Krievijas polittrīcei uz laiku izsludināts pārtraukums
Pirms runājam par situāciju Krievijā un pasaules reakciju uz turienes notikumiem, jāatzīmē, ka tie ir atstājuši zināmu nospiedumu arī Latvijas iekšpolitiskajā lauciņā. Ceturtdien Saeima pieņēma paziņojumu, kurā “stingri nosodīja Krievijas varas iestāžu veikto prettiesisko, politiski motivēto A. Navaļnija aizturēšanu” un “pieprasīja nekavējoties atbrīvot Navaļniju bez jebkādiem nosacījumiem”.
Skaidrs, ka Maskavai no mūsu paziņojumiem ne silts, ne auksts, un šī Saeimas balsojuma galvenais mērķis bija politiski pozicionēties. Kā vienmēr, kad jautājums skāra Krieviju, neērtā stāvoklī tika nostādīta “Saskaņa”. No vienas puses, gan paši “Saskaņas” politiķi, gan tās elektorāts, lielākā vai mazākā mērā atrodas Kremļa propagandas iespaidā, tāpēc balsot pret savu pārliecību un savu vēlētāju pasaules redzējumu viņi nevēlas. No otras puses, katrs šāds balsojums tiek izmantots kā kārtējais apstiprinājums senajai Latvijas politiskās dzīves aksiomai - “Saskaņu” un tās satelītus koalīcijā nevar ņemt nekādā gadījumā.
Protams, nav pamata teikt, ka tad, ja “Saskaņa” nobalsotu tāpat kā pārējās partijas, pārskatāmā nākotnē tā varētu tikt uztverta kā potenciāla koalīcijas veidotāja un pārstātu būt piederīga politiski “nepieskaramo” kastai. Tomēr katrs šāds balsojums vājina tos, kuri labprāt paplašinātu to partiju spektru, ar kurām iespējams veidot koalīciju, un savukārt palīdz tiem, kuri arī turpmāk gribētu redzēt “Saskaņu” mūžīgā opozīcijā.
Nav šaubu, ka “Saskaņas” līderi lieliski saprot, ka, balsojot pret šo Saeimas paziņojumu, viņi attālinās no kādreiz nākotnē iespējamā koalīcijas sarunu galda. Taču tas neliek viņiem apslēpt savus uzskatus. Aprēķins vienkāršs - tā kā šajā sasaukumā tāpat nekas nespīd, tad vairāk jādomā par nākamajām vēlēšanām, kurās vietējais Putina fanu pulciņš būs izšķirošais “Saskaņas” un Krievu savienības cīņā par Latvijas krieviski runājošo pilsoņu balsīm. Tāpēc tagad nav nekādas nepieciešamības uzdoties par tiem, kas viņi nekad nav bijuši - par Navaļnija atbalstītājiem vai Putina nosodītājiem. Vienlaikus gan viņiem būtu jāsaprot, ka pēc katra tāda balsojuma arvien nepārliecinošāk (no latviskā skatpunkta - arvien melīgāk) skan apgalvojumi - mani nemīl tāpēc, ka krievs. Patiesībā negrib, jo nepieņemama ir “ģeopolitiskā” orientācija.
Kas attiecas uz Krievijas notikumu ietekmi uz turpmāko situācijas attīstību pašā Krievijā, šobrīd to prognozēt ir ļoti grūti, jo vēl nav īsti skaidrs, cik lielā mērā notikusi Putina varas desakralizācija turienes sabiedrības acīs. Navaļnija atbalsta demonstrācijas tika izdzenātas ar šajā gadu tūkstotī nepieredzētu nežēlību, brutalitāti un milzīgu aizturēto skaitu - 23. janvārī vairāk nekā 4000 cilvēku, 31. janvārī pāri par 5000, pēc Navaļnija tiesas 2. februārī ap pusotra tūkstoša cilvēku. Viņus visus gluži fiziski nebija, kur izvietot, tāpēc agrākā migrantu nometināšanai paredzētā nometne Maskavas pievārtē tika steidzīgi pārkārtota par aizturēto protestētāju pagaidu mītni. Tā teikt, labākajās Dienvidamerikas huntu tradīcijās.
