Birokrātijas likumu ietekme uz vakcinācijas gaitu

Pagājušo pirmdien valdība vēlā vakarā pēkšņi apturēja vakcināciju ar “AstraZeneca” vakcīnu. Ceturtdien tikpat pēkšņi to atkal atļāva. Uz jautājumu, kāpēc apturēja un kāpēc pēc trim dienām atļāva, ierēdņi un politiķi pārliecinoši atbild – mēs rūpējāmies par cilvēku veselību. Tā kā bija aizdomas, ka “AstraZeneca” vakcīna var būt bīstama, vakcinācija tika apturēta. Tiklīdz noskaidrojās, ka vakcīna ir droša, to atkal atļāvām. Viss skaidri un it kā loģiski. Taču ir pamats domāt, ka šī loģika ir tikai šķietama. Tātad, kā ir patiesībā?
22.03.2021. Bens Latkovskis
 
©F64

Mirstība ar kovidu dažādās valstīs ir atšķirīga, bet vidēji ap 2%. Savukārt, kā ziņo Eiropas zāļu aģentūra, Eiropas ekonomiskās zonas valstīs un Lielbritānijā starp 20 miljoniem vakcinēto bijuši 496 trombembolijas gadījumi jeb nedaudz virs 0,002 %. Tas nozīmē, ka varbūtība nomirt ar kovidu ir gandrīz tūkstoš (!) reižu lielāka nekā no vakcīnas blaknēm. Ja viens apdraudējums ir tūkstoš reižu mazāks nekā otrs, tad izvēle, kuru ignorēt, lai novērstu otru, ir acīmredzama. Tieši tā tiek ignorēta iespēja pacientam aiziet bojā satiksmes negadījumā, vedot viņu uz slimnīcu ar “ātro palīdzību”. Tas, ka reizēm “ātrās palīdzības” mašīnas cieš satiksmes negadījumos, nenozīmē, ka to izmantošana jāaptur.

Šī acīmredzamā patiesība tik ļoti duras acīs, ka rodas jautājums - kāpēc gan to ignorēja valdība, Veselības ministrija un tā sabiedrības daļa, kura diendienā tikai par kovidu un vakcināciju vien runā? Atbilde, no vienas puses, ir vienkārša, no otras, paradoksāla. Tāpēc, ka sabiedrība ir tik ļoti pieradusi pie birokrātijas diktētajiem spēles noteikumiem, ka šo pretrunu nemana. Pat vairāk, tā uztver šos noteikumus kā normu. Tā arī jābūt.

Par kādiem noteikumiem ir runa? Viens no birokrātijas svarīgākajiem likumiem skan: Ja pastāv kaut minimāla iespēja, ka kāds vēlāk varēs kaut ko pārmest, tad labāk ir neko nedarīt nekā darīt. Pārfrāzējot Henrika Ibsena Brandu: Tiks piedots tad, ja nedarīji, nemūžam tad, ja izdarīji [kas vēlāk pēc kara, kad visi gudri, izrādīsies nepareizi].

Tāpēc birokrātu/politiķu galvenais uzdevums ir pārliecinoši pamatot, kāpēc kaut ko nevar darīt. Uzskatāms piemērs ir politiskais ilgdzīvotājs, pašreizējais finanšu ministrs Jānis Reirs, kurš visu savu politisko mūžu ir nodarbojies tieši ar to - pamatošanu, kāpēc kaut ko nevar. Kāpēc nevar mediķiem algas palielināt atbilstoši likumam; kāpēc nevar rosināt mazās pensijas palielināt (kad viņš bija labklājības ministrs). Līdz šim tas viņam, tāpat kā visai birokrātu armijai, ir gājis no rokas, bet jaunajos apstākļos šī stratēģija sāk pieklibot. Taču ieradumam ir milzu spēks un dziļi zemapziņā iesēdusies pārliecība, ka kaut ko darot, paaugstinās risks dabūt pa galvu, nekur nav zudusi. Tāpēc labāk pārapdrošināties un neko nedarīt. Par to nekas nedraud. Īpaši, ja to var pamatot ar cilvēku drošības interesēm.

Vienmēr jāatceras, ka politiķu un ierēdņu stāsti, ka viņi primāri darbojas cilvēku interesēs, ir vistīrākā acu aizmālēšana.

