Vilks atgriežas. Vai "jostu savilkšana" arī?

Latvijas Bankas (LB) padomes locekļa kandidāts Andris Vilks pazīstams kā finanšu ministrs laikā, kad premjera Valda Dombrovska vadībā notika strauja Latvijas ekonomikas apzināta samazināšana (nosaukta labskanīgā eifēmismā – konsolidācija).
01.10.2020. Bens Latkovskis
 
Andris Vilks Latvijā simbolizē “taupības” politiku. Viņa atgriešanos Latvijas finanšu sektorā var uztvert kā zīmi – gatavojaties atkal “savilkt jostas” ©Gints Ivuškāns/F64

Uzreiz teikšu, ka man nav nekas pret Vilku kā cilvēku. Tomēr ir viens principiāls - bet. Jebkurā lietā jābūt zināmai konsekvencei. Īpaši tas attiecas uz politiku. Katrs politiķis nes kaut kādu savu pagātnes bagāžu, kas ir neatņemama viņa tēla sastāvdaļa. Bieži vien šim tēlam ir zīmīga simboliska jēga. Latvijas politikā gan Valdis Dombrovskis, gan Andris Vilks ir simboli “taupības”, “jostu savilkšanas” (austerity) politikai. 2011. gada 4. februārī Vilks pat piedraudēja ar atkāpšanos, ja divu nedēļu laikā koalīcijai (“Vienotībai” un ZZS) neizdosies apgriezt budžeta izdevumus par vēl 50 miljoniem latu. Šos miljonus no Latvijas ekonomikas izdevās izņemt, un šobrīd grūti pateikt, cik tas Latvijai maksāja uz ārvalstīm aizbraukušo skaita ziņā.

Zinu, ka Latvijā daudzi joprojām uzskata, ka “jostu savilkšana” bija Latvijai labākā iespējamā politika. Viņiem Vilka atgriešanās Latvijas finanšu sektorā šķiet laba zīme. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka 2009. gada - 2011. gada krīzes pārvarēšanas metode bija sliktākā no iespējamām, tāpēc pēc tās pašas loģikas uzskatu, jo Vilks (arī Dombrovskis) tālāk no Latvijas tautsaimniecības, jo labāk. Pat ne tāpēc, ka tur “Eiropā” viņi mazāk sliktu varētu nodarīt Latvijas ekonomikai. Vienkārši par savulaik nodarīto jānes kaut simboliska atbildība.

Tas būtu no simboliskā aspekta. Ja runājam pēc būtības, tad ievērības cienīgas ir vairākas deputāta Gata Eglīša iebildes. Šeit būtiski piebilst, ka Eglītis ir ilgstoši strādājis Eiropas finanšu struktūrās, tāpēc uz Vilka darba pieredzi skatās bez īpašas pietātes. Pirmā iebilde ir par aizdomām, ka Vilks tiek virzīts LB padomē pēc Dombrovska telefonzvana. Lai arī neviens šo telefonzvanu, blakus stāvot, nav dzirdējis, šādām aizdomām ir zināms pamats, un tas nekādā ziņā nav labas pārvaldes un personāla atlases paraugs, kam līdzināties.

Lai arī Vilks formāli ir aizgājis no politikas un partijas “Vienotība”, viņš tomēr jāuztver tieši kā šī politiskā spārna cilvēks. Vecās saites jau tik viegli netrūkst. Ņemot vērā to, ka šobrīd gan premjers, gan arī finanšu ministrs ir no “Vienotības”, tas viss rada iespaidu par vēl vienas “Vienotībai” pietuvinātas kājas ielikšanu finanšu sektora durvīs. Tas, bez šaubām, samazina izredzes šajās durvīs ielikt kāju citiem šo sektoru pārzinošiem cilvēkiem no citiem politiskajiem grupējumiem. Tāpēc Eglīša šķībais skatiens uz šo konkurējošā spēka nostiprināšanos viņam tuvā sektorā ir saprotams.

