Mīti un patiesība par Āfrikas kolonizāciju

Kad vasarā publicēju rakstu par saviem vērojumiem Āfrikā, kur cita starpā minēju, ka piecas reizes esmu bijis Āfrikā, saņēmu milzīgu kritikas gūzmu no “īstiem” Āfrikas ekspertiem (lasi: šīs tēmas grāntu slaucējiem) par to, ka neko nesaprotu, jo patiesa izpratne par Āfriku esot atkarīga nevis no melnā kontinenta apmeklējumu skaita, bet gan “zinātnisko” publikāciju daudzuma. Vārdus – zinātnisks – šajā gadījumā droši var likt pēdiņās, jo ir maz tēmu, kuras būtu vairāk ideoloģizētas nekā tās, kuras skar Āfriku, kolonizāciju un melnādaino cilvēku problēmjautājumus.
28.02.2021. Bens Latkovskis
 
Zimbabves galvaspilsēta Harare. Moderna, samērā sakopta pilsēta. Tikai viss šeit redzamais ir mantojums no laikiem, kad šajā valstī (tolaik to sauca par Dienvidrodēziju) kārtību noteica balto mazākums ©Bens Latkovskis

Manu Āfrikas vērojumu galvenā doma bija pavisam vienkārša. Gandrīz viss labais, kas Āfrikā ir, ir tā dēvētās kolonizācijas mantojums - dzelzceļi, celtnes, skolas, institūti, tiesu sistēma, arī kristietība, kura Āfrikas kontekstā noteikti vērtējama ar plusa zīmi un daudz kas cits. Līdz ar to šo samērā īso koloniālisma periodu (no 19. gadsimta beigām līdz 1960. gadam, kad koloniālisma sistēma faktiski beidza pastāvēt) nevar viennozīmīgi vērtēt negatīvi. Tam ir bijusi sava pozitīvā loma šī kontinenta attīstībā.

“Eksperti” nekavējoties man grūda degunā vergu tirdzniecību (kura Āfrikā eksistēja ilgi pirms balto ierašanās un, tieši pateicoties eiropiešiem tika iznīdēta), Beļģijas karaļa Leopolda zvērības Kongo (neviens tās nenoliedz un tās patiešām ir milzīgs balto cilvēku kauna traips) un Āfrikas bagātību koloniālo izlaupīšanu. Tieši par šo “koloniālo izlaupīšanu” gribu parunāt sīkāk, vēl jo vairāk tāpēc, ka, izejot no šīs “aksiomas”, tiek radītas jaunas, tālejošas konstrukcijas. Piemēram, ideja par Rietumu uzplaukumu, pateicoties pārējās pasaules izlaupīšanai. Kā tad ir patiesībā?

Peļņa vai muca bez dibena?

Parasti, runājot par Āfrikas kolonizāciju, piesauc jau minētās zvērības Kongo un it kā smago Āfrikas pamatiedzīvotāju ekspluatāciju derīgo izrakteņu raktuvēs, lauksaimniecībā un dzelzceļu būvē. Tiek automātiski pieņemts, ka baltie kolonisti no Āfrikas izmantošanas guva pasakainu peļņu. Taču jāsāk ar to, ka koloniālisms 20. gadsimtā diezgan stipri atšķīrās no koloniālisma 16. - 19. gadsimtā. 20. gadsimtā ar vergiem jau sen kā netirgojās un nevienam piespiedu kārtā strādāt nelika. Lai tagadējā Kenijā un Ugandā uzbūvētu Mombasas - Nairobi - Kampalas dzelzceļu, bija jāieved desmitiem tūkstošu strādnieku no Indijas, jo vietējie strādāt vienkārši nevēlējās. Viņiem tas bija zem goda, un neviens viņus ar varu to darīt nespieda.

