Nesaprotu, kāpēc kaķis, kurš vienmēr ņaud, šodien atkal dara to pašu

Apmēram tādas stilistikas ierakstus varēja lasīt sociālajos tīklos pēc kārtējās Krišjāņa Kariņa valdības preses konferences, no kuras daudzi acīmredzot bija gaidījuši kaut ko īpašu, bet, protams, neko tā arī nesagaidīja. “Nesaprotu, kāpēc Kariņam bija jāsasauc preses konference, ja nekā nebija ko teikt,” tāda bija valdošā reakcija uz otrdienas vakara preses konferenci.
17.12.2020. Bens Latkovskis
 
Ja valdības vadītājs runā kā Kariņš, izskatās kā Kariņš un ir tik neizlēmīgs kā Kariņš, tad kāpēc tas izraisa kādu neizpratni? ©Romāns Kokšarovs/F64

Negribas izskatīties augstprātīgam, bet šoreiz man jāizsaka sava nesapratne par šādu sabiedrības reakciju. Vai tad jūs brīnāties, ja jūsu suns, ieraugot jūs, luncina asti? Viņš taču to ir darījis vakar, aizvakar un vienmēr, cik vien viņu atceraties? To uztverat kā pašsaprotamu. Tāpat kā kaķa murrāšanu un zvirbuļa čiepstēšanu aiz loga. Tad kāpēc Kariņa tukšmuldēšana izsauc vēl kādu neizpratni? Pārsteigums būtu, ja Kariņš pēkšņi sāktu runāt skaidri, stingri un izlēmīgi. Vai tad nekad nav dzirdēts slavenais teiciens par pīli, kura pēkšķ kā pīle, peld kā pīle un izskatās kā pīle?

Tad kāpēc, ja valdības vadītājs runā kā Kariņš, izskatās kā Kariņš un ir tik neizlēmīgs kā Kariņš, tas rada šādu neizpratni?

Manuprāt, par Kariņa valdības izlēmīgumu vairs nav ko diskutēt. Tur viss skaidrs, tāpēc runa var būt par ko citu.

Par valdības ilgtspēju un mūsu politiķu popularitātes potenciālo dinamiku. Sabiedrisko attiecību aģentūras “Mediju tilts” līdzīpašnieks politologs Filips Rajevskis TV3 raidījumā “900 sekundes” izteicās, ka Kariņa valdība kļūstot aizvien vājāka. Tā kā šis vājums ir acīmredzams, tad jautājums - kā šis valdības vājums varētu rezultēties? Cik liela ir valdības krišanas varbūtība?

Valdību veido samērā plaša un neviendabīga koalīcija, kur katrai partijai un pat katram atsevišķam ministram ir savas intereses. Pagaidām šo koalīciju tur kopā nevēlēšanās būt valstij sarežģītā situācijā par “destruktīvo” spēku un politiskās alternatīvas trūkums. Prognozēt notikumu attīstību šobrīd var tikai kā taustoties miglā, jo tā lielā mērā būs atkarīga no covid saslimstības un it īpaši mirstības rādītājiem. Arī vakcīnu efektivitāte un to popularitāte daudz ko ietekmēs, taču vienmēr prātā jāpatur, ka Latvijas politiskā trupa ir ar ierobežotu aktieru skaitu, turklāt tie ir visiem zināmi. Tāpat kā visiem ir zināms šo personu “augstais profesionālisms”. Stāsti par kaut kādiem jauniem politiķiem no uzņēmēju vai amata profesionāļu vidus nešķiet nopietni. Tāpēc reālistiskāks nākotnes skatījums ir - tā pati Kariņa valdība ar savu firmas zīmi - neizlēmību, kas šajā situācijā pat var nospēlēt savu pozitīvo lomu - amortizējot jau minētās dažādās intereses.

Tieši tas pats attiecas uz pašreizējai politiskajai šķirai veltītajiem draudiem - ja turpināsiet kā līdz šim, tad jūs vairs neievēlēs. Man nav pamata apšaubīt šo draudētāju labticību. Viņi droši vien no tiesas tic, ka politiķu darba rezultāti ir viņu politiskās eksistences pamats. Patiesībā politiķi tikai iemieso (pārstāv) noteiktus sabiedrībā pastāvošus uzskatus, kuri tik viegli un strauji nemainās.

Piemēram, kādam var likties, ka Jānis Reirs realizē valstij kaitīgu finanšu politiku. Taču tā domā tie, kuri par Reiru nav balsojuši un nekad nebalsos. Tie vēlētāji, kuri par Reiru ir balsojuši, viņa redzējumu, visticamāk, atbalsta. Viņi justos nepatīkami pārsteigti, ja Reirs pēkšņi kļūtu citāds un Latvija izvirzītos ne tikai Baltijas, bet visas ES priekšgalā savu uzņēmēju atbalsta ziņā. To taču no Reira neviens negaida. Visi zina viņa “skopumu”, un tieši par to viņu ciena viņa vēlētājs.

Latvijas sabiedrībā ir ļoti plašs to cilvēku slānis, kuri neko negrib dzirdēt par kaut kādu solidaritāti, atbalstu vājākiem (viņu galvās tas skan - atbalstu sliņķiem, kuri paši vainīgi pie sava lūzerisma) un kuri ir dedzīgi principa - katrs pats savas laimes kalējs - atbalstītāji. Šie cilvēki nekur nav pazuduši, un viņi turpinās balsot par tiem, kas šobrīd diriģē parādi. Tieši tāpat kā viņi savulaik nobalsoja par tiem, kuri iepriekšējās krīzes laikā ar saviem lēmumiem tūkstošu simtus aizdzina svešumā.

Šeit mēs nonākam pie politiskā paradoksa, par kuru lauza galvas Krievijas un citu zemju sociologi. Krievijā ir milzu neapmierinātība ar valdības ekonomisko politiku, bet tajā pašā laikā ir ļoti minimāla vēlme kaut ko mainīt. Arī pie mums daudzi kritizē valdību, Kariņu, Reiru, Bondaru kā Saeimas atbildīgās komisijas vadītāju, bet nevēlas neko dzirdēt par kādu alternatīvu politiku.

Līdz ar to pie varas esošajiem politiķiem, kuriem izdosies pārlaist covid krīzi bez publiskas iezīmēšanās kā “sliktajiem”, būs samērā labas izredzes tikt arī nākamajā Saeimā, kurā viss šis riņķa dancis sāksies no gala, līdzīgi kā gadalaiku mija. Respektīvi, bez pārsteigumiem. Ne velti mēdz teikt, ja nav par ko runāt, tad par laiku var parunāt vienmēr. Tāpat kā par politiku.

P. S. Sakot, ka nākamajā Saeimā tiks liels skaits šīs Saeimas tā saukto politiķu, es vienkārši centos būt provokatīvs. Naivā cerībā, ka tas palīdzēs šos personāžus dabūt prom no politiskās skatuves.