Tviterapskats. Uz Latvijas politiskās skatuves uznākuši īsti kreisie

Ja Baltkrievijā visas pasaules acu priekšā var vērot mūsdienu baltkrievu nācijas dzimšanu, tad Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas “piedzemdēja” jaunu politisko spēku – partiju “Progresīvie”. Jā, šī partija ir dibināta jau pirms trim gadiem un pat saņem nelielu valsts finansējumu kā partija, kura iepriekšējās Saeimas vēlēšanās pārsniedza 2% slieksni, taču kā reāls, vērā ņemams spēks tā uznāca uz politiskās skatuves tikai tagad.
15.09.2020. Bens Latkovskis
 
©Ekrānšāviņš

Kādam var likties, nu, ko tik daudz par viņiem runāt? Galu galā partijas pie mums nāk un iet. Viena vairāk, viena mazāk. Nevaru šim uzstādījumam piekrist, jo trīsdesmit gadus pēc politiskās ekosistēmas veidošanās sākuma, beidzot Latvijā parādījusies īsta kreisā partija. Visas iepriekšējās, kuras centās uzdoties par sociāldemokrātiskām, sākot no Dinēviča, Bojāra partijām un beidzot ar “Saskaņu”, bija kreiso partiju karikatūras. Tādā izpratnē, ka to vienīgais “sociāldemokrātiskums” bija uzraksts partijas nosaukumā. Nekas cits. Tagad, kad uz skatuves uznākuši īsti kreisie, parādās reāla ideoloģiskā pretstāve, kas atspoguļojas arī tviterī.

Tālis Linkaits: “Novēlu “Progresīvie” pēc iespējas ilgi saglabāt degsmi un sparu, ieviešot pārmaiņas Rīgā! Lai izdodas!”

Monika Zīle: “Šķita, viņi nāk apzaļumot Rīgu un ierīkot velojoslas. Bet Progresīvie ieradās, lai piešķirtu vēlēšanu tiesības cilvēkiem, kuri 30 gadus neatzīst šo valsti un tāpēc nav naturalizējušies. “Zaļā ideja” izrādījās Trojas zirgs, kurā paslēptas Kremlim tīkamas idejas.”

Sanita Jemberga: “Ņemot vērā, ka RD nelemj par vēlēšanu tiesībām, diez vai.”

Tālis Linkaits: “Ņemot vērā, ka RD nelemj par vēlēšanu tiesībām, diez vai.”

Kaspars Zeme: “Kā man reiz teica viens sens draugs, zaļš ir nenogatavojies sarkans.”

---

Taču paši “Progresīvie” tviterī izvērsās daudz agresīvāk. Ūdenī iemesta akmens efektu izraisīja Zanes Pūpolas ieraksta. Viņa pati sevi piesaka kā ““Ļeņina slaucēja, 5. līmeņa vides eksperte" Feminisms, cilvēcība, progresivitāte un vide.” RD vēlēšanās viņa balotējās no “Attīstībai/Par!”/“Progresīvo” saraksta, bet palika otrā aiz strīpas. Tas nozīmē, ja uz 2022. gada Saeimas vēlēšanām no šīs apvienības divi cilvēki aizies uz Saeimu (kas, visticamāk, notiks), tad Pūpola kļūs par RD deputāti.

Zane Pūpola (ironizē): “Jā, nedo Dies iekļaujošu sabiedrību, kur katrs cilvēks ir vērtība. To mēs nevaram pieļaut. Tad taču tur būs [paskatās pa labi, pa kreisi un zem gultas] arī “krievi” un “geji”. Tas būtu vissliktākais, kas mums var notikt. Štrunts tur par vardarbību, nabadzību, nepieejamu medicīnu.”

Linda Mazure: “Latvija tomēr nav visu pasaules sērdieņu apsolītā zeme, šīs valsts pamatā ir vērtības, kas visai skaidri izteiktas Satversmes preambulā.”

Zane Pūpola: “Satversmes preambula ir apkaunojošs vārstījums, šī valsts ir visiem. Tai skaitā gejiem, krieviem, vārnām, un jebkuram, kas grib mierīgi dzīvot.”

Aigars Prūsis: “Apkaunojošs savārstījums ir jūsu galvā, Zane. Bet labā ziņa, ka to var labot, uzmanīgi izlasot mūsu valsts pamatlikumu.”

Veiko Spolītis: “Zane, lūdzu, lūdzu izlasiet jel Satversmes preambulu, lai saprastu, ka tā ir domāta visiem Latvijā un nepadarītu sevi par izsmieklu. Paldies un ar labvakaru!”

