Nauda seko birojam, "draugi" seko naudai

Lielajā karā pret covid pandēmiju tika izveidota īpaša speciālo uzdevumu vienība, kurai pēc sākotnējās ieceres bija paredzēts uzticēt vissarežģītākos kaujas uzdevumus.
26.03.2021. Bens Latkovskis
 
©F64

Tādus uzdevumus, kuru veikšanai nepieciešama augstākā profesionalitāte, pārcilvēciska izturība, aukstasinība un drosme.

Šīs superkomandas izveides prezentācijā tika teikts, ka to veidos, rūpīgi atlasot labākos no labākajiem. Lai šie izcilnieki būtu gatavi pamest visu un iesaistīties jaunajā “sapņu izlasē”, no valdības tika pieprasīts īpašs atalgojuma modelis, kurš būtu ārpus vienotās valsts atalgojuma sistēmas. Ja jau īpašā vienība, tad arī atalgojumam jābūt īpašam. Šo kompakto, bet superprofesionālo komandu nosauca pieticīgā vārdā par “Vakcinācijas biroju”.

Tā tas viss tika pasniegts - vispirms valdībai, pēc tam arī tautai. Kā bija reālajā dzīvē? Šā gada 5. janvārī premjers Krišjānis Kariņš izteica neuzticību veselības ministrei Ilzei Viņķelei. Jau 7. janvārī Saeima par jauno veselības ministru apstiprināja (apzināti nerakstu - ievēlēja) Danielu Pavļutu, kurš izvirzīja ideju par īpaša vakcinācijas biroja izveidi. Nav svarīgi, vai šo ideju viņš izauklēja pats, vai to viņam laipni ieteica kāds no malas. Svarīgi ir tas, ka jau 15. janvārī valdība šo ideju akceptēja un piešķīra tam attiecīgu finansējumu, kurš uz kopējā karam pret vīrusu SARS-CoV-2 paredzēto izdevumu fona bija salīdzinoši neliels - 641 806 eiro.

Tika plānots, ka birojā strādās desmit cilvēku, kuru atalgojums būs līdz 4905 eiro mēnesī. Lai arī šis atalgojums iepretim Latvijas Bankas algām var nelikties īpaši augsts, tas būtiski pārsniedz vienotās atalgojumu sistēmas algu līmeni. Taču karā kā jau karā uz naudu neskatās. Vispirms cilvēku dzīvību glābšana. Tāpēc šī ideja un arī biroja darbinieku atalgojuma līmenis īpašu pretestību neizsauca.

Pirmās šaubas par to, ka kaut kas nenotiek tā, kā bija solīts, radās tad, kad jau pēc nedēļas - 22. janvārī Veselības ministrija (VM) paziņoja, ka esot izveidots “Vakcinācijas biroja” kodols. “Rekordīsā laikā mums ir izdevies izveidot augstas raudzes profesionāļu komandu. Uzskatu, ka tapis triecienspēks pandēmijas uzveikšanai,” sevi slavēja Pavļuts.

Var pamatot steigu, kādā tika veidots birojs, bet dažu darba dienu laikā no 416 pretendentiem izvēlēties piecus būtu ļoti grūti pat lielai darbinieku atlases kompānijai. Kas šo darbu (darbinieku atlasi ar krietni lielāku algu nekā pašiem) veica VM, tā arī palicis neskaidrs, tādējādi radot aizdomas, ka konkurss bijis vismaz daļēji fiktīvs un galvenie uzvarētāji jau zināmi iepriekš.

Taču visām šīm aizdomām nebūtu nekādas nozīmes, ja jaunizveidotais birojs sevi pierādītu darbos. Diemžēl jau pirmajās kaujas operācijās izrādījās, ka superprofesionāļu “dream team” daudz neatšķiras no citām mūsu valsts izlasēm. Varbūt vienīgi uz sliktāko pusi, jo mūsu sporta izlases bieži vien vismaz spēles sākuma daļu nospēlē tā, ka nav kauns skatīties, bet “Vakcinācijas birojs” jau no pirmā darbības uzsākšanas brīža radīja neizpratnes pilnus jautājumus.

Situācijā, kad vakcīnu trūkst, izrādījās, ka vispirms vakcinējami sociālajā rangā augstāk stāvošie. Kad deputāts Rihards Kols sociālajos tīklos vienkārši palielījās, ka ir vakcinējies, viņam pajautāja, kā tad viņš ticis pie vakcīnas, uz ko deputāts vaļsirdīgi atbildēja: “Ar mani vakar sazinājās Eva Juhņēviča [Vakcinācijas biroja vadītāja] un informēja, ka esmu kā Ārlietu komisijas priekšsēdētājs iekļauts šo amatpersonu sarakstā.”

Šajā Kola atbildē kā ūdens pilienā, no kura dedukcijas ceļā var izsecināt par okeānu eksistenci, sakoncentrējusies informācija, kas ļauj apjaust par tiem tikumiem un pasaules redzējumu, kāds valda mūsu politiskajā šķirā. Lai vecīši un slimie pagaida. Priekšroka ir mums - dzīves saimniekiem - jauniem un stipriem. Pavļuts, Juhņēviča, Kols - pelnījuši vakcīnas ārpus kārtas. Pārējie, lai stāv kopējā rindā.

