Mākoņi pie pasaules politiskā debesjuma sabiezē

Par bildi, kurā Baltkrievijas prezidenta vēlēšanas zaudējušais diktators Aleksandrs Lukašenko, Sočos sarunājoties ar Krievijas prezidentu Vladimira Putinu, neveikli padevīgā pozā sēž savam augumam neērta krēslā, jau izsmējušies visi pasaules mediji un politiskie apskatnieki.
16.09.2020. Bens Latkovskis
 
Putins labākajās “zināmu aprindu” tradīcijās staipa pirkstu kauliņus, klausoties savu uzdevumu neizpildījušā apakšnieka “nolūgšanos”. Uzturēt kārtību viņam uzticētajā zonā “Saša Trīsprocentīgais” nav spējis ©Ekrānšāviņš

Jāatzīst, kā ir. Bilde tiešām ir ne vien smieklīga, bet arī situāciju trāpīgi raksturojoša. Lukašenko, kurš ilgus gadus bija mēģinājis (un samērā sekmīgi tas viņam izdevās) Putinu vazāt aiz deguna, izsitot sev zināmus labumus ar draudiem pagriezties ar seju pret Rietumiem (attiecīgi ar citu ķermeņa daļu pret Krieviju), šobrīd nonācis pilnīgā atkarībā no sava, kā tagad viņš viņu sauc, vecākā brāļa. Sarunas ilga vairāk nekā četras stundas, un nav ne mazāko šaubu, ka tās notika “boss un padotais” garā.

Taču Baltkrievijas krīze ne tuvu nav vienīgais iemesls, kāpēc politiskā situācija pasaulē kļūst arvien nokaitētāka. Lai arī Baltkrievijas varas iestāžu un to atbalstīto paramilitāro vienību terors pret mierīgajiem demonstrantiem Eiropas vidienē ir grūti sagremojams caurmēra Eiropas politiķiem, tomēr nedrīkst aizmirst, ka Baltkrievija nav pasaules politikas augstākajā līgā. Tāpēc uz turienes notikumiem lielās Rietumu valstis varētu vēl ilgi skatīties caur pirkstiem. Toties ķīmisko ieroču lietošana pret saviem politiskajiem oponentiem ir lieta, kuru nevar ignorēt un izlikties, ka tur “nekā nav”.

Runa ir par Krievijas politiskās opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija slepkavības mēģinājumu, izmantojot starptautiski aizliegtu ķīmisko vielu - “Novičok”. To, ka Krievijas politiķis indēts tieši ar šo vielu, apstiprinājušas jau trīs pasaules līmeņa autoritatīvas laboratorijas - vispirms Vācijā un tagad arī Zviedrijā un Francijā. Šaubu, ka Navaļnijs indēts tieši ar “Novičok”, nav ne mazāko, tāpēc arī pirmdien Francijas prezidents Emanuels Makrons zvanīja savam Krievijas kolēģim un centās saglābt nesaglābjamo.

Šeit nepieciešama atkāpe, lai paskaidrotu, kāpēc Makrona zvans Putinam ir tik svarīgs pasaules politikas kontekstā. Pēc “Breksita” Francija kā vienīgā pastāvīgā ANO Drošības padomes valsts ES cenšas sevi pozicionēt kā Eiropas vadošo valsti, kura sarunās ar ASV, Krieviju un Ķīnu pārstāvētu Eiropu tās plašākajā izpratnē. Atcerēsimies, ka Makrons pērn uzaicināja Putinu uz “Fort de Brégançon” pirms G-7 galotņu tikšanās un kārtējo reizi atkārtoja simbolisko frāzi par “Eiropu no Lisabonas līdz Vladivostokai”. Atsevišķi novērotāji to uztvēra kā mēģinājumu izveidot savdabīgu Putina - Makrona asi ar mērķi atjaunot pēc 2014. gada Ukrainas notikumiem sašķobījušās Krievijas - Rietumu attiecības, atcelt sankcijas un atsākt politiku “kā agrāk”.

Arī Putins jau kādu laiku proponē ideju par piecu ANO Drošības padomes pastāvīgo valstu - ASV, Ķīnas, Krievijas, Lielbritānijas un Francijas samitu, kur katra lielvalsts uzņemtos savu “atbildību” par noteiktu pasaules reģionu un tādējādi it kā nodrošinātu mieru un stabilitāti pasaulē (Jalta - 2). Putins šo “lielā piecnieka” samitu cerēja sasaukt jau šogad, bet “Covid-19” šos plānus aizbīdīja tālu dibenplānā. Tiesa, nav teikts, vai arī bez “Covid” šie Putina plāni būtu realizējušies, bet tie vismaz bija diezgan skaidri definēti.

