Par Rīgas mēru kandidātu harismu, princi Čārlzu un stingro skolotāju

Gandrīz jebkuras vēlēšanas tiek pasludinātas par “izšķirošām”, “vēsturiskām”, par “lūzuma punktu” attīstībā. Patiesības labad jāsaka, ka šīs Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas par “vēsturiskām” un “izšķirošām” sauc vien atsevišķi šajās vēlēšanās iesaistīti politiķi vai viņiem pietuvinātas personas. Kopumā tās notiek visai vienmuļā, no politisko kaislību viedokļa pat garlaikotā gaisotnē, jo asa politiskā plūkšanās izpaliek. Viss šķiet pamatvilcienos jau izšķirts.
28.08.2020. Bens Latkovskis
 
Situācijā, kad partiju programmas savā konstruktīvajā daļā kļūst tikpat kā neatšķiramas, priekšplānā izvirzās potenciālo Rīgas mēru personības ©Ekrānšāviņš no lsm.lv

Ar augstu ticamību var prognozēt, ka Rīgas politiskā pārvaldība paliks nemainīga. Tas ir, pašreizējo VARAM iecelto pagaidu administrāciju nomainīs jau pilnvērtīga administrācija, kuras kodolu veidos tie paši politiskie spēki, kuri jau šobrīd vada Rīgu. Administrators kļūs par izpilddirektoru, bet priekšnieka Pūces vietā būs, teiksim, Staķis. Tāpat var prognozēt, ka neatkarīgi no iegūto mandātu skaita “Saskaņa” paliks opozīcijā. Tas arī viss “vēsturiskais pagrieziens”.

Ja kāds nav ievērojis, tad politiskais vektors, kurš bija noteicošais Rīgā no 2009. gada līdz 2019. gadam, jau kādu laiku ir mainījies, un tāds, visticamāk, arī paliks pēc vēlēšanām. Eksperimenti ar gājēju ielām ir šī vektora maiņas uzskatāms apliecinājums. Atšķirības starp atsevišķu partiju piedāvājumu attiecībā uz Rīgas attīstību ir mikroskopiskas. Galvenos vilcienos visas partijas piedāvā vienu un to pašu. Atšķiras varbūt vienīgi retorika.

Nav neviena nopietna politiskā spēka, kurš šajās vēlēšanās piedāvātu kaut ko būtiski atšķirīgu no citiem. Piemēram, samazināt atlaižu apjomu sabiedriskajā transportā, ieviest autotransporta iebraukšanas maksu Rīgas centrā, aktivizēt pašvaldības policiju, ieviest kārtību uz Rīgas ielām un ietvēm vai ko tamlīdzīgu. Par dažādu banānu dalīšanu šoreiz nerunāsim. Situācijā, kad partiju programmas savā konstruktīvajā daļā kļūst tikpat kā neatšķiramas, priekšplānā izvirzās potenciālo Rīgas mēru personības.

Lai arī sestdien notiks nevis Rīgas mēra, bet gan Rīgas domes vēlēšanas, tieši sarakstu pirmie numuri lielā mērā nosaka visa saraksta spēku.

Un te mēs ieraugām tradicionālo ainu. Saeimas koalīcijas partijas šim jautājumam pieiet visai rezervēti. Nopietni (un arī tikai daļēji) pirmā numura tēmu ir risinājusi tikai “Attīstībai/Par!”/“Progresīvie”, izvirzot Saeimas deputātu Mārtiņu Staķi. Vai Staķis ir viens no AP spīdekļiem Saeimā? Drīzāk ‒ nē, nekā ‒ jā. Taču uz pārējo fona viņš vismaz izskatās kā īsts mēra kandidāts. Viņš jau laikus nolika savu Saeimas deputāta mandātu, lai visu uzmanību pievērstu RD vēlēšanām, tādējādi demonstrējot, cik viņam personiski šīs vēlēšanas svarīgas. Šī viņa taktika ir nesusi rezultātus, un viņam ir samērā labas izredzes kļūt par nākamo Rīgas mēru.

Kādu signālu vēlētājiem raida citas partijas? NA par mēra kandidātu izvirzījusi visnotaļ lāga cilvēku, pieredzējušu un gudru politiķi Eināru Cilinski. Ļoti iespējams, ka viņš būtu labs mērs, taču viņam stipri pietrūkst spozmes, kas politikā ir ļoti svarīga. Viņš ir kā hokejā melnā darba veicējs, kurš izveido situāciju, bet vārtus un slavu gūst citi.