Diemžēl arī “kopējā rinda”, uz kuru it kā varēja pieteikties speciāli izveidotā interneta vietnē, izrādījās vien tukšs burbulis, kā jau pie gaisa piļu būvniekiem pieņemts. Pieteikties jau varēja katrs, taču no šīs pieteikšanas vakcinācijas iespējas tuvākas nekļuva. Sabiedrībā strauji pieauga neapmierinātība ar pašu šī biroja eksistenci. Kāpēc bija jāizveido speciāla struktūra ar ekskluzīvām algām, ja no tās darbības nekādas jēgas?

Portālā “manabalss” tika uzsākta parakstu vākšana par “Vakcinācijas biroja” likvidēšanu. Nepieciešamie 10 000 parakstu tika savākti dažu dienu laikā. Šādu sabiedrības reakciju nevarēja vienkārši ignorēt. 15. martā VM izplatīja paziņojumu, kurā teikts: “Vakcinācijas projekta birojs kā VM struktūrvienība tiks likvidēts. Nacionālajā veselības dienestā (NVD) tiks izveidota jauna struktūrvienība vakcinācijas projekta koordinācijai... Līdzšinējie Vakcinācijas projekta biroja darbinieki ir atlasīti konkursa kārtībā un turpinās projekta koordināciju NVD. Viņu atalgojums tiks noteikts saskaņā ar vienoto valsts pārvaldes atalgojuma sistēmu.”

Var, protams, pabrīnīties, kā šis dokuments izgāja caur ministrijas juridiskā departamenta ekspertīzi, jo pat bez īpašas juridiskās izglītības ir skaidrs, ka konkursa kārtība pieņemto darbinieku atalgojuma jautājums bez tiesu darbiem vai iespaidīgām kompensācijām nav risināms, taču arī pats Pavļuts to uzskatīja par lielisku, jo LTV “Rīta panorāmā” lepni paziņoja: “Mēs iekļausim Vakcinācijas biroja speciālistus vienotajā atalgojuma sistēmā, kāda valsts pārvaldē ir.”

Drīz vien kāds ministram Pavļutam pateica, ka tik vienkārši tomēr valsts pārvaldē lietas nenotiek. Vakar izsludina konkursu ar atalgojumu 4905 eiro mēnesī, bet šodien pasaka, ziniet, mēs pārdomājām un turpmāk maksāsim tikai 1900 mēnesī. Nu jau kāpties atpakaļ bija spiests pats Pavļuts, un LTV raidījumā “1:1” viņš paziņoja, ka lai arī “Vakcinācijas birojs” kļūs par NVD struktūrvienību, atalgojums saglabāsies iepriekšējais, pateicoties nekonkretizētām piemaksām. Tā teikt, stingri turēsimies pie principa - nauda seko birojam.

NVD nolikums patiešām paredz dažādas piemaksu iespējas, taču ne tādā apmērā, lai vienai struktūrvienībai būtu ievērojami lielākas algas nekā citām. Tas radītu ne tikai smagu finansiālu, bet arī psiholoģisku problēmu - NVD vadītājam divas reizes mazāka alga nekā šīs iestādes atsevišķas struktūrvienības preses sekretāram.

Nu jau bija iemesls izteikt savu neapmierinātību finanšu ministram Jānim Reiram, kuram varbūt arī ir arhaiska izpratne par moderno finanšu politiku, taču ir milzīga pieredze administratīvi birokrātiskajos jautājumos. “Likums neļauj maksāt lielākas naudas, un publiski viss ir pateikts, ka tas iekļausies kopējā sistēmā. Patlaban mums vajag atgriezt lieko naudas summu līdzekļiem neparedzētajiem gadījumiem un pārskaitīt tik daudz naudas, cik ir noteikts saistībā ar amata algām,” vadības sēdē sacīja J. Reirs.

Jāatgādina, ka pie visa šī administratīvā jucekļa pilnībā vainojams Pavļuts, kurš šo biroju iniciēja un pašrocīgi (vai kopā ar saviem draugiem) izveidoja. Nobeigumā citēšu pats sevi no vakardienas raksta “Krišjāni Kariņ, kāpēc jūs atkal melojat?”: “Covid aizsegā var vaļīgāk apieties ar naudu, un tas jau ir mūžīgs birokrātu un dažādu pārvaldnieku sapnis.”

Konkrētajā gadījumā ne velti es vairākkārt blakus Pavļuta uzvārdam pievienoju vārdos nenosauktus “draugus no malas”. Vieglā covid nauda piesaista tā saucamo draugu spietošanu apkārt vēl vairāk nekā svaigas asinis haizivis okeānā. To nekad nevajadzētu aizmirst. No otras puses - pasaki, kas ir tavi draugi, un...