Bet kā tad citi Saeimas Budžeta komisijas deputāti? Par “Vienotības” un “Attīstības” pārstāvjiem nav jēgas pat runāt. Tur viss tāpat skaidrs. KPV LV frakcijas politiskais svars ir tāds, ka viņiem atliek tikai piekrist “lielajiem” un iemainīt savas balsis pret kaut ko sev izdevīgu citos balsojumos. Bez frakcijām palikušie Vjačeslavs Dombrovskis un Ļubova Švecova lieki nelec uz ecēšām, jo kāpēc tricināt gaisu, ja tāpat zināms, ka Vilku beigu beigās apstiprinās. Tāpēc Vilka virzīšana pagaidām iet salīdzinoši gludi.

Lai arī pašreiz izskatās, ka Vilka nonākšanai LB padomē nopietnu šķēršļu nav, ir vērts aplūkot arī citus Eglīša iebildumus. LB prezidents Kazāks ir izvirzījis plānu samazināt LB darbinieku skaitu. Tai skaitā valdes un padomes locekļu skaitu. Tāpēc Eglītis izsaka neizpratni, kāpēc vajadzīgs sestais padomes loceklis, ja pilnīgi pietiktu ar pieciem padomes locekļiem. Pat ja vajag sesto, tad to varētu paņemt no valdes. Tāpat nav saprotams, “kāpēc LB padomē vajadzīgs vēl viens makroekonomists, nevis jurists vai eksperts naudas atmazgāšanas jautājumos”? “Mums nevajag vēl vienu makroekonomistu, kas gudri runās un novēros procesus, bet mums vajag darītāju,” norāda Eglītis.

Aiz kadra paliek cits iespējamais iebildums, kuru Eglītis neuzdrošinās minēt. Proti, Vilks nekad nav sevi pozicionējis kā spēcīgu ekspertu teorētiķi. Galu galā viņš nav diplomēts finansists. Viņš daudz biežāk ticis eksponēts kā noteikta ideoloģiskā virziena pārstāvis, kura rīcības uzstādījumus nosaka nevis reālie fakti, bet gan “pareizā” ideoloģija (teorija). No šī aspekta Vilka kandidatūra nav nedz moderna, nedz inovatīva. Vilks simbolizē to novecojušo ekonomisko modeli, kurš Latvijā valda jau trešo gadu desmitu un kurš citur pasaulē jau sen kā nodots “utilī”. To modeli, kuru pie mums personificē Reirs. Manuprāt, LB padomē būtu nepieciešams cilvēks ar modernāku skatījumu uz lietu kārtību.

Pieskaroties aktuālajam naudas atmazgāšanas jautājumam, interesants varētu būt Vilka skatījums uz Latvijas banku sistēmas “kapitālo remontu”. Latvijas Bankas vadītājs Mārtiņš Kazāks pavisam nesen “LTV Rīta panorāmai” atzina, ka “cīņā ar “netīro naudu” esam iebraukuši otrā grāvī”. Lai gan Latvijas Bankai pagaidām nav tiešas saistības ne ar Kontroles dienestu, ne komercbanku uzraudzību, ko veic Finanšu un Kapitāla tirgus komisija, tās vadītāja vārdam ir noteikts svars, kuru ņem vērā arī citi finanšu sektora dalībnieki. Kazāka pozīciju “kapitālā remonta” pārmērību sakarā esam dzirdējuši, un tagad būtu svarīgi dzirdēt arī LB padomes locekļa kandidāta redzējumu šajā jautājumā. Baidos, ka šis redzējums nebūs ne drosmīgs, ne Latvijas ekonomikai labvēlīgs. Kopumā ņemot, žēl, ka jaunais (vēl nav gads amatā) LB vadītājs savu komandu veido no cilvēkiem ar vakardienas domāšanu.