"Saskaņai" būs jāmeklē sava identitāte vai jāpaļaujas uz veco inerci

Partijas "Saskaņa" Rīgas nodaļa nolēmusi no partijas par statūtu pārkāpumiem izslēgt Vjačeslavu Dombrovski un Ļubovu Švecovu. Otrdien šo lēmumu atbalstīja "Saskaņas" valde. Valde rekomendē abus izslēgt arī no Saeimas frakcijas, teikts partijas paziņojumā.
17.09.2020. Bens Latkovskis
 
©F64

Var jau teikt, ka šie cilvēki “sistemātiski pārkāpj partijas lēmumus un izrāda necieņu pret kolēģiem”, bet šādi formulējumi kaut kā atgādina laikus, kad partija bija viena, tā bija vadošā un noteicošā. Tas ir, laikos, kad izslēgšana no partijas bija apmēram tas pats, kas izslēgšana no baznīcas viduslaikos, vai pakļaušana sociālajai vajāšanai “cancel culture” ietvaros mūsdienās. Šāds lēmums varētu likties draudīgs un citiem partijas biedriem biedējošs varbūt tad, kad partija bija vadošais spēks Rīgā. Tagad partija (izņemot dažas Latgales pašvaldības) ir zaudējusi ietekmi un, galvenais, zaudējusi tikpat kā jebkādu pievilcību tajā atrasties. Partija ir uz izjukšanas robežas, lai kā partijas “kopā turētājs” Jānis Urbanovičs teiktu, ka ar pazušanu no politiskās skatuves mūsu nedraugus “neiepriecināsim”.

Uzreiz jāatzīmē, ka atrašanās uz izjukšanas robežas nenozīmē, ka tūlīt tas notiks. Partijas potenciāls ir pietiekošs, lai tā turpinātu vēl kādu laiku eksistēt kā “viena no” partijām, kura orientēta uz krievvalodīgo vēlētāju, taču paliek jautājums, cik šādas lomas spēlēšana ir ilgtspējīga? Pēc Nila Ušakova pārvietošanās uz Briseli, “Saskaņa” pārdzīvo acīmredzamu krīzi un biedru tīrīšanas (pērn no partijas tika izslēgti četri nepakļāvīgi RD deputāti, tagad šie divi) varbūt arī nostiprina partijas vienotību, bet diez vai to padara idejiski stiprāku. Ja “Saskaņa” grib (ja negrib, tad vispār kāda no tās jēga) kādreiz atgriezties pie varas ne tikai Rīgas domē, bet arī kur citur, tad partijai ir jāatrod vai nu kāda jauna ideoloģiskā identitāte, vai arī jāpārformatizē vecā. Pareizāk sakot, precīzi jādefinē, kāda tad tā īsti ir?

Sākumā minētais partijas paziņojums sākas ar vārdiem SDP “Saskaņa”..., kur SDP nozīmē sociāldemokrātiskā partija. Var jau “Saskaņa” sev līmēt klāt sociāldemokrātiskās birkas, bet, vai ar to pietiek? Briselē šīs politiskās grupas biedram Ušakovam uzdoties par sociāldemokrātu izdodas tīri labi. Eiroparlamentā viņš pārliecinoši runā par klimatneitralitāti, inkluzivitāti, toleranci un politkorektumu, taču vai viņš šīs kreisās idejas tikpat pārliecinoši spētu klāstīt Rīgā, vai tai pašā Latgalē?

“Saskaņas” sociāldemokrātiskā uzlīme ir acīmredzams “feiks” katram, kurš mazliet orientējas politikā. Galvenais pat nav partijas programma, cik gan pašu pārliecība, kura nolasās vāji. Te drīzāk varētu runāt par kaut kādu sociālo konservatīvismu, paternālismu vai pat sociālo patriarhālismu, kas spilgti izpaužas divās lietās. Pirmā ir demonstratīvā partijas varas vertikāle, kad ar nokaitētu dzelzi tiek izdedzināta jebkāda “brīvdomība”. Jānim Urbanovičam šajā jautājumā noteikti būtu cits redzējums, bet tieši tāda izskatās partijas vadīšana no malas. Jāatzīmē, ka savulaik Urbanovičs pats ar lepnumu stāstīja, cik “smags” partijā ir viņa vārds (sakot, ka frakcijā liks iemācīties latviešu valodu visiem, kas to lāga neprot).

Otrs moments izriet no pirmā. “Saskaņai” ir grūti definēt skaidru attieksmi pret Putina un pat Lukašenko režīmiem, kuri iemieso to autoritāri patriarhālo valdīšanas modeli, kur visu nosaka spēcīgi, stingri un it kā taisnīgi “tēvi-patriarhi” (viņu atbalstītāju acīs). “Saskaņas” identitātes problēmas sākās tieši 2014. gadā, kad partijai bija kaut kā jāformulē sava attieksme pret notikumiem Ukrainā. Ņemot vērā, ka liela “Saskaņas” elektorāta daļa dzīvo Krievijas informatīvajā telpā, tas bija liels pārbaudījums, jo atklāti nostāties Putina pusē neļauj Latvijas politiskās uzvedības kanons, bet nosodīt Putinu neļauj ne elektorālais risks, ne arī lielas daļas partijas biedru personiskā pārliecība. Rezultātā iznāk lavierēt, bet šāda nenoteiktība politikā agri vai vēlu atspēlējas ar identitātes eroziju.

Jau teicu, ka partijai ir pieklājīgs potenciāls, un tādi politiķi, kā Valērijs Agešins vai Andrejs Klementjevs (arī citi) gan jau nekur nepazudīs un “Saskaņas” kuģi vēl kādu laiku noturēs virs ūdens. Taču partijas identitātes problēma nekur nepazudīs. To varētu atrisināt, atrodot jaunu, skaidru identitāti. Taču, lai to izdarītu, partijā nepieciešama plaša diskusija par to, ko darīt tālāk. Decembrī partijai paredzēts kārtējais kongress, kur visus šos jautājums teorētiski varētu izdiskutēt. Taču problēma ir tā, ka atbilstoši jau pieminētajai partijas iekšējai (patriarhālajai) pārliecībai, nekādas plašas diskusijas nav iespējamas (gluži kā pie Putina), jo valda pārliecība, ka vienīgi valdot “ar stingru roku” partiju var saturēt. Tiklīdz groži tiek palaisti vaļīgāk tā viss tiek salaists grīstē. Šo pārliecību stiprina prakse, jo tieši tā arī notika Rīgas domē, kad no tās pazuda Ušakovs.

Kad rakstīju, ka partijai jāatrod jaunā identitāte, tad ar to nedomāju, ka tagad kaut kādā kabinetā vai medību namiņā būtu kopā jāsanāk partijas vadības “šaurajam lokam” un “jāizgudro” - kādi mēs tagad būsim. Tā tām lietām nevajadzētu notikt. Šai identitātei būtu jākristalizējas no iekšpuses. Taču Dombrovska un Švecovas izslēgšana no partijas signalizē, ka virziens paliek vecais - patriarhālais, kur pārvaldes mehānisms ir izteikti mehānisks. Ir stūre, zobrati, un ir vadītājs, kas šo stūri groza. Jāatzīst, ka Latvijā ir pieprasījums arī pēc šī virziena politikas. Taču šādam modelim nepieciešams spēcīgs līderis (patriarhs).

Par tādu, pēc Ušakova došanās “pelnītā atpūtā” uz Briseli, tika “taisīts” Vjačeslavs Dombrvskis, kurš 2018. gada Saeimas vēlēšanās partijā ieguva visvairāk plusu (34705, iepretim Urbanoviča 19274 plusiem). Diemžēl tagad izrādās, ka “raksturi” nesaderēja un jāmeklē cits līderis, ja partija grib palikt “patriarhālajā” nišā. Šeit iekavās atzīmēsim, ka šajā rakstā apzināti neskārām potenciālo “Saskaņas” politisko konkurentu iespējas.

Līdz Saeimas vēlēšanām 2022. gadā vēl ir divi gadi, un šajā laikā daudz kas var mainīties. “Saskaņa” var atrast savu jauno identitāti un restartēties jau gluži citā kvalitātē, bet tikpat labi var arī turpmāk paļauties uz vecās “Saskaņas” inerci un Ušakova tēla pievilcību savu vēlētāju acīs. Izvēle ir pašas “Saskaņas” rokās.