Pat ja viņi paši tiešām tā domā. Primāri viņi darbojas savās interesēs (kā visi cilvēki). Viņi vienkārši dara darbu un kā jebkurā darbā ir spiesti pielāgoties tur esošajiem noteikumiem. Dažkārt cilvēki jautā, kāpēc daudzsološs politiķis vai ierēdnis, nonākot sistēmā, ātri vien savu sākotnējo degsmi nomaina pret rutīnu un, sekojot vecāko kolēģu piemēram, sāk skaidrot, kāpēc to vai citu ieceri, par kuru vēl nesen bija gatavs sisties līdz asinīm, nevar realizēt. Tāpēc, ka viņš noslīkst birokrātijas purvā.

Kā tas viss atspoguļojās vakcīnu sāgā? Atbildīgās amatpersonas (ierēdņi un politiķi) jau sākotnēji nogulēja vakcīnu rezervēšanu. Var jau būt, ka tur arī bija kaut kādu firmu lobēšana, bet drīzāk netika pareizi novērtēti riski. Ar riskiem šeit jāsaprot lēmēju apdraudējums pašiem sev. “Pfizer” vakcīnas ir dārgākas nekā “AstraZeneca”, un to loģistika zemo temperatūras prasību dēļ ievērojami sarežģītāka. Birokrāti vienmēr domā no aizsardzības pozīcijām. Proti, kādu izvēli izdarot ir mazāks risks dabūt pa galvu. Ja nopirkšu dārgāko vakcīnu, tad vēlāk var sanākt ziepes, kad pirmais satraukuma vilnis (vienalga, cik tas maksā, jāglābj dzīvības) noplaks, un no aizkulisēm sāks plūst dažādu “labvēļu” informācija, ka stipri pārmaksāts. Tāpēc labāk pirkt lētāko variantu. Tiktāl viss pēc noteikumiem.

Taču konkrētajā gadījumā pastāvēja arī cits risks. “AstraZeneca” vakcīnai nebija pabeigta reģistrācija ES. Standarta politiķis vai birokrāts (tāds kā Reirs) nekad neizietu uz risku pasūtīt kaut ko lētāku, bet vēl ES neakceptētu. Galu galā ne jau no savas kabatas maksāju. Taču tā brīža veselības ministre Ilze Viņķele drīzāk ir nestandarta politiķe, kura pamanās nostāties perpendikulāri arī tad, kad tam nav nekādas nepieciešamības. Risku, ka “AstraZeneca” vakcīnas reģistrācija var aizkavēties, viņa nenovērtēja un rezultātā bija spiesta atkāpties. Ja pa starpu kāds īstenoja arī savas personiskās intereses, tad tas nemaina lietas būtību kopumā.

Arī vēlākā ažiotāža par “AstraZeneca” vakcīnas iespējamo bīstamību norāda, ka, visticamāk, notiek pamatīgs karš starp lielajām farmācijas firmām vakcinācijas miljardu apguvē. Mūsu politiķi nokļuva starp šiem dzirnakmeņiem, ko nekavējoties izmantoja politiskie konkurenti. Ja “AstraZeneca” vakcīna būtu izgājusi ES reģistrācijas procesu, kā sākotnēji bija plānots, tad visas šīs runas, ka jātiesā vainīgie, vienkārši nebūtu. Par to pat neviens nerunātu.

Lemjot par “AstraZeneca” vakcīnas atļaušanu vai aizliegšanu, tagadējais veselības ministrs Daniels Pavļuts un valdība kopumā prātā patur šo Viņķeles, arī kādreizējā Nacionālas veselības dienesta direktora Edgara Labsvīra pieredzi. Tāpēc, daudz nedomājot, seko principam - labāk pārapdrošināties nekā nenodrošināties. Pār plecu skatoties uz ES lielo valstu rīcību, vakcinācija ar “AstraZeneca” tika pārtraukta, bet tad, kad “lielie brāļi” Briselē un Berlīnē pieņēma lēmumu, ka tā tomēr nav bīstama, to atsāka arī pie mums.

Raksta sākumā minētās matemātiskās varbūtības pat netika aplūkotas. Varbūt par tām atcerējās vienīgi tie, kuri šajās trijās dienās nedabūja savu plānoto vakcīnu. Taču, vai tad par cilvēku interesēm birokrātiem jādomā? Protams, nē. Tāpēc ar Pavļutu, Kariņu & Co viss kārtībā.