Novērotāji Krievijā atzīmē, ka sabiedrības konfrontācijas līmenis ir pāraudzis jaunā, augstākā līmenī un kopējā sociālā aina iezīmējas arvien melnbaltāka. Viena polā ir Putina arhaiskais, koruptīvais, uz “siloviku” gumijas nūjām balstītais režīms, bet otrā - Navaļnija pārdrošais izaicinājums milzīgajai varas mašinērijai, pašam brīvprātīgi ejot lauvas krātiņā (atgriežoties Krievijā pēc indēšanas), un protestētāju pašuzupurēšanās. Morālais pārākums it kā ir protestētāju pusē, taču tas vāji konvertējas sabiedrības atbalstā.
Kā liecina jaunākie “Levada centra” aptauju dati, atbalsts Putinam sabiedrībā kopumā joprojām ir būtiski augstāks nekā atbalsts Navaļnijam (29% pret 5%). Kāpēc?
Tur ir daudz faktoru, bet viens, manuprāt, ir ļoti interesants. Maskavas sociālo un ekonomisko zinātņu augstskolas (Šaninkas) profesors Grigorijs Judins to skaidro ar masu psiholoģiju. Pētījumi liecina, ka “masas” beigu beigās cenšas pieslieties stiprākajam un vienmēr atrod sev apmierinošu pamatojumu, kāpēc izdara tieši šādu izvēli. Pagaidām ”siloviki” ir stiprāki, un viņi pēc Lukašenko parauga visus protestus ir gatavi ierullēt asfaltā, lai ko tas maksātu un cik cilvēku būtu jāizolē steigšus iekārtotajās koncentrācijas nometnēs.
Krievijā, tāpat kā pērn Baltkrievijā, daudzi Putina pretinieki kāri tver katru režīmu nosodošu vārdu, kas nāk no Rietumiem, un cer uz ES, ASV spiedienu. Tiek cerēts, ka beidzot pret Krieviju tiks ieviestas tik spēcīgas sankcijas, ka režīms saļodzīsies. Pat senā Krievijas drauga, spāņu sociālista, ES augstā ārlietu komisāra Žuzepa Borela formālā, pēc visa notikušā faktiski pazemojošā vizīte Maskavā piektdien tika gaidīta ar cerībām, ka viņš sacels lielu troksni ap Navaļnija arestēšanu un stingri uzstās uz viņa tūlītēju atbrīvošanu.
Ar ko gan Borelam Maskavā vispār runāt? Putins jau pirms vizītes paziņoja, ka ar viņu netikšoties. Formāli viņam taisnība - rangi nav savietojami, bet vienmēr jau var izbrīvēt laiku neformālai sarunai par būtiskiem jautājumiem. Protams, Putinam būtiskiem, un Navaļnija jautājums nav starp tiem. Ja Borels nepiekrīt Putina diktētajai dienaskārtībai, tad lai runā ar ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, kurš Briseles emisāram detalizēti izskaidros, kā “viss notika patiesībā”, un Borels varēs vien atkārtot kaunpilno pantiņu par “rūpēm” un “stiprajam bažām”, par kuru Kremlī atklāti ņirdz.
Tā kā Navaļnija atbalstītājiem cerēt uz Borela, Merkeles, Makrona vai Baidena reālu atbalstu ir diezgan naivi. Krievijas liktenis ir atkarīgs tikai no pašiem Krievijas iedzīvotājiem. Navaļnija reģionālo štābu vadītājs Leonīds Volkovs paziņojis, ka ziemas periodā protesta aktivitātes tiekot uz laiku apturētas un atsākšoties pavasarī vai vasarā. Ņemot vērā, ka rudenī Krievijā paredzētas Krievijas domes vēlēšanas, vasara tur gaidāma karsta.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