Zane Pūpola: “Izlasīju, un tā ir apkaunojums. Ar labvakaru.”

Linda Mazure: “Latviju dibināja, latviešu nācijai realizējot savas pašnoteikšanās tiesības. Latvija ir vienīgā valsts, kurā runā latviešu valodā un kurā attīstās latviešu kultūra, kas ir vienojošais visiem. Kādā veidā tas traucē mierīgi dzīvot vārnām, gejiem vai krieviem?”

Zane Pūpola: “Tas, ka šī sabiedrība un/vai valsts diskriminē vārnas, gejus un krievus pie katras izdevības? Noliekot zemāk par šķīstajiem, hetero baltajiem latviešiem, kas var pierādīt, ka čurā SPD melodijā.”

Godīgi atzīšos, ka nesaprotu, ko Pūpola domā ar “čurā SPD melodijā”, un kā to var pierādīt, bet tie, kas tā dara, “progresīvās” Pūpolas uzskatā esot Latvijā priviliģētā šķira.

---

Samērā lielu tviterpublikas viļņošanos izraisīja visai negaidītais uzbrukums lasīšanas kultūrai.

Sanita Rībena: “Ik pa laikam es domāju, ka tas tomēr ir ļoti savādi: aizrauties un lepoties ar lasīšanu. Tie ir vienkārši citi cilvēki, liela daļa no viņiem — ne visai psihiski / garīgi veseli; viņi dalās ar savām domām un fantāzijām, un mēs tam piešķiram augstāku statusu kā savai pieredzei. Piemēram, Remarka varoņi sarežģītas situācijas “atrisina” piedzeroties, Selindžera tēli ir noslīkuši permanentā vainas apziņā, es pat negribu izteikties par krāšņo lubu literatūras žanru. Veselīgi? Nop.”

Magda Riekstiņa: “Nedomāju, ka "piešķiram augstāku statusu", bet grāmatas paver plašāku skatu uz pasauli, tāpat kā filmas, teātra izrādes, ceļojumi. Daudziem cilvēkiem šo - plašāko - skatu vajag, bet citiem varbūt arī nevajag.”

Māris Rīmenis: “Ja agrāk neviens neko nebūtu lasījis( un rakstījis) ,tad mēs līdz diskusijām Twitter vispār nenonāktu...Barā dzenātu zvērus.”

Kaspars Rāzna: “Einšteins esot bijis totāls dīvainis. Ņūtons arī tāds savrups indivīds. Kants vispār kaitinošs pedants. Arī nesaprotu, ko cilvēki lasīja viņu fantāzijas. Varēja taču caur savu pieredzi definēt gravitāciju un relativitātes teoriju.”

Liāna Langa Bokša: “Vakar tikos ar divām 12. klasēm provincē. Puse (domāju, ka ir vairāk) godīgi pateica, ka grāmatas nelasa, nepieciešamo informāciju gūst internetā. Pēc dvēseles stāvokļu aprakstiem neizjūt nekādu vajadzību, nesaprot, kāpēc tādi vajadzīgi, tie šķiet komiski. Bija interesanta saruna.”

Neila Krave (skolotāja): “Salīdzinoši nelielais cilvēku burbulis, kurš lasa, pat nenojauš, cik katastrofāli jauni cilvēki un pusaudži NELASA! Milzīgs kaitnieks un lasīšanas zaglis ir internets. 7.-8.klases skolēnam izlasīt 2 A4 lapaspuses sagādā pamatīgas grūtības. 9.klasē apm. puse klases nelasa tekoši. Mēs skolā par to nebrīnāmies. Skumji, ka mazie bērni (1-3.kl.) ļoti labi iemācās lasīt un ir galvenie skolas bibliotēkas klienti. 4-5.kl. arī +/-, bet ar 6to - strauja lasīšanas degradācija. Apmēram sakrīt ar laiku, kad strauji sarūk vecāku kontrole pār telefonā pavadīto laiku.”

Juris Garjāns: “Ap to vecumu beidzas grāmatas, ko tajā vecumā būtu interesanti lasīt. Manos laikos, kad indiāņi, kari, verni un londoni nebija kā literatūra par aizvēsturi, puikām bija ko lasīt. Sliktākā gadījumā Z. Ērgli varēja dīrāt. Ko lai lasa tagad? Tikai angliski...”

Reinis Poznaks: “Jā. Šitā ir baigā taisnība. Starp bērnu un “pieaugušo” grāmatām ir totāls vaaaaakums.”