Taču galvenais koloniālisma stāsta aplamais stūrakmens ir cits. Āfrikas kolonijas tās metropolēm bija nevis uzplaukuma avots, bet gan zaudējumus nesoša muca bez dibena. Ieguldījumi koloniju attīstībā bija būtiski LIELĀKI nekā ieguvumi, kurus šīs metropoles saņēma. Piemēram, Vācijas kolonijās Austrumāfrikā (kur pats esmu bijis un vācu mantojumu redzējis) no 1880. gada līdz 1914. gadam ienākumi tikai par 60% sedza ieguldījumus. Koloniju paplašināšanai vairāk bija impērisks (ietekmes, varenības), nevis ekonomisks raksturs. Arī Francijas un Anglijas kolonijas Āfrikā bija zaudējumus nesošas. Īpaši lieli šie zaudējumi bija pēc Otrā pasaules kara, kad vairākkārt pieauga izdevumi infrastruktūrai, izglītības sistēmai, medicīnas aprūpei (https://halshs.archives-ouvertes.fr/halshs-01820209/document ).

Koloniālās ekspluatācijas teorijas piekritēji šo kopējo ienākumu un izdevumu negatīvo bilanci cenšas apiet, norādot, ka privāto investoru kapitāla atdeve Āfrikā esot bijusi augstāka nekā tāda pati kapitāla atdeve metropolēs. Šīs atrunas vājā vieta ir tā, ka tagad šī kapitāla atdeves starpība ir ievērojami lielāka, jo kurš gan investēs tālu Āfrikā, ja, tepat Eiropā ieguldot, varētu nopelnīt vairāk. Koloniālisma laikā uz tādu atdevi kā tagad nevarēja cerēt.

Kolonijas attīstījās straujāk

Taču par koloniālās ekspluatācijas rezultātiem visuzskatāmāk liecina Luisa Ganna un Pītera Dignana grāmata “Impērijas slogs” (Burden of Empire: an appraisal of western colonialism in Africa south of the Sahara by L. H. Gann and Peter Duignan). Šajā grāmatā autori salīdzina Dienvidrodēzijas (tagad Zimbabves) un Etiopijas attīstību. Līdz 19. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem tagadējās Zimbabves teritoriju apdzīvoja ciltis, kuru attīstības līmenis nepārsniedza agrīno dzelzs laikmetu. Esmu arī pats bijis Zimbabvē un zinu šīs valsts vēsturi ar tās seno valstiskumu. Nelaime tikai tā, ka no šī valstiskuma 19. gadsimta nogalē vairs nekas nebija palicis pāri un šī valstiskuma pazušanai nebija nekādas saistības ar baltajiem cilvēkiem, kuri tur parādījās tikai 19. gadsimta otrajā pusē.

Laikā, kad Zimbabves teritorijā vietējās ciltis dzīvoja pirmatnējās kopienas iekārtā, Etiopija bija valsts ar senu kultūru, rakstību, un zināmu civilizētību. Etiopija ir vienīgā Āfrikas valsts (bez Libērijas, kas ir īpašā statusā), kura nekad nav tikusi kolonizēta. Līdz ar to, salīdzinot Dienvidrodēzijas un Etiopijas attīstību, varam izdarīt zināmus secinājumus.

Ja 1980. gadā, kad Zimbabvē balto mazākums nodeva varu melno vairākumam (pateicoties Rietumu ilgstošam spiedienam), tā bija viena no Āfrikas Subsahāras attīstītākajām valstīm (otrā aiz DĀR), tad Etiopija bija viena no kontinenta nabadzīgākajām valstīm, kur laiku pa laikam izcēlās bads. Gandrīz visas plaši pazīstamās fotogrāfijas ar bērniem badacietējiem ir uzņemtas Etiopijā.

Dekolonizāciju pavada degradācija

1960. gadā 18 Āfrikas valstis ieguva neatkarību un turpmākajos četros gados visas Anglijas un Francijas kolonijas kļuva par neatkarīgām valstīm. Savas kolonijas saglabāja Portugāle, savukārt DĀR un Dienvidrodēzija tobrīd jau bija neatkarīgas valstis, kurās varu saglabāja tur vairākās paaudzēs dzīvojošā balto minoritāte.

