Baltkrievu uzņēmēji var glābt banku sistēmu no terora Latvijā

Divpadsmit Baltkrievijas uzņēmumi esot pieņēmuši lēmumu par savas darbības pārcelšanu uz Latviju, aizvadītajā nedēļā vēstīja Ekonomikas ministrija. Vēl vairāk uzņēmumu par šādu soli vēl domā. Šī ir tā reize, kad interesi par ienākšanu Latvijā izrāda tādi ārvalstu uzņēmumi, kas domā šeit attīstīt kaut nelielu “Silīcija ielejas” saliņu, nevis būvēt cūku fermu, kuru ekoloģisku apsvērumu dēļ nevar atļauties pie sevis mājās.
21.09.2020. Bens Latkovskis
 
Interesi par ienākšanu Latvijā izrāda baltkrievu uzņēmumi, kuru galvenais resurss ir cilvēku intelekts. ©LTV pārraides “Panorāma” Ekrānšāviņš

Neatkarīgi no tā, kā attīstīsies notikumi Baltkrievijā, uzņēmējdarbības vide šajā valstī ir spēcīgi iedragāta, un moderno tehnoloģiju uzņēmumu bēgšana no tās turpināsies. Latvijai tā ir milzu iespēja, jo esam Baltkrievijas kaimiņvalsts ar līdzīgu sadzīves kultūras izpratni, ES dalībvalsts ar pietiekoši liberālu tirgus ekonomiku un attīstītu IT infrastruktūru. Baltkrievu uzņēmējiem Latvija varētu būt viena no pirmajām izvēlēm, domājot uz kurieni pārcelties. Vienlaikus ne mirkli nedrīkstam aizmirst, ka arī Polija un Lietuva šos uzņēmējus vilina pie sevis.

Diemžēl pastāv liela varbūtība, ka drīz vien cerīgos paziņojumus par baltkrievu investoru ienākšanu var nomainīt gluži pretējas tonalitātes ziņas. Šī tonalitātes maiņa varētu rasties brīdī, kad baltkrievu menedžeri saskarsies ar Latvijas banku sistēmu, kura jau vairākus gadus atrodas zem nepārtraukta spiediena. Aiz banku sistēmas “kapitālā remonta” izkārtnes Latvijas bankas tiek pārvērstas par iestādēm, kurās uz katru uzņēmēju skatās nevis kā uz vēlamu klientu, bet gan kā uz personu, kura nākotnē varētu radīt tikai problēmas. Kā atzina premjers Krišjānis Kariņš: “Banku piesardzība ir viens no iemesliem, kas kavē investīcijas Latvijā.” Viņš arī zinot vairākus gadījumus, kad potenciālie investori esot aizgājuši no Latvijas.

Ja jau pat Kariņš, kurš ilgu laiku bija banku “tīrīšanas” dedzīgs atbalstītājs, ir spiests atzīt, ka Finanšu izlūkošanas dienesta jeb tā dēvētā kontroles dienesta un tās vadītājas Ilzes Znotiņas pārcentība jau pārsniegusi veselā saprāta robežas, tad skaidrs, ka joki mazi. Es šeit negribu izvērst konspirāciju teoriju, saskaņā ar kuru kaut kādi “spēki” jau sākotnēji tumšos kabinetos izdomājuši plānu kā noslaucīt no starptautiskās finanšu skatuves Latviju kā finanšu pakalpojumu sniedzēju. Drīzāk iesākumā bija doma izrēķināties ar vienu banku, bet tad, kad process jau “aizgāja”, tad, kā vienmēr tādos gadījumos, atradās interesenti, kuriem bija sava interese procesu ievirzīt sev vēlamā gultnē.

Šai gultnei jau bija sagatavota augsne. Latvijas sabiedrībā ir ārkārtīgi spēcīga kustība, par kuras moto nosacīti var uzskatīt: “Kopēsim visu, kā Rietumos. Taču nevis tā, kā tas ir reālajos Rietumos, bet gan tā ideālajā “debesu” variantā”. Pateicoties šīs kustības ietekmei, operācija - Latvijas banku izslēgšanas no starptautiskās aprites, aizgāja labāk nekā sākumā bija cerēts. Minētās ticības adepti pat tagad neatzīst, ka kontroles dienests ir darbojies labākajās ziloņa trauku veikalā tradīcijās, un uzstāj uz Znotiņas neaizskaramību.

Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, Baltkrievijas uzņēmēju potenciālais desants Latvijā varētu izbeigt šo absurdo situāciju, kad pašu rokām darām visu, lai vājinātu savu konkurētspēju.

Ja premjers uzsver, ka vēlas panākt, lai bankas nebaidītos no potenciālajiem klientiem, un jebkuram būtu iespēja atvērt pamatkontu bankā, bet ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs viņam piebalso, uzsverot, ka tiek strādāts ar Latvijas finanšu institūcijām, lai atrastu kompromisu un izveidotu “zaļo koridoru” ārvalstu uzņēmumu ienākšanai Latvijā, tad ir reālas cerības, ka Znotiņas pārcentības radītā nelāgā tendence, varētu tikt pārtraukta.

Pašai Znotiņai nav ko pārmest. Viņa darbojās atbilstoši savām interesēm. Proti, precīzi pēc priekšrakstiem un instrukcijām ar domu turpināt karjeru kaut kur augstāk, kādā starptautiskā institūcijā. Valda Dombrovska piemērs ir acīmredzami lipīgs. “Vispirms tā kārtīgi “izmīci” savējos, un tad kā centīgu izpalīgu tev piemeklēs labi apmaksātu darbu jau tuvāk centram, prom no šīs povinciālās nomales,” skan šādu karjeristu instrukcija vēl kopš Vosa vai vēl senākiem baronu laikiem.

Ja Baltkrievu uzņēmēju ienākšana Latvijā tiešām izbeigtu Znotiņas kantora teroru pret Latvijas banku sistēmu, tad tas būtu dubultieguvums mums visiem, taču diez vai viss būs tik rožaini. Vispirms jau banku sistēmā, tāpat kā visās birokratizētās daudzpakāpju sistēmās, ir milzu inerce, un lietas mainās daudz lēnāk nekā to gribētos. Taču galvenā problēma ir cita.

Znotiņas intereses šajā gadījumā nesakrīt ar Latvijas valsts un sabiedrības interesēm. Viņai savas karjeras interesēs jāturpina demonstrēt stingra, nelokāma stāja, kas praksē izpaužas kā nulles elastība. Par vēl vairāk. Pretestība valdības “spiedienam” arī tiek tulkota kā pluss. Tātad šī amatpersona ir neietekmējama. Kādu iespaidu uz valsts tautsaimniecību atstās viņas “neietekmējamība” jau ir pavisam cits jautājums.

Citiem vārdiem, Kariņš, Vitenbergs un citi var teikt, ko grib un uzņēmējiem var visādus labumus solīt, bet realitātē viss būs atkarīgs no tā vai Znotiņa mainīs diskursu, saskaņā ar kuru katrs bankas konta atvērējs ir potenciāls blēdis. Un patiešām, kur garantijas, ka kāds no Baltkrievijas uzņēmējiem kādreiz, kaut kad, kaut ko neizdara ne tā, kā kontroles dienestam gribētos? Ja šāda iespēja ir atšķirīga no nulles, tad labāk, drošs paliek drošs, konta atvēršanu atteikt.

Līdz ar to valdībai, ja tā patiešām grib redzēt jaunu, modernu uzņēmēju ienākšanu Latvijā, vajadzētu palauzīt galvu, kā šo nelāgo situāciju vērst uz labu. Citādi drīz vien baltkrievu uzņēmēji, aplauzušies mūsu banku sistēmā, sāks informēt savus sadarbības partnerus visā pasaulē - ziniet, Latvija ir zeme, kur investorus labāk redz ejam, nekā nākam. Tāpēc labāk no šīs valsts turēties pa gabalu. Savukārt mēs atkal kā džungļu iemītnieki, kas nespēj cēloņsakarības kopā sasaistīt, varēsim brīnīties - tik labi esam pārcietuši Covid laikus, bet kāpēc atkal mums vissliktākie ekonomikas rādītāji starp Baltijas valstīm? Varbūt pajautājiet Znotiņai un viņas aizstāvjiem?