Šlesers un Šķēle atgriežas, lai glābtu Latvijas politisko šķiru

Jaunā nedēļa sākās ar tādu kā déjà vu sajūtu. It kā mēs atgrieztos desmit gadu senā pagātnē. Laikos, kad vārdu salikums – Šlesers un Šķēle – “TV panorāmas” ievaddaļā skanēja tikpat ierasti kā “mainīgs mākoņu daudzums” raidījuma beigās – laika ziņās.
24.03.2021. Bens Latkovskis
 
Prokuratūra vēl nebija paspējusi uzrādīt apsūdzības Šleseram un Šķēlem, kad JKP jau paguva izplatīt savu jauno priekšvēlēšanu videorullīti. Atkal mēģinās tikt pie varas, jājot uz “oligarhu” mugurām ©Ekrānšāviņš no twitter

Atkal politiskajā dienas kartībā mūžam nenovecojušā “oligarhu” tēma. Jaunā konservatīvo partija (JKP) jau izlaidusi priekšvēlēšanu videoklipu, kurā apspēlēta 3A burtu kombinācija ar pavadošo tekstu - Lembergs jau sēž cietumā, un turpat jāietupina arī divi pārējie kanonizētie “oligarhi”. Tēmas aktualizācija varētu kļūt par to nesējraķeti, kura, pēc kampaņas organizētāju domām, spēs sašļukušo partiju atkal pacelt politiskajos kosmosa augstumos.

Ne tikai Krievijā ar katru gadu aktuālāks kļūst Lielais Tēvijas karš. Ne tikai ASV nekādi nevar pabeigt pilsoņu karu un līdz galam “atbrīvot” melnādainos. Arī mūsu politiskajā dzīvē nav nekā saistošāka par “cīņu ar oligarhiem”. Atsevišķi korupcijas pētnieki var mēģināt pievērst sabiedrības uzmanību uz kādiem šodien ietekmīgākiem personāžiem, taču viņu atmaskojumi nevienu neinteresē. Nu, kuru gan interesē kaut kāds tur Martinsons, “Taureņu pirts” sarunas, ilggadējā Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča kukuļi? Pat Jaunups ar Meroni nespēj izraisīt kaut cik noturīgu interesi. Cita lieta - 3A. Lai cik aizraujoši notikumi norisinātos volejbola čempionātā, tas nekad nepiesaistīs tik plašu interesi kā Pasaules kausa izcīņa futbolā.

Pirmdien, gandrīz vienlaikus, publiskajā telpā parādījās Aināra Šlesera raksts, kurā viņš piesaka iespēju atgriezties politikā, un prokuratūras informācija, ka vairākām personām uzrādītas apsūdzības par iespējamām nelikumībām digitālās televīzijas ieviešanā. Starp šīm personām ir abi minētie “oligarhi”. Jāuzsver, ka netaisos izvērtēt šīs lietas juridisko pusi. Par to šajā rakstā ne vārda. Lai to dara kvalificēti juristi. Taču, tā kā lietā ir iejaukti minētie politiskie “spīdekļi”, tas vairs nav tikai juridisks process. Tam ir nozīmīga politiskā komponente, kuru noliegt būtu bezjēdzīgi.

Ņemot vērā lietas sabiedrisko rezonansi, būtu īpaši svarīgi, lai prokuratūra spētu dažos teikumos, visiem saprotamā veidā paskaidrot, kāds īsti ir bijis apsūdzēto personu noziedzīgais nodarījums. Ja prokuratūra ierasti mēģinās uzskaitīt apsūdzības pantus bez skaidri saprotama nodarījuma izklāsta, tad neatkarīgi no reālajiem apstākļiem būs pamats domāt, ka lietai ir politiskā pasūtījuma raksturs.

