"Progresīvie" pēc uzvaras Rīgā plāno atkārtot šo panākumu arī citās pašvaldībās

“Progresīvie” kongress partijas mājas lapā tika pieteikts ne vairāk, ne mazāk, kā – “Šis būs uzvarētāju kongress.” Šāda bravūra radīja zināmās bažas, ka kongresā varētu izskanēt prasības “nostiprināt” panākumus un, balstoties uz “uzvarētāju” privilēģijām, uzstāt uz savas dienas kārtības uztiepšanu pārējiem politiskā procesa dalībniekiem.
14.09.2020. Bens Latkovskis
 
"Progresīvo" līderim Mārtiņam Kossovičam (40) ir visas iespējas kļūt par jauno uzlecošo Latvijas politikas zvaigzni. Partijas kongresā viņš sevi apliecināja kā visnotaļ talantīgu politiķi, kurš spēj nodiriģēt visai raibu izpildītāju orķestri ©Bens Latkovskis/Neatkarīgā

Jāatzīst, ka “panākuma reiboņa” recidīvi kongresā tikpat kā nebija manāmi. Var pat teikt, ka kongress aizritēja samērā mierīgā, neeksaltētā gaisotnē. Arī pati partija centās pozicionēties kā nopietna, “tradicionāla” partija. Daži īpaši “progresīvi” novērotāji sociālajos tīklos pat pārmeta, kāpēc uz skatuves tāda “neprogresīva” lieta kā prezidija galds ar partijas vadību. Tajā pašā laikā citu partiju (ieskaitot “Saskaņa”) kongresos ierastā Latvijas valsts himnas atskaņošana šeit netika uzskatīta par obligātu un izpalika.

Lai novērstu jebkādas spekulācijas par “Progresīvo” iespējamo aiziešanu autonomā politiskā “peldējumā”, partijas līderis un Rīgas domes “Attīstībai/Par!” un “Progresīvo” frakcijas vadītājs Mārtiņš Kossovičs savā uzrunā kongresam atbildēja uz viņam it kā daudzreiz uzdotu jautājumu - kāpēc jūs ar saviem 11 mandātiem neveidojiet paši savu frakciju? Kossovičs, viegli smaidot, paraustīja plecus teikdams - kāpēc veidot frakciju no 11 deputātiem, ja to var veidot no 18 deputātiem?

Gan Kossovičs, gan citi Rīgas domē ievēlētie deputāti savās uzrunās (vārds tika dots visiem ievēlētajiem deputātiem) nepateica neko tādu, ko varētu tulkot kā vēlmi realizēt kādu īpašu politiku, kas varētu radīt sarežģījumus koalīcijā. Protams, ja labi grib, tad ASV galēji kreisās senatores Aleksandrijas Okasio Kortesas pieminēšanu - kā paraugu, kam līdzināties - var uztver kā simbolisku pieteikumu tam, ka apstāties pie sasniegtā netaisāmies un priekšā “vēl pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāks”. Katrā ziņā “Progresīvie” sola Rīgā pārmaiņas, un tās noteikti būs. Kādas, tas jau ir cits jautājums. Nav jēgas tagad runāt par solījumiem, jo pavisam drīz mēs redzēsim kā solītais sakrīt ar realitāti. Tad arī runāsim.

Ja raugāmies uz “Progresīvo” panākumu cēloņiem, tad viņi kārtējo reizi pierādīja, ka plaši izplatītās runas, ka vēlēšanās visu nosakot nauda, polittehnoloģijas vai efektīgas reklāmas, īsti neatbilst patiesībai. Galvenais politikā ir pašu stipra pārliecība, degsme, aizrautība un ieinteresētība lietā, par kuru iestājies. Un tikai pēc tam gudri izstrādāta vēlēšanu kampaņa, trāpīgas reklāmas un viss pārējais. No visām partijām, kas piedalījās Rīgas domes vēlēšanās, “Progresīvie” bija gandrīz vai vienīgi, kas ar neviltotu aizrautību gribēja patiešām kaut ko darīt pilsētas labā. Pieļauju, ka daudziem rīdziniekiem “Progresīvo” dienas kārtība ar viņu veloceliņiem, “Marsa” velotreka kokiem un klimata neitralitāti bija dziļi vienaldzīga, taču tā nebija vienaldzīga viņiem pašiem, kas ir vissvarīgāk. Visas pārējās partijas mēģināja “izgudrot”, ko tādu varētu “nopārdot” vēlētājiem, lai tie par viņiem nobalsotu. Viņiem pašiem bija gandrīz vienalga, ko “reklamēt” - bērnudārzus bez rindām, pedagogu algu pielikumu, bezmaksas transportu vai ideālu ielu segumu.