Ar to visu gribu teikt, ka Makronam un arī Vācijas kanclerei Angelai Merkelei uzturēt dialogu ar Putinu vienmēr ir skaitījies svarīgi un viņi attiecības ar Krieviju bojāt negrib (lai ko stāstītu Kremļa propagandisti). Tāpēc pirmā reakcija uz Navaļnija noindēšanas mēģinājumu bija nosacīti pielaidīga. Kremlim tika dota visai skaidra (un ne pārāk grūta) atkāpšanās iespēja - uzsākt izmeklēšanu par notikušo Tomskā. Kā šī izmeklēšana notiktu, cik ilgi tā vilktos un kādi būtu tās rezultāti, tas jau būtu cits jautājums. Galvenais, lai formāli notiktu “izmeklēšana”.

Taču Kremlis izvēlējās citu taktiku. Pa pavērtajām durvīm neiet, tās aizcirst ar kāju un vēl skaļi nolamāties. Mēs nekā nezinām un negribam zināt. Omskas slimnīcā, kur Navaļniju nogādāja pēc lidmašīnas ārkārtas nolaišanās, Navaļnijam nekādas indes paliekas organismā netika atklātas, un, ja tagad tās viņa organismā ir, tad jūs arī viņu pie sevis esat indējuši. Apmēram tā var tulkot Putina atbildi vispirms Merkelei, tagad arī Makronam. Protams, ietērptu diplomātiskā frazeoloģijā.

Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs pirmdien atcēla jau pirms gada ieplānoto un augustā apstiprināto vizīti Berlīnē. Attiecības saasinās, bet problēma ir tā, ka Rietumu līderi, lai arī cik ļoti viņi negribētu konfrontēt ar Putinu, atrodas neveiklā situācijā. “Novičok” nav nekādas žurku zāles. Tā ir kaujas ķīmiskā viela, kura pakļaujas ķīmisko ieroču aizliegumam. Vācijas, Francijas un Zviedrijas laboratoriju analīžu rezultāti ir nodoti Starptautiskajai ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijai (tai pašai, kura 2013. gadā saņēma Nobela miera prēmiju, par dalību Sīrijas ķīmisko ieroču likvidācijas plāna realizēšanā), un ir maz šaubu par secinājumiem, ko šī organizācija pieņems. Rietumiem izlikties, ka “nekas nav noticis” būs grūti, taču Putina asā reakcija uz Makrona zvanu, Lavrova demaršs un propagandas tonis Krievijas federālajos TV kanālos liecina tikai par vienu - Putins turpinās savu ierasto Ļeņingradas pavāršu stilu - nekā nezinu, pierādiet! Paši jūs vainīgi, un vispār - ko man varat izdarīt? Daudz sprēgāsiet, ne to vien redzēsiet.

Lai biezējošie negaisa mākoņi neliktos tik bezbēdīgi, tuvojas ASV prezidenta vēlēšanas, kur esošais ASV prezidents ir izdarījis ļoti daudz, lai Rietumus sašķeltu, un Rietumi nespētu izveidot vienotu, konsolidētu pozīciju attiecībā pret Putina Krieviju un vēlamo pasaules arhitektūru kopumā. Ne velti Donalda Trampa ievēlēšanas dienā Krievijas domē tika dzerts šampanietis. Nav iedomājams Putina Krievijai izdevīgāks ASV prezidents.

Lai arī šobrīd Džo Baidena izredzes tikt ievēlētam tiek vērtētas augstāk, visu izšķirs 3. novembra balsojums. Trakākais ir tas, ka nevar paredzēt, kāda būs Trampa reakcija, ja viņš vēlēšanās zaudēs. Vai viņš bez ekscesiem atstās Baltā nama Ovālo kabinetu nākamā gada 20. janvārī, kā to paredz likums, vai arī uzsāks kaut kādus ekscentriskus gājienus Lukašenko garā, lai no varas neaizietu? Ja vēlēšanās tomēr uzvarēs Tramps, tad tas tāpat varētu izraisīt grūti prognozējamus sarežģījumus, jo liela ASV sabiedrības daļa vienkārši nav gatava pieņemt Trampu kā savas valsts prezidentu. Daudziem Tramps šķiet fiziski grūti izturams.

Jebkurā gadījumā līdz nākamā gada februārim ASV atradīsies smagā turbulences fāzē, kurā jēgpilna darbība pasaules kārtības uzturēšanā būs stipri apgrūtināta. Ko šajā laikā ir ieplānojis Putins, neviens nezina, bet no Krievijas jau sen neviens negaida neko labu. Labākajā gadījumā neko pārāk sliktu, kas arī ir galvenais iemesls Rietumu uzsvērti savaldīgajai politikai attieksmē pret Krieviju. Kā mēdz teikt, ar īpaši apdāvinātiem tikai pa labam. Cerēsim, ka šī politika būs sekmīga un negaisa mākoņi ar laiku izklīdīs.