Vai "Progresīvie" glābs Bondaru un viņa "draugus"?

Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās negaidītus (?) panākumus guvušajai partijai “Progresīvie” šodien kongress. Aicinājums uz kongresu izplatīts divās valodās, kas līdztekus priekšlikumiem ļaut pašvaldību vēlēšanās piedalīties nepilsoņiem un runāt ar krievvalodīgajiem krievu valodā liecina ne tikai par noteiktu politisko pozīciju, bet arī vēlmi ielauzties tajā nišā, kuru kādreiz bija monopolizējusi Ušakova pseidosociāldemokrātiskā “Saskaņa”.
12.09.2020. Bens Latkovskis
 
©Ekrānšāviņš

Taču pagaidām “Progresīvo” vienīgais reālais politiskais panākums ir iekļūšana Rīgas domē no apvienotā “Attīstībai/Par!” (AP) un “Progresīvie” saraksta. Parasti partiju kongresos notiek formāla to lēmumu apstiprināšana, kurus jau “de facto” pieņēmusi partijas vadība. Viss liecina, ka “Progresīvo” kongresā varētu būt citādi. Varētu notikt politiska diskusija par tēmu - vai nu skaidri iezīmēt kreisi radikālu pozīciju, vai arī mēģināt to mīkstināt, pielāgojot Latvijas realitātēm. Pirmajā gadījumā tas nozīmētu uzsākt gruzdošu konfliktu ar saviem partneriem no AP, otrajā - likt uzsvaru uz sadarbības ar AP pozitīvajiem aspektiem, ar perspektīvu kopā startēt arī turpmāk - nākamgad pašvaldību un 2022. gadā Saeimas vēlēšanās.

Pagājušā nedēļā jau rakstīju, ka partijas “Progresīvie” panākumi Rīgas domes vēlēšanās ietekmēs Saeimas koalīcijā esošās apvienības “Attīstībai/Par!” (AP) iekšējo spēku samēru, kā rezultātā saimnieciskā gala pārstāvju (nosacīti Bondara, Jaunupa & Co) svars varētu būtiski mazināties. Šo domu balstīju uz pieņēmumu, ka tādu personāžu kā Mārtiņš Bondars atrašanās Saeimas Budžeta komisijas vadībā būtu kā svaru bumba pie apvienotā AP un “Progresīvo” saraksta kājas nākamajās 2022. gada Saeimas vēlēšanās. Taču šāds skatījums uz lietām būtu loģisks vienīgi tajā gadījumā, ja AP un “Progresīvie” atskārtuši kopā būšanas ieguvumus, arī turpmāk ieturētu kursu uz tuvināšanos un kopēja saraksta veidošanu nākamajās vēlēšanās.

Tāpat rakstīju, ka “Progresīvie” demonstrētu politisku tuvredzību, ja tagad “panākumu reibonī” sāktu “uzstādīt prasības” saviem sadarbības partneriem un uzspiestu viņiem savu darba kārtību. Taču tieši tas ir noticis šajā nedēļā, kad bez nopietna praktiska pamata (“Progresīvie” nav Saeimā un tāpēc nevar nekādus radikālus likumprojektus nedz iniciēt, nedz virzīt parlamentā) viņi sāka runāt par pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem un citiem ar valodu un inkluzivitāti saistītiem jautājumiem. Abstrahēsimies no šī jautājuma tiesiskā, juridiskā un morālā aspekta. Paskatīsimies uz to no sociālpolitiskā skatupunkta.

Latvijā katram trešajam dzimtā valoda nav latviešu valoda, un visā pasaulē latviešu valodā runā pusotra miljona cilvēku, kas ir draudīgi maz. Tas nozīmē, ka jebkuri etniskie jautājumi Latvijā ir ārkārtīgi jūtīgi. Nepilsoņu jautājums, lai arī it kā nav tieši saistīts ar etnisko jautājumu, faktiski ar to ir cieši saistīts, tāpēc jāskata nevis kā juridisks, bet gan tieši kā etnisks jautājums.

Tā kā Latvijā etniskais jautājums ir supersensitīvs, tad visi nopietnie politiķi, apzinoties tā sprādzienbīstamību, cenšas īpaši nemainīt “status quo”. Ja rūpīgi ieskatīsimies politiskajā darbībā, tad īsti asas kustības nemēģina darīt ne NA, ne arī “Saskaņa”. Šīs kustības tās drīzāk imitē (piemēram, tricina gaisu ar aicinājumiem nojaukt Pārdaugavas pieminekli). Pēdējo reizi, kad šim jautājumam pēc būtības centās pieskarties “Saskaņa”, virzot referendumu par otru valsts valodu, tas šai partijai noslēdzās ar izslēgšanu no “lielās politikas”, kas zināmā mērā arī veicināja šīs partijas degradāciju, kļūstot par “barotni” destilēti tīrā veidā.

