti, ka šo konspirologu argumentāciju pārņēmis “Attīstībai/Par!” biedrs, aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Uz Guntara Meluškāna izteikto cerību, ka Lukašenko režīmam varētu beidzot pienākt gals, Pabriks, visticamāk, nepadomājot par sekām, atbild: “Tikai, ja tas būs tā, vai būsim priecīgi par to, kas nāks viņa vietā:).” Reakcija ilgi nav jāgaida. Sanita Jemberga indīgi aizrāda: “Jūs arī par Putinu to pašu sakāt? Stabilitāte jau gadiem.”

Dāvis Baumanis piebilst: “Aizsardzības ministrs kaut ko murgo, un pats pēc tam putrojas. Labāk būtu paklusējis!”

Agnis Sauka: “Ja balsu skaitīšana būtu godīga, tad vietā nāktu baltkrievu pārliecinoši atbalstītā Tihanovska. Tīri priecīgs scenārijs...”

Džuris Evertovskis: “Es līdzīgi baidos par Rīgu... Ušakova režīmam ir gals, bet vai priecāsimies, ja vietā nāks Azartspēlēm Par?”

Raivis Millers: “Vai iestāties par diktatoru ir it kā demokrātiskas valsts ministra cienīgi? Ja nav ko teikt, varbūt paklusējiet labāk?”

Aivars Bērziņš, norādot uz vispārzināmo Pabrika aizraušanos ar austrumu cīņu mākslām, iedzeļ: “Kontaktcīņās ir beidzot jāaizliedz sist pa galvu!”

Kāds Pabrika labvēlis Mārtiņš Vaivars aicina: “Pabrika kungs, lūdzu beidziet iesaistīties Twitter diskusijās. Dienas laikā jau otrs ļoti viegli pārprotamais tvīts. Jums šobrīd ir Latvijai ļoti svarīgs amats, šīs diskusijas jums nav vajadzīgas, ja nespējat izteikties ļoti uzmanīgi.”

Ja Latvijas aizsardzības ministrs de facto publiski aizstāv noziedzīgu autokrātu, kuram nav pat īsti kur bēgt (kura valsts gribēs bojāt attiecības ar pārējo pasauli, neizdodot tiesāšanai bēguļojošu bandītu), tad parādās jautājums par šī aizsardzības ministra kvalifikāciju. Vai persona, kura ieņem šo augsto amatu, ir puslīdz adekvāta?

Godīgi jāatzīst, ka Pabriks nav viens savā pozīcijā. Līdzīgu pozīciju pauž tādi latviešu politiskie mastodonti kā Aleksandrs Kiršteins un Jānis Dombrava. Kiršteins ieslēdz visu diktatoru iemīļotāko āriju: “Problēma nav Lukašenko, bet tas, ka opozīcijai nav nekā labāka, ko piedāvāt vietā.”

Tā kā līdzīga “argumentācija” ir visai populāra ne tikai starp Lukašenko “advokātiem”, bet arī starp citu diktatoru faniem, tad šeit jāpaskaidro - viena no autokrātijas sekmīgas noturēšanas komponentēm ir politiskā laukuma rūpīga attīrīšana no jebkuriem iespējamiem konkurentiem. Šajās Baltkrievijas vēlēšanās bija trīs nopietni Lukašenko konkurenti: Videoblogeri Sergeju Tihanovski varbūt arī nevar uzskatīt par ļoti “nopietnu”, taču abus pārējos - ilggadējo bankas “Belgazprombank” vadītāju Viktoru Babariko un Baltkrievijas augsto tehnoloģiju parka izveidotāju Valēriju Cepkalo ‒ nosaukt par cilvēkiem, kuriem nav nekā labāka, ko piedāvāt diktatora vietā, var tikai cilvēki, kuri atrāvušies no realitātes un negrib redzēt neko, kas neatbilst viņu konspiroloģiskajam pasaules redzējumam.

Kad Kiršteinam uz to norādīju, viņš atbildēja klasiskā 1989. gada interfrontieša garā: “Ja tev ir zināms, ko piedāvāt lielos mašīnbūves un naftas pārstrādes uzņēmumos strādājošajiem, ko labāku par Ukrainas vai Ru bēdīgajiem oligarhāta privatizācijas modeļiem, tad apraksti to savā avīzē! Ja iedzīvotāju vairākums nevēlētos, Luka pat dienu nevaldītu.”

Nu, ja. Galvenais jau ir lielie vissavienības rūpniecības uzņēmumi - “Alfa”, RER un tamlīdzīgi. Ko gan jūs, latviešu neatkarības prasītāji, varat piedāvāt vietā? Ar šādu Kiršteina loģiku mēs vēl tagad dzīvotu “gādīgā” Putina paspārnē. To, ka baltkrievu tauta nevēlas arī turpmāk dzīvot pie neglābjami atpalikuša režīma, Kiršteins negrib saprast. Viņa frāze “Ja iedzīvotāju vairākums nevēlētos, Luka pat dienu nevaldītu”, vispār ir no paralēlās pasaules.

Vēlēšanās baltkrievu tauta savu gribu izrādīja, un ar pārliecinošu balsu vairākumu uzvarēja Tihanovska. Lukašenko šos vēlēšanu rezultātus nevēlējās atzīt, tāpēc atslēdza visā valstī internetu, izdzina visu lielāko Baltkrievijas pilsētu centros desmitiem tūkstošu melnā tērptu “kosmonautu” (Baltkrievijā viņus jau dēvē par gestapoviešiem) un izlēja asinis. Baltkrievu tauta ir skaidri izteikusi savu vēlmi, lai vecais diktators vācas prom.

Ja Kiršteina un viņam līdzīgu personāžu spriedelējumi atstāj iespaidu tikai uz viņu personisko reputāciju, tad Pabrika gadījumā ir mazliet citādi. Viņš ir augsta valsts amatpersona, ministrs. Izteikumi, ka asiņaina diktatūra ir laba, jo “vēl nevar zināt, kas nāks vietā”, varbūt ir vietā krodziņā pie alus kausa, bet ne publiskā telpā, kur tavus balsi dzird desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku. Pabriks faktiski ir nolicis šaubu ēnā Latvijas valsts un latviešu tautas reputāciju. Apkaunojoši, ka mums ir tāds aizsardzības ministrs.