Ļodzīties vēl nenozīmē sabrukt. Tas par Edgara Jaunupa projektu
Vai Jaunupa projekts stresa testu izturēs? Politiskās prognozes ir nepateicīga lieta, jo kaut kādas zinātniskas likumsakarības politikā darbojas vēl vājāk kā laika pareģošanā. Vienreiz kauliņi krīt tā, bet citreiz, tieši tādā pašā situācijā, pilnīgi citādi. Šobrīd galvenais jautājums pat nav par Jaunupa projekta nākotni, bet gan par AP atsevišķo komponenšu turpmāko sadarbību un pašreizējās Krišjāņa Kariņa valdības stabilitāti, ņemot vērā, ka AP ir viena no koalīcijas mugurkaulu veidojošajām partijām.
Jau izskanējušas balsis, ka AP projekts ir beidzies. Šādu viedokli ir izteicis labi pazīstamais sabiedriskās domas līderis (influenceris, kā tagad mēdz teikt) Ēriks Stendzenieks. Patiesi, pēdējo nedēļu notikumi rāda, ka Jaunupa gadiem veidotā konstrukcija ne tuvu nav tik dzelžaina, kā tā izskatās, skatoties Kvadrāta [Māra Martinsona] televīziju [TV24Rīga] (Agneses Margēvičas apzīmējums). Izrādās, ka pietika ar dažām partijas biedra Mičerevska atklāsmēm, lai šī konstrukcija, ja ne gluži sabruktu, tad tik stipri saļodzītos, ka sapņi par Jaunupa/Pūces kļūšanu ne tikai par partijas “Latvijas attīstībai”, bet jau visas Latvijas valsts īpašnieku vismaz uz kādu laiku būtu jāatliek.
Te gan noteikti jāatzīmē, ka vēl nekas nav sabrucis un, ļoti iespējams, arī nesabruks, jo Latvijā, tāpat kā visur citur pasaulē, kopš aizvēsturiskiem laikiem darbojas princips - “Quod licet Iovi, non licet bovi”. Proti, tas, kas atļauts Kariņam, nav atļauts Gobzemam. Konkrētajā gadījumā, kas atļauts “Attīstībai/Par!”, nav atļauts opozīcijai. Šai sakarā nāk prātā bijušā rīdzinieka, tagad jau vairāk kā 40 gadus Ņujorkā dzīvojošā publicista un literāta Aleksandra Genisa doma, kuru viņš izteica pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Geniss ar atvieglojumu rakstīja, ka tagad [pēc Baidena uzvaras] beidzot varēšot atkal rakstīt par visu, kas viņam nepatīkot Demokrātu partijā, jo, kamēr Tramps esot bijis pie varas, atturējies to darīt, lai nelietu ūdeni uz viņa dzirnavām. Iespējams, ka Geniss patiešām sāks rakstīt par Demokrātu partiju daudz kritiskāk, taču nav īstas pārliecības, ka to pašu darīs arī tie mediji, kuri pēdējos četrus gadus ik dienu savā starpā sacentās, kā pateikt kaut ko riebīgāku par Trampu.
Katrā ziņā Latvijas pēdējo divdesmit gadu pieredze liecina, ka atsevišķi mediji un politisko influenceru grupas turpina būt nekritiskas pret sev simpātiskiem politiskiem spēkiem arī tad, ja politisko spēku samērs būtiski mainās, un viņiem simpātiski spēki nonāk absolūtās varas pozīcijās.
Šie mediji un influenceri turpina saglabāt lojalitāti varai, aprakstot un “izmeklējot” galvenokārt tikai tās lietas, kuras saistītas ar varai netīkamiem spēkiem, vai ar senā pagātnē notikušām darbībām. Tiek “pētīta” dažādu opozicionāru darbība, pārbaudīti mazpazīstamu margināļu izteikumi, taču tikpat kā netiek aiztikti tie, kas atrodas varas pozīcijās tagad un šodien.
Izejot no minētā, var prognozēt, ka lojālistiskie mediji izskata pēc pakošļās Mičerevska atklāsmes, Pūces melus un Jaunupa ziedojumu lietas, taču bez īpašas degsmes un patiesas vēlmes kādu pa īstam nonest no politiskās skatuves. Pakratīs ar pirkstu, apmēram tāpat kā to šodien dara Eiropas Savienība Baltkrievijas diktatora Lukašenko virzienā. Nedari tā. Un viss.
Tas nozīmē, ka opozīcijas deputāta Didža Šmita cerības, ka sabruks viss “karteļa” kāršu namiņš, ir mazticamas (viņa ieraksts tviterī: Kāpēc Kariņš šodien vairs nesmaida par Pūci? Lai pats Kariņš turpinātos, ir jāupurē Jaunups (neizbēgami), bet tad tikpat neizbēgami arī Kampars, tad Reirs un skaties - jau viss kāršu namiņš sabrucis... Pūces “caurlaide” beigu galā ir pārvērtusies par visa karteļa problēmu...). Ticamāka šķiet versija, ka esošā konstrukcija tiks saglabāta, uzmanīgi no tās uz laiku izņemot Pūci un Jaunupu. Pret pēdējo pat varētu tikt ierosināta kāda krimināllieta, kura gan visticamāk beigtos apmēram tāpat kā lieta pret ilggadējo Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču. Proti, ar 150 000 eiro atmaksu par “neizmaksāto algu”. Jaunupam gan nekādu “neizmaksāto algu” neviens neatmaksās, bet runa šajā gadījumā ir par simbolisku lietas iznākumu.
Cita lieta, ka visas šīs jezgas sakarā varētu mainīties partiju iekšējās finansēšanas un lietu “pareizas sakārtošanas” sponsorēšanas kartība, bet tie jau ir modernā politbiznesa iekšējās virtuves jautājumi, kuri ar publiski rādāmām politiskām izkārtnēm un izrādēm maz saistīti, tāpēc plašākam skatītāju (vēlētāju) lokam maz interesanti. Bet citādi, kā dziedāja leģendārais Fredijs Merkūrijs - The show must go on!
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
