Vai Gobzems var kļūt par mūsu vietējā mēroga Trampu?

Jāatzīst, ka virsrakstā uzdotais jautājums ir diezgan komplimentārs mūsu skandalozajam politiķim. Droši vien pareizāk būtu jautāt – kādas ir Gobzema izredzes pretendēt uz vietējā Žirinovska titulu, bet paliksim pie sākotnējā jautājuma – vai Gobzems var kļūt par tik lielas Latvijas iedzīvotāju daļas līderi, lai tiktu uztverts kā iespējamais valsts vadītājs – premjers (attāls analogs ASV prezidentam)? Vēl jo vairāk tāpēc, ka pats Gobzems visos iespējamos veidos uzsver šīs savas ambīcijas un cenšas uzvedībā kopēt Trampu.
14.10.2020. Bens Latkovskis
 
©Romāns Kokšarovs/F64

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms paskatīsimies, kā par ASV prezidentu kļuva Tramps. Pēc Džordža Buša jaunākā neokonu administrācijas pretrunīgi vērtētās karadarbības uzsākšanas Irākā un Afganistānā, Baraka Obamas laikā ASV sabiedriskā doma nosliecās stipri pa kreisi, kas izraisīja attiecīgu pretvilni labajā flangā. To nekavējās izmantot Tramps. Viņa retorika un pielietotie politiskās cīņas paņēmieni bija līdz tam nepieredzēti. No sākuma viņu neuztvēra nopietni. Arī pašā Republikāņu partijā. Taču ASV politiskā sistēma paredz, ka katra partija izvirza savu prezidenta kandidātu sarežģītās priekšvēlēšanu cīņās, kurās iesaistītas plašas vēlētāju masas, nevis tikai partiju iekšējā nomenklatūra.

Drīz vien izrādījās, ka “vienkāršais” Republikāņu partijas vēlētājs grib redzēt par prezidenta kandidātu tieši Trampu, nevis kādu citu, kurš runā “solīdāk”, izsvērtāk un citus mazāk aizskaroši. Lai arī partijas vadība kopumā bija pret Trampa izvirzīšanu, tā nevarēja pretoties ierindas vēlētāju gribai. Pēc tam, kad Tramps tika ievēlēts, situācija kļuva vēl neparastāka. Lai kā atsevišķiem Republikāņu partijas aparāta darboņiem kristu uz nerviem Trampa uzvedības stils, viņiem esošais prezidents bija jāatbalsta, neatkarīgi no tā, ko viņš dara vai runā. Tāda ir ASV politiskās sistēmas mehānika.

Tā vien šķiet, ka Tramps, pats to negribot, ir izgaismojis divu partiju sistēmas lielāko trūkumu. Miljoniem vēlētāju 2016. gadā bija un šogad 3. novembrī būs jāizdara ārkārtīgi grūta izvēle - Tramps vai Hilarija? Tramps vai Baidens, kuru esošais prezidents nesauc citādi kā vien “Sleepy Joe” (Miegainais Džo). Ļoti iespējams, ka pie vairāku partiju sistēmas gluži citi cilvēki būtu izvirzījušies par galvenajiem prezidenta amata kandidātiem.

Tātad ASV politiskā sistēma ir tāda, ka Republikāņu partijas aparāts (visplašākajā tā izpratnē) ir spiests pieciest Trampa ekscentriskos gājienus, jo 1) šie gājieni patīk plašām vēlētāju masām; 2) citām, tikpat plašām masām, kurām šie gājieni nemaz tik ļoti neiet pie sirds, otras partijas (citu nav) kandidāts un viņa politiskais piedāvājums patīk vēl mazāk. Rezultātā, visa milzīgā Republikāņu partija ar aiz tās stāvošo gigantisko ekonomisko bloku, gribot negribot, ir spiesta atbalstīt Trampu.

Tagad skatāmies uz mūsu politisko sistēmu un Gobzema vietu tajā. Gobzems labākajās Trampa tradīcijās gāna visus politiskos oponentus un cenšas uzdoties par ārpussistēmas politiķi, kurš “uzspridzinās” esošo politisko sistēmu, tās vietā radot jaunu. Tādu sistēmu, kurā “tie, kas bija apakšā, būs augšā, un beidzot arī viņi varēs laime diet”.

Nav šaubu, ka cilvēku, kuriem šāda dziesma silda dvēseli, nav mazums jebkurā sabiedrībā.

Īpaši, ja “valdošās sistēmas” politiķi regulāri dažādās toņkārtās dzied citu dziesmu - “ja tev, draudziņ, neveicas, vaino tikai sevi. Ja tu dzīvot neproti, tad mēs slauksim tevi”.

Mūsu politiskās šķiras neoficiālā devīze skan - katrs pats sev laimes kalējs. Ja dažādu iemeslu dēļ neesi varējis sev šo laimi izkalt, tad dzīvo pažobelē un daudz nečiepsti. Tas ir, netraucē citiem dzīvot.

Teorētiski Gobzema orientēšanās uz nepamierināto elektorāta daļu ir pareiza, un tai it kā vajadzētu nest atbilstošus augļus. Taču tas īsti nenotiek. Jā, uz Gobzema sarīkoto masu protesta akciju Esplanādē ieradās vairāk ļaužu, nekā to ziņoja varai lojālie mediji, taču daudz mazāk nekā nepieciešams, lai varas koridoros kāds nopietni satrauktos. Kur meklējama Gobzema kļūda aprēķinos?

Kas ļāva klaji populistiskajam ārpussistēmas politiķim Trampam sasniegt to, ko viņš sasniedzis? Spēcīga partija, kas bija spiesta viņu pieņemt un nostāties aiz viņa muguras ar visu savu varenību. Kas stāv aiz Gobzema muguras? Es nerunāju par atsevišķiem cilvēkiem, bet par kaut ko organizētu. Vai viņu publiski atbalsta kaut biškopju vai filatēlistu biedrība, vai kāda cita? Nē. Neviens organizēts spēks vai kustība. Līdz ar to, atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu ir pavisam vienkārša - nē.

Varam iet tālāk un jautāt - vai Gobzems var izveidot jaunu partiju, kura sevī apvienotu visus, kuri vīlušies esošajās? Atkal skatāmies uz Trampu. Ja viņš būtu veidojis jaunu, savu partiju, tad, visticamāk, būtu turpat, kur dažādi rosi pero un geriji džonsoni, kuri katru reizi uz vēlēšanām savāc uz vienas rokas pirkstiem skaitāmus vēlētāju procentus, un kā parādījušies, tā arī pazūd.

Labi, piekrītu, Latvija nav ASV. Kāds aktieris un reti nekaunīgs radiopārraides vadītājs reiz jau nodibināja savu “ārpussistēmas” partiju un pat tika parlamentā. Cita starpā, arī pats Gobzems Saeimā tika caur šo partiju. Un te arī atrodama galvenā Gobzema kļūda “aprēķinos”. Ir kāds ārkārtīgi sens teiciens, kura autorību pieraksta Heraklītam, - divreiz vienā upē neiekāpsi. Gobzems savu unikālo iespēju noķert laimes putnu aiz astes vienreiz jau izmantojis. Otrreiz šāda izdevība diez vai būs. Piekrītu, ir atsevišķi izņēmumi, kad cilvēkam tiek dota otra iespēja. Vai šī izņēmums būs tieši Gobzems? Kas to var zināt? Visādi jau gadās, tikai varbūtība nav liela.