Etniskā vai valodu jautājuma sprādzienbīstamība Latvijā ir saistīta ar to, ka abas nosacītās puses - gan latviski, gan krieviski ikdienā runājošie, sevi uzskata par diskriminētām iedzīvotāju grupām. Pateikt, kurš šeit atrodas “varas pozīcijās”, bet kurš “apspiestajās”, nav tik viegli. Latviski runājošie jūtas apdraudēti pasaules lielo valodu ielenkumā, un jūtas nekomfortabli, ja vienīgajā vietā uz zemeslodes, kur latviešu valoda ir it kā galvenā valsts valoda, tomēr nevar pilnvērtīgi dzīvot un strādāt, nezinot no ārpuses uzspiesto krievu valodu. Savukārt krieviski runājošie jūtas diskriminēti, jo liela daļa, būdami šeit dzimuši, nevar savu dzimto valodu brīvi lietot - piemēram, savā privātveikalā izvietot uzrakstus krievu valodā.

Lai nespēlētos ar uguni, un šo trauslo līdzsvaru neizjauktu, sabiedrības vairākums gluži instinktīvi cenšas šos jūtīgos jautājumus politiskā līmenī neaiztikt. Kad 2011. gadā trijos mēnešos pirms Saeimas ārkārtas vēlēšanām “uzceptā” Zatlera reforma partija līdzīgā “panākumu reibonī” grasījās veidot koalīciju ar “Saskaņu”, tad sabiedrība šai “reformu” partijai ļoti drīz parādīja sarkano kartīti. Sabiedrība skaidri pateica - nevajag mums tādas “reformas”.

“Progresīvo” idejas par nepilsoņu dalību vēlēšanas, krievu valodas plašāku lietojumu un tamlīdzīgi priekšlikumi varbūt labi skan globālajā kontekstā, kur tiek runāts par nacionālo valstu pakāpenisku atmiršanu un nacionālās identitātes noliegumu, bet Latvijā šādas runas ir salīdzināmas ar spēlēšanos ar granātu. To diezgan labi saprot pieredzējušie AP politiķi, kuri ir gatavi iet uz kompromisiem sīkumos (nobalsot par atļauju vēlēšanu aģitācijā izmantot krievu valodu), bet diez vai būs gatavi iet uz daudz lielāku elektorālu risku, parakstoties zem “Progresīvo” radikālās daļas programmas.

Turklāt runa nav tikai par elektorālu risku. Runa ir arī par nacionālo pārliecību. Piemēram, tādi politiķi kā Ilze Viņķele, kuras tēvs bija viens no redzamākajiem “helsinkiešiem” un kura pati (kopā ar tēvu) ilgstoši darbojās “’tēvzemiešu” rindās, lai cik būtu kļuvusi “progresīva”, diez vai būtu gatava bez ierunām iekļauties šajā kosmopolītiskajā beznacionalitāšu globālisma kustībā. Un viņa nav vienīgā, jo nacionālā identitāte, lai cik skaļi dažādu nokrāsu “progresisti” klaigātu par tās sakonstruēto un bezpamata būtību, reālajā dzīvē spēlē milzu lomu.

Ja “Progresīvie” kongresā pieņems, ka viņi ir vienīgie “pareizie”, un, ja kāds grib ar mums sadarboties, tad lūdzu, bet jums būs jāpieskaņojas mums, nevis otrādi, tad tas nozīmēs pakāpenisku AP un “Progresīvie” attālināšanos. Šajā gadījumā AP saglabāsies kā atsevišķa, latviska liberāla partija, kurā ietekmi (un amatu) saglabās Bondars ar “draugiem”. Savukārt, ja “Progresīvie” ļaus skaļākajiem radikāļiem “izkliegties”, bet praktiskajā politikā pieturēsies pie pragmatiskas (reāli sasniedzamu mērķu) pozīcijas, tad apvienotais APP saraksts varētu 2022. gadā atkārtot nupat aizvadīto RD vēlēšanu panākumus. Tiesa, jau bez Bondara un viņa “draugiem”.

Ja kādu interesē mana personiskā prognoze, tad es domāju, ka “Progresīvie”, visticamāk, aizies pa “revolucionāro” cīnītāju ceļu ar visām no tā izrietošām sekām. Līdz ar to Bondars, Zuzāns, Jaunups & Co varēs vēl kādu laiku rosīties salīdzinoši netraucēti.