Kafejnīcās jau tiek "stādīta" jaunā valdība. Cik tas nopietni?

Pārfrāzējot izteikumu, ka Ņujorka ir pilsēta, kura nekad neguļ, var teikt, ka politika ir katliņš, kurš nekad nebeidz mutuļot. Politiķi ir cilvēki, kuri savas prāta spējas pārvērtē īpaši stipri, tāpēc viņiem pašiem šķiet, ka viņi ir ārkārtīgi gudri un savu primitīvo taisnvirziena rosīšanos glaimojoši sauc par politisko šahu.
26.10.2020. Bens Latkovskis
 
©F64

Tad nu mūsu pašpasludinātie fišeri un tāli jau kombinē “jauno valdību” ar “jaunu koalīciju”. No vienas puses, uzreiz jāsaka, ka tas ir pilnīgi normāls politisks process, jo ikvienam politiķim gluži kā hokejā uzbrucējam, ik mirkli jābūt gatavam gūt vārtus, tas ir, ņemt varu. Līdz ar to viņam jābūt gatavam rīcības plānam jebkurai situācijai. No otras puses, šim rīcības plānam jābūt arī kaut cik reālistiskam, nevis tikai balstītam iztēlotā vēlamībā.

Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vēl divi gadi, tāpēc ne vienam vien ienākusi prātā doma uzlabot savas politiskās un vienlaikus arī saimnieciskās pozīcijas. Jebkuras vēlēšanas, tai skaitā pašvaldību vai Eiropas parlamenta vēlēšanas, tiek uztvertas kā savdabīga sabiedriskās domas aptauja, kas katram politiskajam spēkam parāda tā faktisko spēku un vietu attiecīgajā brīdī. Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas izrādījās pacilājošas apvienībai “Attīstībai/Par!” (AP) un uz šī pacēluma viļņa gribētu nospēlēt tie, kuri ar pašreizējo spēku salikumu nav diez cik apmierināti.

Teorētiski plāns ir vienkāršs. AP labprāt kļūtu par vadošo partiju ar savu premjeru un savu dienas kārtību. To arī diezgan skaidri nupat notikušajā partijas “Latvijas attīstībai” kongresā definēja partijas galvenais “šahists” Edgars Jaunups. Ja pēc 13. Saeimas vēlēšanām AP par savu premjera kandidātu izvēlējās politiskajā vidē ne pārāk autoritatīvo Arti Pabriku, tad tagad viņiem ir “īsts” premjera kandidāts - Juris Pūce. Taču pašreizējā koalīcijā neviens nav gatavs Pūcem un AP dot vairāk, kā tiem jau ir tagad. Drīzāk otrādi, jāvelk uz leju, jo tieši viņi būs galvenie konkurenti 2022. gada 14. Saeimas vēlēšanās. Tajā pašā laikā ir citi, kuri būtu gatavi dot uzticības zvērestu AP un Pūcēm, pretī saņemot iespēju tikt ārā no mūžīgās vai ieilgušās nīkšanas opozīcijā. Tiesa, pirms veidot jauno valdību jāizdara daži priekšdarbi.

Teiksim, jāmodernizē “Saskaņa”, lai tā neasociētos ar padomju skolas politiķiem vēl no pagājušā gadsimta. Ja partijas priekšplānā rēgotos nevis Jāņa Urbanoviča pagurušais vaigs, bet skatu priecētu jauni, svaigi politiķi ar mūsdienīgu eiropeisku piedāvājumu, tad tā jau būtu pavisam cita “Saskaņa”. Nevis partija, kas rīkoja referendumu par otru valsts valodu un visādi centās izvairīties no skaidras atbildes par okupācijas faktu, bet gan partija, kas pretstatā latviešu konservatīvajām partijām būtu gatava atbalstīt partnerattiecību likumu un varbūt pat ko vairāk.

Šobrīd Saeimā ir 11 pie frakcijām nepiederošu deputātu. Tas ir vairāk kā premjera Kariņa frakcijā. Šie cilvēki, saņemot pretī solījumus, ka arī ar viņiem rēķināsies, bez problēmām varētu nobalsot par jauno koalīciju. Kad publiskajā telpā parādījās ziņas, ka radušās domstarpības starp ZZS atsevišķām partijām, tad nosauktais iemesls - pesticīdu lietošanas ierobežošana - nešķita pārliecinošs. ZZS ilgajā kopdzīvē ne tādas vien pretrunas tika nogludinātas bez lielas publiskas veļas mazgāšanas. Pretrunas varbūt saasinājušās domājot par iespējām iekļauties “jaunajā koalīcijā”?

Taču ne velti es šos vārdus ieliku pēdiņās un gribu vēlreiz atkārtot, ka šis ir tikai teorētisks plāns, kādi Vecrīgas kafejnīcās un Pierīgas pirtīs tiek zīmēti un stādīti bez sava gala. Cik no tiem tiek realizēti, tas jau ir cits jautājums. Šī plāna (teorētiskās konstrukcijas) pamatakmens ir AP un Pūces (Jaunupa) ambīcijas un aiz šī politiskā spēka stāvošo ekonomisko grupējumu intereses. Visi nosacījumi, lai plānu sekmīgi realizētu, it kā ir. Taču ir viens bet.

Kas šahā ir galvenais, kas nosaka spēlētāja meistarību? Ne jau iespējamo pretinieka gājienu izskaitļošana un pat ne kombinēšanas talants, bet gan tāda prozaiska lieta kā spēja pareizi novērtēt pozīciju. Ja abām pusēm uz galdiņa ir vienāds figūru skaits un arī to izvietojums ir puslīdz vienmērīgs, tad vidēja līmeņa šahistam būs grūti noteikt, kuram pozīcija ir labāka, kamēr augstas klases lielmeistars uzreiz pateiks - tam priekšroka.

Es, protams, nepretendēju uz politiskā šaha lielmeistara statusu, bet tā vien šķiet, ka mūsu politiskie kombinatori tomēr nepareizi novērtējuši uz laukuma izveidojušos situāciju. Lai kādas būtu Pūces un AP ambīcijas, lai kā viņi gribētu būt galvenie un gribētu nodemonstrēt savu varēšanu, izbīdot partnerattiecību un citu liberālas ievirzes likumu pieņemšanu Saeimā, diez vai šobrīd politiskā situācija ir tāda, ka viņi būtu ieguvēji, ja izveidotos principiāli jauna koalīcija ar radikāli citu sastāvu.

Protams, galvu jauc šaha partija, kuru 2016. gada novembrī Tallinā izspēlēja Igaunijas konservatīvie kopā ar turienes “Saskaņu” - Centra partiju, izveidojot jaunu koalīciju bez ilggadējā valdības kodola - Reformu partijas. Tas toreiz tiešām bija negaidīts pārsteigums visiem, bet vai kaut ko līdzīgu var izspēlēt pie mums? Stipri šaubos, bet kā jau sākumā teicu, politiķiem jābūt gataviem, lai pie jebkura negaidīta notikumu pavērsiena, viņiem jau būtu gatavs rīcības plāns. Kariņa valdība, tāpat kā jebkura cita valdība, var paklupt uz līdzenas vietas, un tad var iedarbināt jau iepriekš izstrādāto kombināciju. Pareizāk sakot, ja Kariņa valdība pieļautu rupjas komunikācijas kļūdas, tad varētu šo plānu aktivizēt, kaut es pats sliecos uz to, ka šādā situācijā pārstrukturēšanās koalīcijas iekšpusē ir ticamāks notikumu attīstības scenārijs.