Frīdrihs Engelss kā marksistiskās ticības apustulis Pāvils

Aizvadītajā sestdienā pasaule pavisam klusi un pieticīgi atzīmēja Frīdriha Engelsa 200 gadu jubileju. Jaunākā paaudze šo personu nemaz nezina, un, ejot Rīgā pa Stabu ielu, pat neiedomājas, ka pusgadsimtu iela nesa šī vācu domātāja vārdu. Bet derētu zināt gan, jo ideoloģija, kuru pasaule savulaik iepazina, pateicoties tieši Engelsam, atkal kļūst populāra.
02.12.2020. Bens Latkovskis
 
Frīdrihs Engelss. 1891. gada attēls ©William Elliott Debenham (1839–1924)

Dažkārt konservatīvi noskaņoti cilvēki tā dēvētos kreisos liberāļus dēvē par kultūrmarksistiem. Neanalizēsim, cik šis apzīmējums korekts, vienkārši atzīsim, ka mūsdienu kreiso kustībai ir neapšaubāma filoģenētiska saikne ar marksismu. Ņemot vērā marksisma lomu 20. gadsimta vēsturē un aizvien pieaugošo ietekmi uz mūsdienu pasauli, ir vērts noskaidrot, kur slēpjas šīs ideoloģijas īpašais šarms un kurš ir tās idejiskais tēvs.

Kurš tēvs, kurš krusttēvs?

Atbildēt uz otro jautājumu vajadzētu būt visvieglāk. Ja jau marksisms, tad skaidrs, kurš “tēvs” - Kārlis Markss taču. Taču nesteigsimies ar secinājumiem. Galvenais Marksa mūža darbs ir grāmata “Kapitāls”. Kādreiz studiju gados es nez kāpēc to nopirku un pat mēģināju lasīt. Tā vēl tagad stāv man grāmatplauktā kā tāds jaunības dienu relikts. Šodienas Marksa pētnieki gandrīz vienbalsīgi uzskata, ka “Kapitāls” ir ļoti smagnēji uzrakstīta, stipri garlaicīga grāmata, kuru lasīt un saprast ir ārkārtīgi grūti. Daudzi atzīst, ka pat profesionālas nepieciešamības spiesti nav varējuši to izlasīt. Arī starp pārliecinātiem marksistiem būs grūti atrast kādu, kas to būtu līdz galam pievārējis. Tad kāpēc marksisms tik spilgti ierakstījies cilvēces vēsturē?

Tāpēc, ka to no visai marginālas idejas par ārkārtīgi populāru kustību pārvērta tieši Engelss. Pats Markss savas dzīves laikā nepiedzīvoja plašu atzinību. Tikai pateicoties Engelsam, strādnieku šķira uzzināja, ka ir apspiesta, un to, ka ir tāda diža grāmata - “Kapitāls”, kur šī apspiestība zinātniski aprakstīta. Marksa “Kapitāla” galvenais vēsturiskais pienesums ir mūsdienās tik nesatricināmajā un nekritiskajā ticībā sociālo zinātņu “zinātniskumam”. Jo vairāk tekstā skaitļu un atsauču, jo tas skaitās zinātniskāks, tas ir, pareizāks pēdējā instancē. Marksa “Kapitāls” no skaitļiem un atsaucēm burtiski mudž.

Dabiskā vēlme pēc taisnības

Cilvēces dižākie prāti jau no aizvēsturiskiem laikiem ievēroja, ka sabiedrība nav uzbūvēta gluži taisnīgi, un vienmēr pastāvēja vēlme radīt taisnīgāku iekārtu. Ja ne uz zemes, tad vismaz debesīs. Taču Engelss sabiedrībai atklāja, ka ir tāda šausmīgi gudra (tik gudra, ka neko nevar saprast) grāmata, kurā zinātniski atklāts, kur meklējama netaisnības sakne. Izrādās kapitālisms ir radījis netaisnīgu ekspluatatoru sabiedrību, kuru ar proletāriskās revolūcijas palīdzību var sagraut, un tās vietā uzcelt jaunu bezšķiru sabiedrību, kur visi “būs vienlīdzīgi”.

Miljoniem cilvēku gribēja ticēt, ka ir iespējama šāda taisnīga (vienlīdzīga) sabiedrība, kur nav apspiesto un apspiedēju. Šo ticību “zinātniski” pamatoja biezie, neviena nelasītie Marksa “Kapitāla” sējumi. Lai nepopulāra, grūti saprotama grāmata kļūtu par plaši izplatītas ticības pamatu, nepieciešams kāds šīs ticības popularizētājs. Apmēram tāds kā kristietībā bija apustulis Pāvils. Marksismā šo funkciju pildīja Engelss, kurš, atšķirībā no Marksa, bija talantīgs rakstnieks un polemists. Divas viņa interesanti lasāmas, viegli saprotamas un dažbrīd pat ironiski asprātīgas grāmatas - “Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās” un “Anti-Dīrings” ‒ ir pamatā idejām, kuras šobrīd savā arsenālā ir pārņēmuši mūsdienu kreisie radikāļi.

