Jo sadzīviskāka slepkavības versija, jo labāk karjerai

Tik skaļas slepkavības, kāda notika naktī uz svētdienu, kad īpaši nežēlīgā veidā tika nogalināts advokāts Pāvels Rebenoks, pie mums negadās bieži, bet reizumis tomēr notiek. Medijos šajās dienās tās visas tiek uzskaitītas. Gan tiesneša Jāņa Laukrozes, gan advokāta Mārtiņa Bunkus, gan citas. Šo slepkavību izmeklēšanas rezultāti nav iepriecinoši – faktiski neviena no tām, par spīti milzu iesaistītajiem resursiem, nav atklāta.
23.09.2020. Bens Latkovskis
 
Lai arī Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Armands Ruks preses konferencē noliedza jebkādu ietekmi uz izmeklēšanas procesu, sadzīves laupīšanas versijas izvirzīšana par galveno, liecina, ka šī ietekme noteikti ir. Ja ne tieša, tad netieša ©Oksana Džadana/F64

Katra šāda slepkavība izraisa sabiedrībā pastiprinātu interesi. Tiek izvirzītas dažādas versijas un izteiktas aizdomas par šī nozieguma politisko vai, pareizāk sakot, politiski ekonomisko komponenti. Savukārt tiesībsargājošās struktūras, ja vien ir kaut minimāla iespēja slepkavībai piedot sadzīvisku raksturu, šo iespēju izmanto, lai tikai mazinātu nozieguma sabiedrisko nozīmi. Tā arī šoreiz. Policija izvirza divas versijas, bet nevar neievērot, ka par vēlamo tiek uzskatīta laupīšanas versija.

Šīs versijas izvirzīšana priekšplānā šķiet vēl neloģiskāka, ja redzam, ka sabiedrībā tai nav lielas ticības. Par ticamāku tiek atzīta versija par tīšu slepkavību, kura veikta, imitējot laupīšanu. Patiešām grūti noticēt, ka pulksteņu un apročpogu dēļ nosists cilvēks. Arī izdzīvojušā liecinieka stāstītais liek stipri šaubīties par “laupīšanas” versiju. Tad, kāpēc policijas vadība iet pret sabiedrisko domu un kā galveno virza sadzīvisku laupīšanu?

Pirmajā brīdī var šķist, ka pieķeršanās pie sadzīviskās versijas pašai policijai ir samērā riskanta, jo uz spēles tiek likts tās profesionālais gods. Ja slepkavas ir vienkārši laupītāji, nevis profesionāli killeri, tad šiem bandītiem jau brīdī, kad lasāt šīs rindiņas, jābūt noķertiem. Ja tas vēl nav noticis, tad tam jānotiek tuvāko dienu laikā. Citādi var kļūt apšaubāma pašu ķērāju profesionalitāte.

Laupītāji parasti apzinās, ka slepkavība ir gluži citas kategorijas noziegums. Ne tādā nozīmē, ka viņiem būtu kaut kāda cieņa pret citu cilvēku dzīvībām. Vienkārši slepkavības tiek izmeklētas ar daudz lielāku intensitāti, un iekrišanas risks vairākkārtīgi pieaug. Ja Rebenoks būtu tikai aplaupīts, tad šis noziegums, ja arī izskanētu medijos, tad visai “dzeltenā” formā, un tā izmeklēšanai policija netērētu vairāk resursus, cik citām ikdienišķām lietām. Tagad šie nolaupītie pulksteņi un apročpogas kļuvuši par pašiem noziedzniekiem bīstamiem slepkavības pierādījumiem, un ir radīts papildus stress visā noziedzīgajā pasaulē. Tāpēc asinsizliešana laupīšanas procesā no noziedznieku viedokļa vērtējama kā liels mīnuss.

Izsludinātā 20 000 eiro atlīdzība var nelikties pārāk liela, bet parastu laupītāju vidē pietiekoši iespaidīga, lai padomātu par iespēju nopelnīt, padaloties ar informāciju. Ja bandīti patiešām būtu parasti laupītāji, tad viņus nenoķert policijai nozīmētu lielu apkaunojumu. Īpaši situācijā, kad dzīvs ir palicis viens no lieciniekiem. Tomēr par spīti šiem reputācijas riskiem, laupīšanas versija pašai policijai šķietami pieņemamāka. Kāpēc?

Tāpēc, ka līdzšinējā prakse liecina - par to, ka netika atklātas tiesneša Jāņa Laukrozes, uzņēmēja Daiņa Peimaņa, advokāta Aināra Platača un citu sabiedrībā pazīstamu cilvēku slepkavības, policijas vadība nekādu atbildību nenesa. Maz ticams, ka Rebenoka slepkavu atrašana vai arī neatrašana kaut kādā mērā ietekmēs kāda karjeru, jo ne jau amatpersonu darbības faktiskie rezultāti nosaka viņu virzību pa karjeras kāpnēm. To nosaka gluži citi faktori, kur pirmajā vietā ir sapratne par to, ko vajag tiem, kas šo karjeras izaugsmi nodrošina.

Tāpēc policijas vadība neskatās uz to, kā viņus vērtē visa sabiedrība, bet gan tikai uz to sabiedrības daļu, kura nodrošina kustību pa karjeras kāpnēm. Tāpēc tiek atskaņots stāsts par sadzīvisko laupīšanu, jo “sabiedrības krējumam” tieši tā ir pieņemamākā versija. Kad Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Armands Ruks preses konferencē stāsta, ka nekādu politisko ietekmi nejūtot, un pat ja tāda būtu, tad tai nepakļautos, viņš šajā brīdī, protams, māna ne tikai citus, bet, visticamāk, arī sevi. Jau tas vien, ka policija šo slepkavību cenšas uzdot par parastu laupīšanu, liecina par zināmu ietekmi.

Šeit nav runa pat par politiku. Runa ir par noteiktu elitāru korporatīvo kultūru, kurai ir savi spēles noteikumi. Neizskatās glīti, ja šādi šaušalīgi noziegumi saistās ar kaut kādiem politiskiem vai lielā biznesa aspektiem. Labāk, ka tā ir “parasta laupīšana” un Ruks zīmē tieši tādu bildi, kas “eliti” kopumā apmierina. Viņš labi zina, kāda uzvedība un kādu tekstu translācija paver ceļu uz karjeras virsotnēm. Tāpēc daudz drošāk runāt par dārgiem pulksteņiem un apročpogām, nekā par OIK, “Olainfarm” vai nogalinātā draudzību ar politiķiem.

Jebkurā gadījumā, ja tuvākajā laikā bandīti netiks notverti, tad skaidrs, ka sadzīviska laupīšana ir vien dūmu aizsegs daudz nopietnāku iemeslu motivētai slepkavībai. Un ļoti negribētos, ka tālākā notikumu attīstība aizietu pa ierasto ceļu. Pa to pašu, pa kuru aizgāja jau pieminēto skaļo slepkavību izmeklēšanas. Pa to strupceļu, kurš ne pie kādas skaidrības neved, taču paradoksālā kārtā veicina policijas vadības virzību uz ģenerāļu pakāpēm un augstām vietām politisko partiju vēlēšanu sarakstos.