1960 gadā Āfrika kļuva neatkarīga, taču turpmākos 60 gadus grūti nosaukt par uzplaukuma gadiem. Pat vēl vairāk, ja līdz tam 50 gadus Āfrika bija strauji progresējoša miera osta, kas tikpat kā nepazina karus, badu un masu slaktiņus (Kongo zvērības bija pirms tam), tad līdz ar koloniālisma sistēmas sabrukumu un valstu neatkarības iegūšanu Āfrikā atgriezās pirmskoloniālā laikmeta sociālās ligas - milzu sociālā nevienlīdzība, varas ļaunprātīga izmantošana, cilšu kari un pat genocīds (Ruandā). Visi Āfrikas bada gadījumi ir saistīti ar pēckoloniālisma periodu (vai Etiopiju, kura nekad nav bijusi kolonija).

Ekonomikas attīstības (IKP pieauguma) dinamika balto pārvaldītajā Āfrikā 20. gadsimta pirmajos 60 gados (līdz dekolonizācijai) būtiski apsteidza citu attīstības valstu (Āzijā un Latīņamerikā) pieauguma tempus un ir salīdzināma ar attīstīto valstu pieauguma tempiem. Situācija pēc 1960. gada radikāli mainījās. Visas valstis, kurās IKP uz vienu iedzīvotāju 2020. gadā ir zemāks nekā 1960. gadā, atrodas Āfrikā dienvidos no Sahāras. Kā liecina Pasaules bankas dati, 41 Subsahāras Āfrikas valstu vidējais IKP pieaugums no 1960. gada līdz 2005. gadam bija 0,5% gadā, kamēr 57 citām attīstības valstīm citos kontinentos vidējais IKP pieaugums šajā periodā bija 3% gadā. Tas ir, sešas reizes lielāks.

Ja runājam par koloniālisma neviennozīmīgo vērtējumu, tad ļoti zīmīga ir Karību jūras reģiona valstu ekonomiskās attīstības korelācija ar neatkarības iegūšanas gadu. Tā ir gandrīz lineāra - jo agrāk kāda valsts ir ieguvusi neatkarību, jo tā ir trūcīgāka šobrīd. Visnabadzīgākā ir Haiti, kura pirmā ieguva neatkarību 1803. gadā, bet vispārtikušākās ir teritorijas, kuras joprojām skaitās Eiropas valstu kolonijas.

Eiropiešiem aizejot, bijušajās kolonijās saglabājās metropoļu iedzīvinātā tiesību sistēma, valsts pārvalde, izglītības sistēma un pat zināmi demokrātijas iedīgļi. Iesākumā, sešdesmitajos gados, kad viss pēc inerces vēl darbojās, daudzas Āfrikas valstis uzrādīja samērā sekmīgu attīstību, taču drīz vien balto atstātie pārvaldes institūti strauji degradējās, korumpējās un daudzviet pie varas nonāca mazizglītoti, toties ambiciozi un enerģiski personāži, ar kuriem vēl tagad šajās zemēs baida bērnus.

Zimbabves drūmais stāsts

Īpašs ir stāsts par DĀR un Zimbabvi, kur visilgāk melnajā Āfrikā saglabājās balto vara un kur, par spīti ļoti smagām Rietumu ekonomiskajām sankcijām, tajā laikā bija augstākais dzīves līmenis (tai skaitā melnādainajiem). 2014. gadā uz Zimbabvi braucu daļēji tāpēc, ka gribēju paskatīties, kā tad izskatās šī valsts, kura bieži tiek piesaukta kā ekonomiskā sabrukuma uzskatāmākais piemērs. Zimbabves galvaspilsēta mani nedaudz pārsteidza ar savu mūsdienīgumu un zināmu sakārtotību. Rakstu daļēji, jo to, ka Zimbabve ilgi bija samērā attīstīta, neatkarīga, balto mazākuma pārvaldīta valsts, labi zināju, tāpēc pieļāvu, ka daudz kas būs palicis no vecajiem saimniekiem. Protams, visur varēja manīt degradācijas pazīmes, bet jāatzīst, ka Harare neizskatījās pēc ekonomisko sabrukumu pārdzīvojušas valsts galvaspilsētas.

Harāres centrs. Viss šeit ir uzbūvēts līdz 1980. gadam. / Bens Latkovskis

Par to, ka kaut kas ar valsts finanšu sistēmu nav kārtībā, liecināja divas lietas. Milzīgas cilvēku rindas pie bankām (tā arī nenoskaidroju, pēc kā viņi tur stāv) un neiedomājami novalkātās ASV dolāru banknotes, kuras tobrīd un vēl joprojām ir oficiālais maksāšanas līdzeklis Zimbabvē (līdztekus DĀR randiem un Botsvānas pulām kā sīknaudai). Jāatzīmē, ka, par spīti šim ekonomiskajam un finansiālajam sajukumam, visos kaut cik lielākos veikalos darbojās kases aparāti.

Lielveikals Zimbabves provinces pilsētiņā / Bens Latkovskis

Tikai vēlāk uzzināju, ka gandrīz viss daudzmaz pieklājīgais pilsētas centrs un tam pieguļošie rajoni, kuros apmetas ārzemju tūristi, ir Rodēzijas laikos celts.

Diemžēl pēc neatkarības iegūšanas un it īpaši pēc 2000. gadā uzsāktās balto īpašumu ekspropriācijas, Zimbabvē viss ir gājis tikai uz leju. Atmiņā iespiedusies viena grūti nosakāma vecuma baltā sieviete (vietējā), kura ļoti apvalkātās drēbēs pašapkalpošanās veikalā bija piekrāmējusi iepirkuma ratiņus ar lētu vietējā ražojuma degvīnu. Neapgalvoju, ka viņas alkoholisma iemesls ir pilnīga bezperspektivitātes sajūta, bet šo perspektīvas trūkumu varēja just visur. Tā virmoja gaisā. Arī monotonajā, četras stundas garajā toreizējā prezidenta Roberta Mugabes uzrunā tautai par godu neatkarības dienai 25. aprīlī. Kad no rīta iegājām vienā veikalā, tad pa vietējo reproduktoru viņš runāja, bet kad vairākas stundas vēlāk jau pavisam citā pilsētā atkal iegājām citā veikalā, viņš joprojām turpināja savu gauso, neizteiksmīgo runu. Jau tolaik viņam bija pāri 90. Jānorāda, ka pret šo runu nebija nekādas pietātes. Pircēji savā starpā sarunājās, smējās, jokojās, it kā fonā skanētu ierastā mūzika, nevis diktators, no kura drošībniekiem visi baidās.

Bens Latkovskis

Šodien Zimbabves IKP uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar 1980. gadu ir samazinājies par 35% un noslīdējis zemāk par 1960. gada līmeni. DĀR, kur saglabājusies samērā liela balto kopiena (aptuveni 5 miljoni - 8,5%) kritums nav tik katastrofāls, bet valsts attīstība ir būtiski sabremzējusies. Ja 1980. gadā DĀR pēc IKP uz vienu iedzīvotāju (pie vairāk nekā 90% melnādaino) bija vienā līmenī ar Meksiku, Portugāli vai Čīli, tad tagad pēc šī radītāja tā ir noslīdējusi tālu lejā un atrodas starp Irānu, Paragvaju un Peru. Interesanti, ka diezgan tālu zem blakus esošās Botsvānas, kura līdztekus Gabonai un Ekvatoriālajai Gvinejai jāuzskata par retajiem Āfrikas veiksmes stāstiem bez pēdiņām. Šajā trijotnē īpaši jāuzver Botsvāna kā valsts, kurai izdevies visvairāk ieviest eiropeisko kārtību un vienlaikus attālināties no pārējai Āfrikai raksturīgās vietējo kārtības. Patiesības labad jāatzīst, ka pēdējos gados Āfrika piedzīvo samērā strauju ekonomisko attīstību un jācer, ka tā būs sekmīgi pārvarējusi pēckoloniālā laika grūtības.

Var jautāt, ko ar visu uzrakstīto esmu gribējis pateikt? Tikai un vienīgi to, ka nevajag cilvēkiem piesārņot smadzenes ar ideoloģiski pielādētām teorijām, kurām nav nekādas vai ir ļoti minimālas saistības ar realitāti. Šo rakstu uzrakstīju vienīgi aiz cieņas pret patiesību un riebumu pret meliem un plaši izplatītiem izdomājumiem.

*****

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.