Kongresā “Progresīvie” centās iezīmēt arī savu politisko nākotni. Partijas ģenerālsekretārs Miroslavs Kodis atzīmēja, ka deviņi mēneši [līdz pašvaldību vēlēšanām 2021. gada 5. jūnijā] nav ilgs laiks, un šīm vēlēšanām jāsāk gatavoties jau tagad. Taču Rīgas panākumus “Progresīviem” citās pašvaldības atkārtot būs jau daudz grūtāk. Tam ir divi iemesli.

Pirmkārt, pēdējos piecos gados Ušakova vadītā RD koalīcija bija ne tikai pati stipri “sašmucējusies”, bet arī bremzēja pilsētas attīstību. Tāpēc uz iepriekšējās koalīcijas fona nebija grūti izcelties, īpaši, ja bija ko piedāvāt. Citās pilsētās šis fons nebūt nav tik bēdīgs. Kodis savā uzrunā piesauca trīs pilsētas - Jūrmalu, Liepāju un Ventspili. Visām, kā galveno trūkumu minot pārāk ilgi pie varas esošu pilsētas vadību. Taču tas, ka pilsētā ilgstoši pie varas ir viena komanda , nav vēl nekāds trūkums. Galvenais, lai pati pilsēta sekmīgi attīstītos un neatpaliktu no citām. Līdz ar to, ja “Progresīvie” gribēs arī citās pašvaldībās atkārtot Rīgas panākumus, tad viņiem būs jāatrod, ko darīt labāk un citādāk, nevis jācer, ka pietiks ar saukli “nomainīsim vecos”.

Otrs iemesls ir būtiskāks, un paši “Progresīvie” diez vai gribēs to novērst. Bez visām ar pilsētvidi un sociālo sfēru saistītām lietām, liela partijas biedru daļa neslēpj savu izteikti kosmopolītisko, antinacionālo ievirzi, kas daļai Rīgas publikas varbūt nešķiet īpašs traucēklis, bet ārpus Rīgas tas var daudz būtiskāk ietekmēt vēlētāju izvēli.

Šī “Progresīvo” pozīcija rada gluži objektīvas bažas. Pirms kongresa zināmas kaislības izraisīja atsevišķu partijas biedru izteikumi par vēlēšanu tiesību došanu nepilsoņiem (pašvaldību vēlēšanās), par plašāku krievu valodas izmantošanu un citām Latvijas politiskajā realitātē strīdīgām lietām. Kongresā neviens no šiem strīdīgajiem jautājumiem netika tieši pieminēts, bet skaidrs, ka tie no partijas vai atsevišķu biedru dienaskārtības nekur nepazudīs. Toties tika norādīts, ka “mēs esam pret aizspriedumiem, naida runām un cilvēku šķirošanu”. Vairākkārt tika uzsvērts, ka “mēs esam citādāki”, nekā politiķi no citām partijām.

Diemžēl pretenzijas uz īpašu izredzētību vienmēr ož pēc faktiskas neiecietības, totalitārisma un cilvēku šķirošanu pareizajos un nepareizajos, lai neteiktu labajos un sliktajos.

Lai arī kongresā ar apsveikuma runu klātienē piedalījās nākamais Rīgas mērs Mārtiņš Staķis, un “Progresīvo” attiecības ar viņu un pārējiem frakcijas partneriem izklausījās gluži vai ideālas, šodien neviens neņemtos prognozēt, kā šīs attiecības izvērtīsies pēc gada vai diviem, kad būs jau Saeimas vēlēšanas. “Progresīvajiem” priekšā vēl zināms politiskās nobriešanas un izšķiršanās laiks, bet jebkurā gadījumā partija jau šodien ir izcīnījuši paliekošu vietu Latvijas patukšajā kreisajā politiskajā spārnā.