Valsts pārvalde strauji zaudē vadāmību

Kaujas laukā nav lielākas nelaimes, kā armijai zaudēt vadāmību. Tad tā vienā mirklī no labi organizēta, saliedēta spēka pārvēršas haotiskā, bezpalīdzīgā masā. Tieši tas notika ar Staļina armiju 1941. gada vasarā. Taču līdzīga situācija var izveidoties ar valsts pārvaldi arī nosacīta miera laikā. Rakstu nosacīta miera laikā, jo pašreizējā cīņa ar Covid-19 pandēmiju rada zināmas analoģijas ar kara apstākļiem.
17.02.2021. Bens Latkovskis
 
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš vada Ministru kabineta ārkārtas sēdi ©Valsts kanceleja/ State Chancellery

Premjera Krišjāņa Kariņa ieraksts tviterī, ka viņš sadarbības partneriem piedāvāšot “lemt par 500 eiro vienreizēju atbalstu ģimenēm ar bērniem”, izraisīja dalītas jūtas. No vienas puses, šo ierosinājumu pilnībā atbalstu un uzskatu, ka to vajadzēja pieņemt bez liekām debatēm jau tad, kad Nacionālā apvienība to izvirzīja. Tad šis valdības solis izskatītos loģisks un organiski iekļautos Eiropai raksturīgajā atbalsta modelī.

Tagad šis negaidītais pagrieziens par 180 grādiem (vēl pagājušā nedēļā Kariņš un finanšu ministrs Jānis Reirs šo priekšlikumu noraidīja kā nelietderīgu) liecina par ko citu. Šis Kariņa ierosinājums vai, pareizāk sakot, negaidītais atbalsts NA agrākajam priekšlikumam interpretējams drīzāk kā valdības izmisuma gājiens par 170 miljoniem eiro (tik izmaksās šis dāsnais žests) atpirkties no milzīgā, grūti nomazgājamā nesmukuma ar vakcinācijas privilēģijām tā dēvētajai politiskajai elitei. Tas, kā šis nesmukums radās un kas pie tā vainīgs, ir atsevišķs stāsts, pie kā mēs vēl atgriezīsimies (jo tieši jezga ar vakcinēto prioritātēm un šo prioritāšu skaidrojumi ārkārtīgi spēcīgi iedragāja lojālās sabiedrības daļas uzticību Kariņa valdībai), taču mūs vairāk interesē, kas notiek tieši tagad.

Līdz šim Kariņa valdība baudīja noteiktas, samērā ietekmīgas sabiedrības daļas uzticību. Tās daļas, kura sadzīviski jutās salīdzinoši labi un kurai par ikdienas izdzīvošanas problēmām nebija jādomā. Kura varēja domāt par augstākām lietām, par vispārcilvēciskajām vērtībām. Šai sabiedrības daļai inteliģentais, mierīgais, angļu valodu labi pārvaldošais Kariņš šķita labākais iespējamais premjers (vismaz esošajā politisko spēku salikumā).

Cik sekmīgi vai nesekmīgi šis allaž smaidīgais cilvēks pārvalda valsti, šos cilvēkus īpaši neinteresēja, jo lielos vilcienos tas uz viņu dzīvi nekādu iespaidu neatstāja. Kariņa valdības darba rezultāti bija otršķirīgi. Pirmajā plānā bija šīs valdības politiskā pozīcija un retorika. Par Kariņa valdības reālajām darbaspējām ļoti trāpīgi izteicās pazīstamais žurnālists Jānis Domburs: “Ja mēs gadu tik haotiski menedžējam šo jautājumu, tad ir skaidrs, ka citi jautājumi nemenedžējas labāk. Tās “auzas” [kurās esam iebraukuši] mēs neredzam, un tās lielākās “auzas” ir tajā neredzamajā daļā.” Citiem vārdiem, Kariņa valdība ir tukšmuldētāju valdība, kura labi prot tikai mutes kulstīt, bet ar darbiem aizkrāsnē.

Vakcinācijas privileģēto saraksti uz iedzīvotāju praktisko dzīvi arī nekādu iespaidu neatstāja, taču tas bija pamatīgs trieciens “vērtībām”. Vienkārši acumirklī no rietumnieciskā piegriezuma svārku apakšas izlīda mūsu politiskās šķiras arhaiskā āža kāja jeb tās dziļākā būtība, kura līdz šim bija pārklāta ar plānu tēlotas pieticības (modernā egalitārisma) šķidrautu.

Respektīvi, vārdos mēs cenšamies būt kā “ziemeļvalstis”, bet reālajā dzīvē kā “turku sultāni”. Šo kliedzošo neatbilstību nevarēja izlikties neredzam, turklāt tā pārklājās arī ar citām valdības neizdarībām, kā rezultātā valdību sāka asi kritizēt arī tie, kas vēl vakar to pamatā atbalstīja. Tas valdošajās aprindās izraisīja atklātu paniku, kuras redzamākā izpausme ir šis pēkšņais atbalsts 500 eiro priekšlikumam.

Vēlreiz vēlos atkārtot, ka ar abām rokām esmu par šo priekšlikumu, taču šobrīd runa jau ir par ko citu - Kariņa valdība acīmredzami ir zaudējusi vadāmību. Ja nedēļas laikā kurss mainās par 180 grādiem, tad rodas jautājums - vai vispār kāds atrodas pie stūres rata? Vai šis stūres rats negriežas pats savā vaļā? Uz šiem jautājumiem Kariņa valdībai būs jāatbild jau tuvāko dienu laikā. Turklāt jāatbild pārliecinoši. Ierasti muļķīgā smaidīšana skaidru atbilžu vietā vairs neies cauri, jo sabiedrība vairs nav gatava izlikties, ka to pārliecina Kariņa izvairīgās, neko nepasakošās frāzes.
Pasaka par karaļa lielisko tērpu ir beigusies, un cilvēki vairs nav gatavi teikt - vai kā mums paveicies ar tik jauku premjeru. Krīzes situācijā ir nepieciešams nevis jauks, bet spējīgs premjers. Tāds, kurš valdību un valsti spēj vadīt, nevis ar saldām runām “atmazgāt” savu un savu ministru neizdarības.

*****

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.