Zimbabves policisti ieviestu kārtību uz ielām un ceļiem mēneša laikā

Cilvēki ātri pie visa pierod. Ceļojot pa Indiju, tu jau pēc nedēļas nepamani kliedzošo piemēslotību uz ielām. Tā sāk likties pašsaprotama. Dzīvojot Rīgā, var arī nepamanīt arvien pieaugošo visatļautību uz ielām un ietvēm. Katrs brauc un novieto savu transporta līdzekli kā grib, kur grib, un dara tā, kā sev izdevīgāk.
16.10.2020. Bens Latkovskis
 
Zimbabvē, atšķirībā no daudzām citām Āfrikas un it īpaši Āzijas valstīm, satiksmē valda neparasta kārtība. Vienkārši tāpēc, ka neievērot CSN tur izmaksā pārāk dārgi, vārda burtiskajā nozīmē ©Bens Latkovskis/Neatkarīgā

Agresīva braukšana, kas vēl pirms gadiem pieciem šķita ejam mazumā, atkal vērojama aizvien biežāk; vēl sekundes trīs pēc sarkanās gaismas iedegšanās daudzi turpina braukt pāri krustojumiem it kā luksofora signāls uz viņiem neattiektos (nav runa par CSN 54. pantā minētajiem nosacījumiem); atļautais braukšanas ātrums tiek pārkāpts masveidīgi; pagriezienus rāda gan par vēlu, gan par ātru, gan nerāda vispār; automobiļi tiek novietoti uz veloceliņiem, ietvēm, zaļajā zonā un daudziem šķiet, ka tā ir norma (bet, kur citur, lai es “parkojos”?). Par to, kas darās uz ietvēm, kur gājējus apdraud velobraucēji, elektroskūteristi, segvejisti un citi, pat nerunāsim.

Citiem vārdiem, Rīgā, un ne tikai Rīgā, uz ielām valda pieaugošs bardaks. Ja vēl pirms gadiem desmit, divdesmit, bija vērojama augoša tendence cilvēkiem demonstrēt augstu braukšanas kultūru, censties būt “kā Eiropā”, tad tagad vērojami atplūdi, un satiksmē arvien vairāk parādās iezīmes “kā Āzijā”. Kā šo tendenci lauzt?

Vispirms pameklēsim cēloni šai nelāgajai tendencei. Pēc PSRS sabrukuma un neatkarības atjaunošanas sabiedrībā valdīja vēlme būt pēc iespējas tālāk no visa sovjetiskā un līdzināties eiropeiskajam. Pat vienkāršu dzīvokļa remontu sāka saukt par eiroremontu. Arī braukšanas kultūrā stilīgi kļuva braukt “kā ārzemēs” - pieklājīgi, ar cieņu pret apkārtējiem, rūpīgi ievērojot CSN. Vienlaikus šī eiropeizācija skāra arī policijas struktūras. Tradicionālie “piecīši” ceļu policistiem tika izsmieti, sodīti un, pakāpeniski ceļot policistu algas, gandrīz pilnībā izskausti. Pietuvojāmies Eiropas līmenim, taču tad pēkšņi atklājās tie papildus nosacījumi, kuri nepieciešami, lai demokrātija pilnvērtīgi darbotos. Proti, noteikts sabiedrības apzinīguma līmenis. Ja šis līmenis sabiedrībā nav sasniegts, tad demokrātija sāk pieklibot.

Problēma ir tā, ka kontrole, papildus uzraudzība, sodīšana cilvēkiem nepatīk. No varas viedokļa tas nav populāri. Katram CSN pārkāpējam šķiet, ka viņa pārkāpums ir pavisam nenozīmīgs, konkrētajā situācijā loģiski pamatojams, un uzlikto sodu viņš uztver kā CSDD vēlmi nopelnīt uz nabaga autobraucēju rēķina. Šī neapmierinātība izplatās tālāk uz visu varas sistēmu kopumā, tāpēc no vēlētu amatpersonu skatu punkta būt pārlieku bargiem pret lielu sabiedrības daļu (autobraucējiem) nav izdevīgi. Labāk nevairot pret sevi vērstas cilvēku dusmas. Rezultātā mēs redzam arvien vājāku kontroli uz ceļiem, gan pilsētās, gan ārpus tās.

Ko darīt? Pirms dažiem gadiem krustām šķērsām (vairāk kā 2 500 km) izbraukāju Zimbabvi. Diemžēl šo valsti par piemēru labai valsts pārvaldei nekādi nevar uzdot, un turienes diktators (nu jau nelaiķis) Roberts Mugabe sevi ir apliecinājis kā sliktu saimnieku, bet tomēr. Jau Harares (Zimbabves galvaspilsētas) lidostā rodas iespaids, ka kaut kas nav tā kā Āfrikā jābūt. Tur valda neparasta kārtība. Izejot no lidostas ēkas, tevi nekavējoties neielenc klaigājoši un aiz piedurknes uz savu automašīnu velkoši taksometru šoferi. Līdzīga kārtība valda arī citur valstī.

Kopumā Zimbabvē mani pārsteidza divas lietas - kases aparāti katrā lauku bodē (vēl jo neparastāk, ņemot vērā, ka valstī nav savas nacionālās valūtas. Veikalos norēķinās ASV dolāros, DAR randos un Botsvānas pulās). Otra lieta, nevainojamā kārtība uz ceļiem un perfektais autoparks. Nekādi sagrabējuši pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu mersedesi. Tikai labi koptas mašīnas, kuras varētu iziet visstingrāko tehnisko apskati arī Rīgā.

Iemesls šādam perfektumam ir vienkāršs. Valstī valda puslegāla korupcija. Veikalniekam izdevīgāk ir uzlikt kases aparātu, nevis maksāt kukuļus neskaitāmiem “kontrolieriem”. Ceļu policija automašīnas stādina ar iemeslu un bez tā. Tur strādājošie “piesienas” visam, kam vien var piesieties, cenšoties “izspiest” savus piecus (vietējiem) vai desmit (ārzemniekiem) dolārus. CSN jāievēro strikti. Tos neievērot iznāk pārāk dārgi, vārda burtiskajā nozīmē. Jāatzīst, nav patīkami, ka “piesienas”, bet no otras puses, neskatoties uz anglisko kreisās puses satiksmi, braukt pa šīs valsts ceļiem ir viegli un droši, ko nevar teikt par daudzām citām trešās pasaules valstīm, kur, īrējot automašīnu, bez vietējā šofera neiztikt.

Virsrakstā minētais ierosinājums - uz kādu laiku “izīrēt” simts Zimbabves policistus, kuri ātri vien ieviestu kārtību uz mūsu ielām, ceļiem un ietvēm, protams, jāuztver kā joks, bet katrā jokā ir sava patiesība. Kontrole ir jāpastiprina, jo izrādās, ka pašu apzinīgums ir nepietiekams. Politiski, tas varbūt arī ir riskanti un nepopulāri, bet citas izejas nav, ja negribām arvien dziļāk slīgt vispārējā satiksmes haosā.