Šis ir ļoti svarīgs aspekts, jo var jau sekmīgi dēmonizēt cilvēkus, viņu uzvārdiem piekabinot klāt priedēkli - smagos noziegumos apsūdzētais - bet tas iedarbojas tikai uz to publikas daļu, kura jau a priori šos cilvēkus uzskata par vainīgiem un apzināti vai neapzināti alkst viņu asiņu (sēdēšanas cietumā). Pārējiem būtu svarīgi uzzināt, par ko īsti stāsts, jo katram noziegumam ir skaidri saprotama būtība. Kas tieši izdarīts? Ja to paskaidrot nevar un tā vietā jāvirknē kriminālkodeksa panti, tad skaidrs, ka nekā par ko tiesāt īsti nav, bet kādam to ļoti gribas.

Situācijā, kad pat varas lojālisti ir spiesti atzīt valdības vājo krīzes menedžmentu pandēmijas laikā, “oligarhu” tēmas nonākšana skatuves priekšplānā ir Kariņa vadības milzu veiksme.

Pareizāk sakot, šajā jautājumā varas “menedžments” ir bijis daudz spējīgāks nekā pandēmijas apkarošanā, un lietu par 12 gadus seniem, visu aizmirstiem notikumiem tai ir izdevies no jauna iekustināt.

No šī aspekta “oligarhu” jautājums Latvijas politiski tiesiskajā praksē ir salīdzināms ar šobrīd Rietumos jūtīgo seksuālās uzmākšanās tēmu. Noilguma nav un vienalga, cik seni un tajā brīdī it kā nevainīgi notikumi ir bijuši, tie šodien var tikt no jauna izcelti dienas gaismā, ja vien no tā var gūt kādu labumu. “Vainīgajiem” tikpat kā nav cerību uz sejas saglabāšanu. Labākajā gadījumā viņu reputācija uz visiem laikiem ir sagrauta, sliktākajā gadījumā - cietums vai dārgi izmaksājošs “izlīgums”.

Šai Šķēles, Šlesera lietai ir arī cita analoģija. Šī “lieta” tiks cilāta un medijos muļļāta līdzīgi kā Krievijas TV ekrānos nebeidz rēgoties pagājušā gadsimta 80. gadu estrādes “zvaigznes”. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tautai, kas joprojām skatās šīs TV “zilās uguntiņas”, tas patīk, jo šie mūžīgie valēriji ļeontjevi ļauj dzīvot ilūzijās, ka ir izdevies apturēt laika ritējumu. Jaunatne jau tāpat neskatās. Tā arī pie mums - tiem, kuri seko līdzi politikai, taču daudz interesantāk sekot līdzi Šlesera un Šķēles gaitām, nekā iedziļināties seriāla jaunās sezonas jaunajiem tēliem, kurus skatītāji īsti nepazīst, jo ar viņu uzpūšanu līdz “oligarhu” līmenim neviens nav nodarbojies. Tad nu jāizlīdzas ar vecajiem, visiem labi zināmajiem - 3A, jo citu smagsvaru, kurus varētu vilkt uz tirgus laukumu upurēšanai, nav.

Pirms pāris mēnešiem, lai glābtu pie varas esošo politisko šķiru no tautas dusmām, nācās upurēt Ilzi Viņķeli. Tas palīdzēja Kariņa gaisa balonam nenokrist tikai uz brīdi. Bija jāmet pār bortu nākamais upuris, un sabiedrība jau minēja, kurš tas būs. Pavļuts? “Vakcinācijas birojs” ar Evu Juhņēviču priekšgalā? Bet varbūt lidos viss Kariņa kabinets? Tagad kā negaidīts glābiņš pa rokai patrāpījušies vienmēr tik ļoti noderīgie “oligarhi”.

Vakcinācijas ķibeles, kā teiktu Kariņš, visiem jau sen līdz brošai. Tāpēc saldajā ēdienā tiek pasniegts jauns deserts. Jaunas apsūdzības. Par ko? Kāpēc? Tam galīgi nav nozīmes, jo, ja kāds tev nepatīk (gan Šlesers, gan Šķēle ir personas ar samērā augstu antireitingu), tad jebkuras apsūdzības tev liksies pareizas, vēlamas un, galvenais, taisnīgas. Cik pamatotas, tas vairs nav tik svarīgi. Svarīgas ir gaidāmās vēlēšanas un partiju reitingi.