Kā interesēs darbojās Eva Juhņēviča un Armands Ruks?

Rodas pašsaprotams jautājums - kā tad tā? Lai “Vakcinācijas birojs” tiktu pie valstī labākajiem speciālistiem, tika noteiktas salīdzinoši lielas algas, kuras atšķirībā no citām reizēm sākotnēji pat neizraisīja nekādus īpašos iebildumus. Ja reiz tik svarīgi uzdevumi šim birojam jārisina, tad arī nav ko žēlot lielas algas. No vairāk nekā 400 pretendentiem, kuri, jādomā, katrs bija cienīgs ieņemt šo amatu, tika izvēlēti paši labākie. Taču tagad izrādās, ka izvēlētie netiek galā ar saviem uzdevumiem. Kur meklējama kļūda aprēķinos? Kāpēc rezultāts nav tāds, uz kādu cerējām?

Atbildes uz šiem jautājumiem ir samērā vienkāršas. Ja tikai uz tiem paskatās no pareizās puses. Tāpēc vēlreiz atkārtosim šos jautājumus. Vai tika izvēlēti labākie no labākajiem? Jā, taču šeit nepieciešams papildjautājums - kādā ziņā labākie? Mums nez kāpēc ir pārliecība, ka sabiedrības un birokrātiskās mašinērijas intereses sakrīt. Tas, kas labi sabiedrībai, tas labi birokrātijai (valsts pārvaldei) un otrādi. Patiesībā cilvēkiem un birokrātijai intereses ir katrai savas. Atsevišķos gadījumos tās var sakrist, bet ļoti bieži tās ir stipri atšķirīgas. Līdz ar to labākais sabiedrībai un labākais “aparātam” nebūt nav viens un tas pats.

Cilvēks ir tā iekārtots, ka viņš ir pārliecināts, ka atrodas pasaules centrā un viss griežas ap viņu. Līdz ar to viņš labticīgi domā, ka arī viss milzīgais valsts aparāts strādā viņa interesēs. Vai vismaz tam tā vajadzētu būt. Respektīvi, premjers Krišjānis Kariņš, ministri un visi pārējie ierēdņi atrodas savos amatos, lai primāri rūpētos par viņa, šī “mazā” cilvēka interesēm. Diemžēl šī pārliecība ir pašos pamatos aplama. Valsts aparāts, visa birokrātiskā mašinērija, tieši tāpat kā jebkurš cits organisms (bet šī mašinērija sastāv no dzīviem cilvēkiem), primāri rūpējas par savām interesēm, par savām ērtībām un privilēģijām. Citu cilvēku, sabiedrības intereses tai rūp tikai tiktāl, ciktāl tās sakrīt ar pašas interesēm.

Ja mēs šo elementāro patiesību saprotam, tad daudz kas nostājas savās vietās. Kad mēs domājam, pēc kādiem kritērijiem no vairāk nekā 400 pretendentiem tika izvēlēta tieši Eva Juhņēviča, tad nez kāpēc iedomājamies, ka viņa tika izvēlēta kā persona, kura vislabāk spēs noorganizēt cilvēku vakcināciju un ierobežos pandēmijas izplatīšanos. Taču tā tas izskatās no sabiedrības viedokļa. No birokrātijas viedokļa kritēriji ir pavisam citi. Galvenais, lai šis cilvēks būtu kauls no pašu kaula; lai zina spēles noteikumus; lai nebāžas ar kaut kādiem oriģināliem priekšlikumiem; lai nebūtu pārāk aktīvs, ar pārmērīgu iniciatīvu, “lielu muti”, patstāvību un neatkarīgiem spriedumiem. Galvenais, lai šīs personas uzvedība neaizietu pretrunā ar tā dēvētās elites interesēm.

Ne velti virsrakstā pieminēju Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku, kurš tikai nesen nonāca šajā augstajā amatā. Kādi bija viņa izvirzīšanas kritēriji? Vai tie bija augsti noziegumu atklāšanas rādītāji? Vai tās bija prasības maksimāli īsā laikā atklāt “skaļās” lietas - tādas kā Bunkus lieta, Rebenoka lieta? Nē. Šādas prasības Rukam, stājoties amatā, neviens neizvirzīja. Izvirzīja citas (protams, bez teksta), kuras Ruks lieliski apzinājās. Vienmēr translēt “elitei” apmierinošās izmeklēšanas versijas. Kāpēc zvēriski nogalināja Rebenoku? Nu, protams, tāpēc, lai nolaupītu dažus dārgus pulksteņus. Teorētiski noķert šos laupītājus būtu policijas goda lieta, bet par godu tur jau sen kā neviens vairs nerunā. Galvenais ir mierīgi vārīties sistēmā un ar savu iniciatīvu vai īpašo viedokli nekur nebāzties. Tāpēc Rukam var droši prognozēt izcilu karjeru, kurai nebūs nekādas korelācijas ar reālo noziegumu atklāšanu.

Juhņēviča amatā tika izraudzīta pēc līdzīgiem kritērijiem. Tas ir, galvenais, lai biroja vadītājs nav pārāk “pārgudrs”. Lai zina savu vietu. Juhņēviča jau sevi bija labi parādījusi dziesmu svētku organizēšanā (visi, kuriem pēc ranga pienācās, dabūja labas vietas uz prestižo noslēguma koncertu), tāpēc bija pārliecība, ka arī “Vakcinācijas biroja” galvgalī viņa darbosies kā neuzkrītošs starpposms, kurš amortizēs iespējamās problēmas, noņemot tās no “augšām”, tas ir, no valdības.

No vienas puses, Juhņēviča šo amortizācijas funkciju arī veic, kā to redzējām otrdienas valdības sēdē, kad Kariņš asi viņai uzbruka un uz Juhņēvičas fona izskatījās pat ļoti neslikti. Taču no otras puses, vakcinācija un ieilgusī pandēmija ir sabiedrību acīmredzami “uzvilkusi”, un tā no “Vakcinācijas biroja” gaida nevis tradicionālo rosīšanos birokrātiskās mašinērijas garā, bet gan reālus rezultātus. Pēc analoģijas ar Ruka “keisu”, sabiedrība gaida Bunkus un Rebenoka slepkavību atklāšanu, nevis stāstus, ka izmeklēšana spērusi jaunu, platu soli nozieguma atklāšanas virzienā.

Atšķirība šajos abos gadījumos ir tā, ka minēto slepkavību atklāšana tieši interesē samērā nelielu cilvēku skaitu, kamēr vakcinācijas jautājumi skar ļoti plašus sabiedrības slāņus. Tāpēc birokrātiskās spēlītes, kas aparāta cilvēkiem ir ierastas kā gaiss, kuru viņi elpo, sabiedrību šajā gadījuma burtiski tracina. Diemžēl aparātā citādi strādāt nemaz neprot. Tur “nesistēmas” cilvēki ilgstoši neuzturas un pa karjeras kāpnēm nekāpj. Tāpēc, klausoties Kariņu, Juhņēviču vai Ruku, nevajag iedomāties, ka mēs (sabiedrība) ar viņiem esam uz viena viļņa un visi esam mērķēti uz vienu rezultātu. Nē, viņu rīcību motivē pavisam citas intereses.

Atcerēsimies slaveno seriālu “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”. Ne jau Vācijas interesēs Millers ar Šelenbergu savstarpējās intrigas vērpa. Aparātā citādi “strādāt” neprot, pat ja aiz loga dzirdama krievu armijas lielgabalu dārdoņa. To nedrīkst aizmirst, vērojot notiekošo arī mūsu valsts aparātā.

******

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā