Trampa bloķēšana tviterī – mazs solis garā un ilga ceļā uz informatīvo sterilitāti

Sociālās vietnes “twitter” lēmums uz visiem laikiem liegt šīs platformas izmantošanu Donaldam Trampam ir rosinājis plašu diskusiju par vārda brīvības robežām un tās jēgu mūsdienu pasaulē. Kamēr vieni šausminās par to, ka “mute tiek aizbāzta” ASV prezidentam, citi šo soli apsveic kā “sen jau bija laiks”.
12.01.2021. Bens Latkovskis
 
©Ekrānšāviņš

Jebkuru parādību var vērtēt, izmantojot pavisam vienkāršu metodi. Jānoskaidro, uz kuru pusi attiecīgā parādība virza kopējo lietu. Konkrētajā gadījumā vienā polā ir slavenā maksima: Esmu gatavs mirt, lai tev būtu iespēja teikt to, kam galīgi nepiekrītu, savukārt otrā pusē - informatīvā sterilitāte, kad publiskā telpā pieļaujama tikai tāda informācija, kura tiek atzīta par sabiedrībai vēlamu. Nav svarīgi, kas šo “vēlamību” nosaka - Kims Čenuns, Romas pāvests, ANO Ģenerāla asambleja vai Marks Zakerbergs.

Ar neapbruņotu aci redzams, ka Trampa konta bloķēšana nekādi mūs netuvina pirmajai maksimai. Toties otrajai gan. Līdz ar to Trampa konta bloķēšana neapšaubāmi ir vārda brīvības ierobežošana jeb cenzūra. Protams, šeit var sākt gudri, pēc advokātu modes tiesu procesos, spriedelēt par to, ka tviteris ir privāta kompānija un drīkst darīt ko grib, taču tās ir tikai atrunas, lai pašiem cenzūras aizstāvjiem nebūtu jāatzīst tas, ko viņi negrib atzīt. Proti to, ka “zināmos apstākļos” var jau arī vārda brīvību ierobežot. Skaidrs, ka tādi giganti kā “twitter”, “facebook”, “instagram” ir sava veida sociālie monopoli, līdzīgi kā agrīnajos viduslaikos Baznīca. Ja tevi izslēdz no Baznīcas, tad tas nenozīmē, ka tevi soda ar nāvi vai vispār kaut kā soda, bet dzīve uzreiz var stipri sarežģīties.

Līdz šim Trampam vārds tika bez ierobežojumiem dots un 80 miljonu sekotāju viņu brīvi lasīja.

Divi pēdējie Trampa ieraksti, pēc kuriem viņš uz visiem laikiem tika nobloķēts, nesatur nekādas pazīmes aicinājumiem uz vardarbību vai jebkādām nekārtībām. Vienkārši kādā brīdī Tramps kļuva toksisks, nevēlams un tika voluntāri pieņemts lēmums - pie joda viņu!

Nav noslēpums, ka tā dēvētajai “progresīvai” sabiedrībai ir izveidojies ārkārtīgi dziļš naids pret Trampu. Viņi ir gatavi pieņemt un atbalstīt gandrīz jebko, kas varētu viņam kaitēt. Līdz ar to uzskatīt, ka iemesls “progresīvās” sabiedrības vieglajai vārda brīvības apdraudējuma pieņemšanai ir šis naids, būtu ļoti ērti. Tā teikt, šī naida dēļ liberāli noskaņotajai sabiedrībai ir nedaudz aizmiglojies skatiens, un tāpēc tai situācija šķiet pieņemama. Citos apstākļos “liberālā” sabiedrība stāvētu un kristu dēļ vārda brīvības pamatprincipiem. Diemžēl šāda situācijas interpretācija, manuprāt, ir vēlme uzdot vēlamo par esošo.

Problēma ir daudz dziļāka. Pēdējos gados uzbrukumi vārda un ideju brīvībai ir ievērojami paplašinājušies. Šī brīvības ierobežošana nenotiek caur kaut kādām oficiālām, valstiskām struktūrām. Tas notiek tieši caur “vajāšanām” sociālajos tīklos. Caur to, ko Rietumos dēvē par “woke” un“cancel culture”. Latvijā šī “kultūra” ir tikai sākumstadijā, taču tas nenozīmē, ka tai nav visas iespējas uzplaukt visā krāšņumā.

Pagaidām visuzskatāmāk šī cenzūra darbojas uz “nevēlamo” personu sarakstu sabiedriskajos (un ne tikai) medijos. Nekāda oficiāla saraksta, protams, nepastāv, bet pietiek kaut kur publiski parādīties zināmām personām, lai uzreiz tajā pašā tviterī sāktos brēka - kāpēc tas “nelietis”, “idiots”, “sabiedrības ienaidnieks” uzaicināts. Tas, ka TV “diskusijā” pārējie pieci dalībnieki faktiski pauž vienu un to pašu viedokli ar minimālām atšķirībām, skaitās pilnīgi normāli.

Atgriežoties pie vēlmju domāšanas. Ne jau naids pret Trampu ir vienam otram aizmiglojis veselo saprātu, bet gan pēkšņi ir izrādījies, ka ideoloģiskais plurālisms nemaz nav tā ideālākā vide, kurā cilvēkam komfortabli dzīvot. Izrādās, ka ērtāk ir dzīvot sabiedrībā, kur visi domā daudzmaz līdzīgi. Tā ka tu. Vismaz tādā vidē labāk dzīvo 86% sabiedrības. Visa šī domu dažādība, vārda brīvība un viss, kas ar to saistās, savā dziļākajā būtībā izrādās ir svešs cilvēku dabai. Tas ir stipri traucējošs instruments valdošās ideoloģijas uztiepšanai. Jā, līdz šim ar vārda brīvības ierobežošanu parasti nodarbojās autoritāri, despotiski režīmi, taču izrādās, ka ar to tikpat labi var nodarboties arī “liberāli” (?!) režīmi. Turklāt šos režīmus valsts vārdā veido nevis kāds diktators, bet gan sabiedrība pati.

Mūsu acu priekšā ASV no demokrātijas un vārda brīvības citadeles kļūst par iekšēju pretrunu plosītu sabiedrību, kurā vairs nav skaidru orientieru. Varētu domāt, ka tas jau nav nekas slikts - sabiedrībai jābūt dzīvai ar mainīgiem mērķiem, taču praksē ir citādi. Ja sākās ļodzīšanās par pašiem pamatiem, tas tā ir visuzskatāmākā pazīme, ka nestabila kļūst arī paša virsbūve.

Sāk ar Trampu, tad turpina ar simtiem viņa atbalstītāju, tad kārta pienāk konkurējošajai vietnei “Parler”, kura visos veidos tiek ierobežota un tā tālāk, līdz atjēdzamies, ka ir tikai viena patiesība un viss, kas ar to nesakrīt, ir “ļauno spēku” inspirācijas. Trakākais, ka izrādās - cilvēkiem patīk dzīvot šādā vidē. To pierādīja gan pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu Eiropa, to pierāda pēdējo divdesmit gadu Krievija, un to pierāda pēdējā laika ASV. Un ir diezgan labi zināms, ar ko šis ilgais, garais ceļš beidzas.