Cerības, ka kaut kā izgrozīsimies, nepiepildās

Šā gada 16. decembrī Latvijā ar kovidu jauninficēto skaits pārsniedza simbolisko robežšķirtni – tūkstoti. Tas notika nākamajā dienā pēc valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa sasauktās preses konferences, kurā viņš sabiedrībai vienkārši pavēstīja, ka valdība nekādus lēmumus kovida izplatības ierobežošanai nav pieņēmusi.
18.12.2020. Bens Latkovskis
 
©Ekrānšāviņš

Vēl jau mūsu skaitļi ir samērā pieņemami, iepretim tiem, kādi tie ir Lietuvā. Pēc laikraksta “New York Times” aplēsēm, Lietuvā uz 100 000 iedzīvotāju šobrīd ir augstākie saslimstības rādītāji pasaulē. Latvijā šie skaitļi pagaidām vēl nav tik dramatiski, bet kā mēdz teikt - vēl nav pienācis vakars.

Situācija šobrīd ir radikāli pretēja tai, kas bija pavasarī un vasarā, kad Latvija un citas Baltijas valstis uz pārējās pasaules fona izcēlās ar ļoti zemiem saslimstības rādītājiem. No šodienas skatpunkta pat nedaudz komiski izskatās daudzie skaidrojumi, kāpēc Latvija tik sekmīgi pārvarēja pirmo pavasara vilni. Sabiedrības introvertums, zemais iedzīvotāju blīvums, augstais cilvēku apzinīgums un, protams, izcilā un saliedētā valdības darbība ‒ tie bija galvenie mūsu veiksmes stāsta cēloņi lojālistu skaidrojumos.

Kad tika ziņots par milzīgiem saslimušo skaitļiem citur pasaulē, bet pie mums šie skaitļi saglabājās nelieli, man regulāri nāca prātā situācija, kura atmiņā iespiedusies ārkārtīgi spilgti. 2008. gada sākumā Starptautiskais valūtas fonds (SVF) publicēja pasaules valstu ekonomiskās izaugsmes prognozi tuvākajiem gadiem. Iepriekšējos trīs gadus pēc kārtas iekšzemes kopprodukts (IKP) salīdzināmās cenās Latvijā pieauga vairāk nekā 10% gadā. Faktiskajās cenās pieaugums pārsniedza 20%, kas atspoguļojās arī strauji augošos cilvēku ienākumos. Uz šī fona SVF prognoze, ka 2009. gadā Latvijas IKP pieaugs tikai par 0,5% un 2010. gadā jau iespējams negatīvs pieaugums, šķita ne vien neticama, bet pat zināmā mērā nomelnojoša. Ko tie SVF analītiķi atļaujas? Uz kāda pamata viņi apšauba mūsu valsts skrējienu pakaļ ES vidējiem rādītājiem, kuri, pēc mūsu pašu Ekonomikas ministrijas aplēsēm, jāsasniedz ap 2016. ‒ 2018. gadu?

Par šo tēmu gatavojot materiālu, aptaujāju dažādus ekonomistus, un, kā tagad atceros, vispārējo gaisotni visprecīzāk raksturoja toreizējais SEB bankas ekonomists un Ministru prezidenta padomnieks ekonomikas un finanšu jautājumos, vēlākais finanšu ministrs Andris Vilks. Viņš teica (citēju pēc atmiņas): “Visi SVF nosauktie turpmāko ekonomisko izaugsmi apdraudošie faktori atbilst realitātei, tāpēc nav pamata apšaubīt viņu prognozes. Taču līdz šim Latvijai vienmēr ir veicies, un mums ir izdevies izvairīties no šādiem negatīviem scenārijiem, tāpēc ir pamats cerēt, ka arī šoreiz kaut kā izgrozīsimies.”

Diemžēl neizdevās “izgrozīties”, un 2008. ‒ 2010. gada pasaules ekonomiskā krīze Latviju skāra vissmagāk. IKP kritums Latvijā bija visdziļākais pasaulē.

Tā vien izskatās, ka arī saistībā ar kovidu Latvijas valdībā valdījusi līdzīga pārliecība - “gan jau izgrozīsimies”, un vasaras “mājas darbs” nav izpildīts.

Straujais inficēto skaita pieaugums gada nogalē valdību ir acīmredzami pārsteidzis nesagatavotu. Nekāda plāna, kā rīkoties šādā situācijā, nav. Toties līdz gada beigām par 5 miljoniem eiro ir jāsagatavo 10 “pētījumi” (pa pusmiljonam katrs) programmā “Covid-19 seku mazināšanai”.

Nevienam nevajadzīgu papīru sacerēšanai izmesti 5 miljoni, bet reāla rīcības plāna, kā mazināt Covid-19 otrā viļņa ietekmi uz valsts ekonomiku un iedzīvotāju labklājību, nav vispār. Ja arī šāds rīcības plāns kaut kur ir veidots, tad valdības reālajā darbībā tas nekādi neatspoguļojas. Visi šie it kā smieklīgie, bet patiesībā traģiskie nekonsekvences paraugi ar manikīra, friziera pakalpojumu, atsevišķu higiēnas preču pieejamību un nepieejamību, veikalu darba laiku raustīšana, skolu darba kārtības izmaiņas, neskaidrības ar sporta nodarbību rīkošanas iespējām utt. liecina tikai par vienu - nekāda plāna nav. Notiek absolūti nekonsekventa taustīšanās bez jebkādiem orientieriem.

Vēlreiz atkārtoju - visa šī nekonsekvence vēl bija attaisnojama pavasarī, kad pasaule ar pandēmiju saskārās ļoti strauji un pēkšņi. Situācija bija jauna un nebijusi visiem. Taču tagad pasaulē ir uzkrāta plaša informatīvā bāze, un, galvenais, bija pietiekami ilgs laiks strādāt pie reāla rīcības plāna, nevis organizēt nevienam nevajadzīgu “pētījumu” iepirkumus. Ņemot vērā steigu, kādā šis “pētījumu” iepirkums vasarā tika organizēts, rodas bažas, vai tikai šie “pētījumiem” paredzētie miljoni nav tikuši iepirkuma organizētājiem pietuvinātu personu rokās. Būtu patīkami pārsteigts, ja izrādītos, ka nekādas saistības tur neparādās.

Par Kariņa otrdienas paziņojumu, ka par visaptverošu slēgteni tiks paziņots ceturtdien un tas sākšoties ar nākamo pirmdienu, jau pazobojies katrs, kuram nav slinkums. Atceros, kādā no Latvijas Bankas pētījumiem par ekonomiskās politikas ietekmi uz reālajiem tautsaimniecības rādītājiem bija konstatēta ļoti interesanta likumsakarība - pat ja izvēlētā politika ir bijusi aplama, tās konsekventa un ilgstoša realizācija rada labāku gala rezultātu nekā nemitīga politikas maiņa. Diemžēl šajā pētījumā nebija skaidri pateikts - vai konsekventa un ilgstoši realizēta nekonsekvence, nespēja pieņemt stingrus lēmumus un mētāšanās uz dažādām pusēm arī rada kādu pozitīvu efektu. Stipri jāšaubās, un par Kariņa valdības ieilgušo nekonsekvenci var nākties maksāt gan ar ekonomiskiem, gan arī cilvēku veselības apdraudējumiem.