JKP priekšplānā izvirzījusi iepriekš mazpazīstamu sievieti, kurai tagad jāielec ejošā vilcienā. Grūti teikt, kāda ir viņas politiskā kapacitāte, taču “stingrās skolotājas” uzvedības stils parasti nedod labus politiskos rezultātus.

“Vienotībai” par mēra kandidātu ir cilvēks, kurš kā britu princis Čārlzs jau sen gaida savu vietu uz troņa, bet tauta viņa nonākšanu augstajā krēslā īpaši netīko. Ilgā gaidīšana atstāj savu iespaidu, un no Ķirša vējo nerimstoša neapmierinātība. Viņš starp mēra pretendentiem, ja neskaita Oļegu Burovu, ir vispieredzējušākais. Viņam visās mēru debatēs būtu jāspīd ar īpašu kompetenci uz mazāk Rīgas lietās zinošo fona, taču nekas tāds nenotiek. Viņš ir izvēlējies citu stratēģiju - pēc iespējas aizvainojošāk zākāt iepriekšējo Rīgas vadību. Ķirša izvēlētā mērķauditorija - nokaitināts, neapmierināts rīdzinieks, kurš ir tik dusmīgs uz iepriekšējo pilsētas vadību, ka katra pret “Saskaņu”/GKR vērstā ķengu dziesma viņam skan kā paradīzes mūzika. Vai tas, kas piestāv Kaimiņam un Gobzemam, piestāv “Vienotībai”, to redzēsim jau naktī uz svētdienu.

Ja runājam par kompetenci, tad to visai pārliecinoši demonstrē Burovs. Sociālajos tīklos dažkārt tiek uzdots jautājums - kas vispār ir tie, kas par GKR varētu balsot? Atbilde ir ļoti vienkārša. Tie ir cilvēki, kuriem dalījums “pareizajos” - “nepareizajos”; “godīgajos” - “negodīgajos”; “mūsējos” - “jūsējos” nav prioritārs, bet kuri vērtē cilvēku izdarīto un viņu profesionalitāti. Protams, GKR ir ilgstoši bijusi pie varas Rīgā un pilnā mērā nes atbildību par visu Rīgā sastrādāto un vēl vairāk par neizdarīto, taču droši vien ir cilvēki, kuriem GKR iedzimtais “grēks” šķiet mazāks ļaunums par tur esošo cilvēku profesionālo kapacitāti.

ZZS par mēra kandidātu izvirzījusi jaunās paaudzes politiķi - Viktoru Valaini. Tā dēvētās administratīvi teritoriālās reformas laikā viņš sevi parādīja kā cilvēku ar apbrīnojamām darba spējām. Valainis bija sagatavojis ļoti daudz priekšlikumu un par katru no tiem spēja izteikties konkrēti un par lietu atšķirībā no Alda Gobzema, kurš arī daudz runāja, bet pārsvarā mētājoties ar dažādiem apvainojumiem un politiskiem lozungiem. Taču Valainim, tāpat kā Cilinskim, pietrūkst tās harismas, kas katru viņa politisko gājienu padara vieglu un iznesīgu. Sanāk tā smagnēji, ar piepūli.

Politikā (tāpat kā visos citos jautājumos) ļoti svarīgu lomu spēlē signāli. “Saskaņa”, par mēra kandidātu izvirzot mazpieredzējušo, mazpazīstamo Konstantīnu Čekušinu, dod sabiedrībai skaidru signālu, ka šīs vēlēšanas “izlaidīs”. Partija nepretendē atkārtot iepriekšējo vēlēšanu sasniegumus un jau samierinājusies ar vietu opozīcijā. Ja visās iepriekšējās, vienalga kurās vēlēšanās partija par savu karogu izmantoja Ušakova ģīmetni, tad tagad viņa seju ielās neredz. Par pašas partijas nākotni saruna vēl būs.

Visas pazīmes liecina, ka nākamā Rīgas dome būs stipri sadrumstalota, un, tā kā tai būs garāks kadences termiņš - gandrīz pieci gadi, tad, visticamāk, šajā laikā mēs vēl pieredzēsim visdažādākās politiskās kombinācijas. Tieši tāpēc katram ir jāaiziet un jānobalso par to politisko spēku, kurš paša sirdij tuvāks. Ar sirdi tāpēc, ka programmatiski atšķirību starp sarakstiem tikpat kā nav. Jebkurā gadījumā tuvākajos gados Rīga mainīsies, jo tam vienkārši ir pienācis laiks. Rīga pēdējos gados ir pamatīgi iestagnējusi, un laiks tai atgriezt Baltijas galvenās metropoles statusu.