Mainīgā varas un pakļautā pozīcija

Skaidrs, ka mūsdienu bezšķiru vispārējās vienlīdzības sabiedrības sludinātāji uz Marksa “Kapitālu” neatsaucas, jo no Marksa mācības “zinātniskuma” daudz kas pāri nav palicis. Uzdot proletariātu kā cilvēces progresa avangardu ir visai grūti, jo industriālie strādnieki, tāpat kā lauksaimnieki un jebkuri citi fiziskā darba darītāji (iepretim pilsētu intelektuāļiem) šodien skaitās galvenie “progresa” pretinieki (trampisti). Tikpat grūti ir “pārdot” ideju par privātīpašuma likvidēšanas obligātu nepieciešamību. Savukārt, ja privātīpašums netiek aiztikts (likvidēts), tad zūd jēga Marksa “Kapitāla” galvenajam “atklājumam” par virsvērtību, ko piesavinās [iznīcināmie] ekspluatatori.

Kas tad paliek? Ideja, ka pasaules vēsturisko attīstību (progresu) nosaka ekonomiskās izmaiņas, kuras savukārt virza apspiestās šķiras cīņa pret valdošo šķiru (apspiedējiem). Mūsdienās šī ideja iemiesojas jebkuras parādības skatījumā caur “varas pozīcijas” un “pakļautā pozīcijas” prizmu. Šī mūsdienās tik populārā redzējuma pirmavots ir tieši abas jau pieminētās Engelsa grāmatas, kuras ir pamatā vēlākajām tā dēvētā marksisma doktrīnām. “Tā dēvētajām”, jo, kā redzam, drīzāk jārunā nevis par marksismu, bet engelsismu. Šeit gan uzskatāmi parādās, cik būtiska ir bībeliskā atziņa, ka iesākumā bija vārds. Marksa uzvārds plašas cilvēces kustības apzīmēšanai izrādījās daudz piemērotāks nekā Engelsa uzvārds, tāpēc par marksismu cilvēce runās vēl ilgi, kamēr par engelsismu diez vai.

Ja grāmatā “Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās” Engelss rūpīgi apraksta, kā vēsturiski attīstās ražošana, darba dalīšana, kā veidojas šķiras, šķiru sabiedrība un valsts kā šo šķiru interešu garants, tad “Anti-Dīringā” viņš paplašina šo sabiedrības attīstības loģiku uz morāli, kura, pēc Engelsa domam, arī ir šķiriska, un tiesībām, kas, paliekot šķiriskas, ir nevienlīdzības pamatā. Visa šī “šķiru būšana” mūsdienās var likties bezgala arhaiska, ja uz to skatās no 19. gadsimta “šķiru” pozīcijām, bet mūsdienu “marksisti-engelsisti” runā it kā pavisam citās “šķiru” kategorijās. Viņiem “apspiestie” ir dažādas minoritātes - tumšādainie, homoseksuāli un ar savu dzimumu neapmierināti cilvēki, sievietes, imigranti, trūcīgie un visi citi, kuri jūtas apspiesti. Viss būtu labi, jo apspiestie patiešām ir jāaizstāv un nostāšanās apspiesto pusē vienmēr ir morāli pareiza, taču ir viens bet.

Ir ārkārtīgi smalka un netverama robeža, kad “apspiestie” un “apspiedēji” mainās vietām. Mūsdienu marksistiem-engelsistiem vajadzētu ik dienu kontrolēt, vai šī robeža nav jau pārkāpta. Varbūt viņi no “apspiesto” šķiras jau kļuvuši par “valdošo” šķiru, un laiks atkal (kā marksisma pirmsākumos) sākt aizstāvēt Pitsburgas “nabaga strādniekus”, kuri balso par Trampu? Bet varbūt viņiem, tāpat kā padomju laika boļševikiem, tā iegaršojusies varas saldme, ka gribas palikt “varas pozīcijās” un tikai vārdos iestāties par “vienlīdzību” un apspiesto aizstāvību? Būt “varas pozīcijā” izrādās ir ļoti ērti un patīkami, vienalga vai šī atrašanās tiek pamatota ar Marksu, Engelsu, Simonu de Bovuāru, Slavoju Žižeku vai Nelsonu Mandelu. To mums, pieminot Engelsa dzimšanas 200. gadadienu, ne brīdi nevajadzētu aizmirst.