"Zuzāna saraksts" mērķē uz premjera krēslu

Sestdien notikušajā partijas “Latvijas attīstībai” (manuprāt, precīzāks nosaukums būtu – “Latvijas miljonāriem”) kongresā viens no šī politiskā spēka redzamākajiem biedriem – Edgars Jaunups – aicināja “sākt domāt par premjera amata latiņas sasniegšanu”. Tiesa, viņš par šo mērķi runāja it kā 2022. gada Saeimas vēlēšanu sakarā, taču šai piebildei nevajadzētu nevienu maldināt.
21.10.2020. Bens Latkovskis
 
©Fotokolāža

Jaunups ir pieredzējis politiķis, tāpēc ir spiests piedomāt pie formulējumiem. Viņš nevar atklātā tekstā teikt, ka, ja sākam domāt par nākamajām Saeimas vēlēšanām, tad vēlams šīs vēlēšanas sagaidīt ar iespējami labāku starta pozīciju. Proti, jau pirms vēlēšanām būtu lietderīgi nomainīt esošo premjeru ar savu. Ar Juri Pūci. Kā pieredzējis politiķis Jaunups šo uzstādījumu mazliet aizplīvuro, taču tikai mazliet. Tikai tik, lai tas atbilstu mūsu politiskajā vidē esošajiem politkorektuma rāmjiem. Tajā pašā laikā mājiens apkārtējiem tiek dots pietiekoši skaidrs - mēs tagad esam galvenie alfa tēviņi koalīcijā un vairs nepieļausim, ka ar mums nerēķinās, kā tas faktiski bija pirms gada, kad veselības ministrei Ilzei Viņķelei pārējās partijas neatvēlēja pat to, ko pati Saeima pirms tam bija iebalsojusi.

Ja atbilstoši dižā vadoņa [Jaunupa] norādījumiem sākam domāt par nākamajām 14. Saeimas vēlēšanām, tad skaidrs, ka starta pozīcijas vislabākās ir premjera partijai. Te, protams, var piesaukt iepriekšējas Saeimas vēlēšanas, kurās premjera Kučinska partija cieta smagu sakāvi, taču zaudēt var arī ar handikapu (to gan jāprot). Kopumā apvienības “Attīstībai/Par!” (AP) un “Vienotība” elektorāts ļoti cieši pārklājas, tāpēc uz nākamajām vēlēšanām būs ļoti svarīgi, no kuras partijas nāks premjers, jo varas simbolam ir īpašs balsu piesaistes spēks. Tieši tas, ka “Vienotība” pēc iepriekšējām Saeimas vēlēšanām spēja iegūt premjera amatu, ļāva tai sekmīgi atgūties, un 5% barjeras šķērslis to vairs neapdraud.

AP stratēģija ir vienkārša. Ja izdotos Kariņu nomainīt pret Pūci, tad tas būtu papildus stimuls cilvēkiem balsot par AP. Šeit obligāti jāatzīmē, ka nekāda cita koalīcija šobrīd nav iespējama. Vienīgais veids, kā AP ieņemt premjera pozīciju ir realizēt varas rokādi. Ja Kariņa valdība kaut kādu iemeslu dēļ (neveiksmīga covidkrīzes vadība; slikti komunicēta nodokļu “reforma” vai vienkārši kaut kāda smaga PR kļūda) strauji zaudē popularitāti, tad visām koalīcijas partijām labākais risinājums būtu varas pārstrukturēšana esošās koalīcijas iekšienē, kur AP šobrīd atrodas vislabākajās pozīcijās.

Pēc Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām AP pārliecība par saviem spēkiem ir tikai nostiprinājusies. Jānorāda, ka tā arī pirms tam bija krietni augusi, salīdzinājumā ar situāciju pirms gada, kad savu zvaigžņu stundu izbaudīja Jaunā konservatīvā partija (JKP). Pūce enerģiski “izdzina” cauri savu reģionālo reformu, un Viņķeles politiskais svars saistībā ar Covid-19 krīzi ir tikai audzis. Savukārt konkurentiem “sasniegumu” saraksts ir daudz šaubīgāks. JKP “sakarīgākais” ministrs Tālis Linkaits sapinās meistarībā, sasaistot “veco automobiļu” nodokli ar jaunu dīzeļvilcienu iepirkumu. Dziļā krīze tranzīta nozarē arī ir lielā mērā uz viņa un viņa partijas rēķina. “Vienotība” strauji tuvojas tai pašai dziļumbumbai, uz kuras pirms iepriekšējām vēlēšanām uzrāvās ZZS ar savu finanšu ministri. Stratēģiski nedefinēti, grūti izskaidrojami un slikti komunicēti manevri ap nodokļu sistēmu draud uzspridzināt jebkura politiķa autoritāti. Īpaši tāda kā Reirs.

Lai arī RD vēlēšanas AP pozīcijas ir nostiprinājušas, nevar nepamanīt, ka lielākais šo vēlēšanu uzvarētājs bija “Progresīvie”, kas šajās vēlēšanās nodemonstrēja apskaužamu aktivitāti. Viņu situāciju gan sarežģī tas, ka “Progresīvie” pozīcijas ārpus Rīgas ir ievērojami vājākas. Tāpat nav izslēgts, ka līdz 2022. gadam AP un “Progresīvie” sadarbība kaut kādu iemeslu dēļ varētu pārtrūkt. Piemēram, dēļ atšķirīgas attieksmes pret azartspēlēm, ātro kredītu firmām, sabiedrisko labumu pārdales vai citām lietām.

Jaunupa, Bondara, Bļodnieces partijas atrašanās vienā “laivā” ar “Progresīvie”, ir objektīvi neloģiska. Vēl neloģiskāka kā Latvijas Zemnieku savienības un Latvijas Zaļās partijas dīvainā kopdzīve, kas tagad pesticīdu izmantošanas jautājuma dēļ arī draud izjukt. Protams, Latvijas politiskās partijas vienmēr ir pratušas sava izdevīguma, mirkļa politiskās konjunktūras dēļ par ideoloģiskajiem principiem piemirst, taču tie vienmēr jāpatur prātā kalkulējot iespējamās politiskās pārbīdes.

Kādi secinājumi? Moderno, jaunā viļņa oligarhu (visi šie vārdi patiesībā būtu jāliek pēdiņās) jeb - naudas prioritāšu - partijas “Latvijas attīstībai” ambīcijas beidzot ir skaidri definētas - Jaunupa klases un kursa biedrs Pūce premjers. Mērķis sasniedzams ar - ideoloģisko prioritāšu - partiju “Kustība Par!” un “Progesīvie” atbalstītāju balsīm. Ņemot vērā, ka Pūces-Jaunupa partijā sakoncentrējušies politiķi, kuri paši domā, ka ir visgudrākie stratēģi (starp visiem tiem “duraciņiem” apkārt), bet tieši tāpat domā arī citās partijās, tad atliek nodrošināties ar popkornu un vērot kā attīstīsies notikumi uz Latvijas politiskās skatuves čīkstošajiem dēļiem. Būs bīstami, bet arī interesanti.