Transporta problēmu risināšanai nepieciešama revolūcija sabiedrības apziņā

TV24Rīga rīkotajās Rīgas mēru kandidātu debatēs izraisījās ļoti zīmīgs dialogs starp raidījuma vadītāju Armandu Puči un NA/LRA apvienotā saraksta līderi Eināru Cilinski. Runājot par sabiedriskā transporta nākotni Rīgā, Cilinskis saka: “Mums būs nepieciešamas vairāk sabiedriskā transporta joslas un satiksmes plānošanu, lai padarītu šo sabiedrisko transportu ātrāku.” Puče viņu nekavējoties pārtrauc, jautājot: “Einār, kā?...Nu kā, vairāk joslas? Kā? ...No kurienes tās joslas?
26.08.2020. Bens Latkovskis
 
Raidījuma vadītājs Armands Puče uz Rīgas mēra kandidāta Eināra Cilinska izteikumu, ka nepieciešamas vairāk sabiedriskā transporta joslas, neizpratnē jautā: “Einār, kā?...Nu kā, vairāk joslas? Kā?...No kurienes tās joslas?” ©Ekrānšāviņš no xtv.lv

Otrs raidījuma vadītājs Aivis Ceriņš šajā brīdī skaļi iesmejas un piebilst: “Labs jautājums.”

Cilinskis nedaudz samulst un, meklējot atbalstu, pārprasa: “Joslas?” Puče prokurora tonī: “Jā, joslas.”

Cilinskis: “No tām joslām, kur pašlaik pārvietojas automašīnas.” Atbildi līdz galam nenoklausījies, Puče it kā jautājoši iestarpina: “Samazināt autobusus?” Cilinskis: “Nē, samazināt tās transporta joslas, pa kurām pārvietojas automašīnas...” Puče: “Automašīnas dzīt prom no tām vietām, kur pārvietojas sabiedriskais transports?” Cilinskis vēlreiz saminstinās. Nu jau uz pāris sekundēm: “...Kāpēc prom?...” un sāk kaut ko stāstīt par Čaka ielu, no kā gan lielāka skaidrība par viņa priekšlikumu nerodas. Ar to arī šis dialogs beidzas, un šis svarīgais jautājums tā arī paliek neiztirzāts.

Šis dialogs ļoti uzskatāmi parāda vairākas lietas. Pirmkārt, studijā Puče atrodas ofensīvā, bet Cilinskis defensīvā pozīcijā. Cilinskis ir spiests aizstāvēties, lai gan pārstāv modernāku un civilizētāku pozīciju. Citā, attīstītākā valstī politiķis uz līdzīgu jautājumu: vai automašīnas dzīt prom no tām vietām, kur pārvietojas sabiedriskais transports, pārliecinoši atbildētu - protams, bet kā gan citādi? Tur politiķis ofensīvā tonī liktu aizstāvēties pagājušā gadsimta priekšstatos par pilsētas transportu iestrēgušam raidījuma vadītājam. Taču pie mums viss sanāca gluži otrādi. Radījuma vadītāji ar dzelžainu pārliecību “nospieda” kuslos Cilinska mēģinājumus mūsdienīgā garā risināt transporta problēmas Rīgā.

Otrkārt, neviens no politiķiem (vienalga, no kura spārna) Cilinska pozīciju neatbalstīja, un to tālāk neattīstīja. Arī raidījuma vadītāji necentās noskaidrot citu politiķu redzējumu uz transporta problēmas risinājumu variantiem, lai gan šis būs viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais jautājums, ar ko saskarsies jaunais Rīgas domes sasaukums. Tātad sabiedriskā pieprasījuma kaut ko būtiski mainīt nav. Vismaz pagaidām.

Taču ir pasaules attīstības tendences. Tās var patikt vai nepatikt, bet ir muļķīgi tās ignorēt. Iepriekšējā Rīgas vadība šīs tendences klaji ignorēja, un rezultātā mēs jūtam arvien pieaugošu sajukumu (“bardaku”) pilsētas ielās un it īpaši uz gājēju ietvēm. Automašīnas Rīgā masveidā pārkāpj ātruma ierobežojumus, brauc pāri sarkanai gaismai krustojumos, stāv šim nolūkam nepiemērotās vietās. Par agresīvu braukšanas kultūru pat nerunāsim. Uz ietvēm ir vēl lielāks “bardaks”. Ļoti vāji attīstītās veloinfrastruktūras dēļ liela daļa velobraucēju pārvietojas pa ietvēm, kas ir paredzētas gājējiem. Brukšana pa ietvēm pie mums tiek uztverta par normu (daži pat šo velobraukšanas “kultūru” uzskata par civilizētas sabiedrības pazīmi), lai gan no malas tā izskatās pēc mežonīga primitīvisma, kas raksturīga atpalikušām sabiedrībām.

Jaunajai Rīgas domei šīs transporta problēmas būs jārisina. Diemžēl arī sabiedriskā transporta attīstība ir smagi iestrēgusi. Sabiedriskais transports ir salīdzinoši dārgs, bet galvenais - lēns. Viens no iemesliem transporta problēmu nerisināšanai ir stingra stratēģiskā plāna trūkums, kura neesamību savukārt rada politiķu bailes skaidri pateikt autobraucējiem viņiem nepatīkamo patiesību - pasaulē cilvēkiem draudzīgu pilsētu centri kļūst automašīnām arvien nelabvēlīgāki. Tas nozīmē, ka arī Rīgas centrā autobraucēji kļūs arvien mazāk un mazāk gaidīti.

Neceriet uz ielu paplašināšanu un jaunām joslām. Tieši otrādi, autobraucējiem paredzēto joslu skaits samazināsies. Tas, protams, nenozīmē, ka netiks uzlabota maģistrālo ielu savienojamība (Austrumu maģistrāles izbūve, Ulmaņa gatves savienošana ar Dienvidu tiltu un Bauskas šoseju, Sarkandaugavas pārvads un citi).

Tāpat aizvien grūtāk būs ignorēt pieaugošo velobraucēju plūsmu. Rīgā no padomju laikiem ir saglabājies nevajadzīgi plats braucamās joslas standarts. Samazināt joslu platumu, un uz tā rēķina ieviest velobraucēju celiņus un sabiedriskā transporta joslas, būtu viens no iespējamiem risinājumiem. Parasti šādi un līdzīgi priekšlikumi iestrēgst birokrātiskajā dūksnājā, kad uz āru jārāda problēmas risināšanas imitācija, bet patiesa vēlme kaut ko darīt nav. Kā bija redzams sākumā minētājā diskusijā, šobrīd vēl agrāko laiku priekšstati par pilsētas transporta attīstību var tikt publiski izteikti visai bravūrīgā formā, kamēr moderns skatījums uz lietām jāizsaka minstinoties.

Taču, kā liecina vēsture, sabiedriskā doma var strauji mainīties. Mūsdienu cilvēki ir ļoti mobili, ir bijuši citās attīstīto valstu pilsētās un redz attīstības tendences. Viņi arī Rīgu grib redzēt kā modernu, zaļu, cilvēkiem draudzīgu pilsētu. Jā, arī autobraucēji ir cilvēki, taču viņiem laiks saprast, ka viņu vēlme aizņemt ar savu transportlīdzekli sev neproporcionāli lielu pilsētas lietderīgo platību, ierobežo citu cilvēku tiesības uz šo teritoriju. Vai nu par šo vēlmi papildus jāmaksā, vai no tās jāatsakās. Ar šo sarežģīto autovadītāju apziņas laušanu būs jānodarbojas nākamajai Rīgas domei.