"Virsplāna" mirušo skaits Latvijā būtiski pārsniedz ar SARS-CoV-2 vīrusu mirušo skaitu

Uzreiz gribu teikt, ka negribu, lai mani pārprot. Negrasos aģitēt “par” vai “pret” stingrākiem, vai, tieši otrādi, vieglākiem ierobežojumiem. Vienkārši esmu apkopojis dažus statistikas datus, kurus atļāvos arī interpretēt, jo no pieredzes zinu, ka ne katram ir laiks un vēlēšanās pašam urbties cauri skaitļu tabulām.
29.03.2021. Bens Latkovskis
 
©depositphotos.com

Kopš novembra Latvijā “virsplāna” (vairāk nekā vidēji citos gados) mirušo skaits būtiski (tas ir, virs statistiskās nejaušības) pārsniedz to cilvēku skaitu, kuri miruši ar covid. Tas nozīmē, ka jau pati “cīņa pret covid” cilvēku kopējo veselību ietekmējusi negatīvi un arī pārējai veselības aprūpes sistēmai tā nav gājusi par labu.

Tas, protams, nenozīmē, ka, “cīņā pret covid” ieviešot maigākus ierobežojumus, mirstības rādītāji būtu labāki. To mēs nevaram zināt, taču šie statistikas dati liecina, ka daudzajiem, tai skaitā medicīnisko izmeklējumu ierobežojumiem ir bijušas ļoti smagas sekas.

Pirms jautājumu skatāmies tālāk, gribu uzvērt vēl divas lietas. Pirmkārt, jāatceras, ka ne visi ar covid mirušie no covid arī miruši. Daudzos gadījumos nāves cēlonis bija cits, bet, tā kā cilvēks bijis inficēts, tad ieskaitīts covid upuros. Citiem vārdiem, mirstības pieaugums, kura cēlonis bijusi tieši “cīņa pret covid” ir vēl lielāks, nekā tabulā minētajos aprēķinos.

Otrkārt, gribu īpaši uzsvērt, ka cilvēku kopējo veselību ietekmēja ne tikai veselības aprūpes ierobežotā pieejamība, bet arī citi šīs cīņas ietvaros ieviestie ierobežojumi. Sabiedrībā nemitīgi uzturētā panikas sajūta (stress) nevarēja neatsaukties uz cilvēku kopējo veselības stāvokli. Tāpat kā tas, ka daudzi padzīvojuši cilvēki tika pakļauti smagiem vientulības pārbaudījumiem (vispārējie ierobežojumi ļāva šos cilvēkus apciemot daudz retāk, nekā viņi paši to vēlētos, jo vienmēr varēja atrunāties ar to, ka “mums tevi jāsargā, tāpēc pie tevis neaizbrauksim”). Tas attiecas ne tikai uz gados veciem cilvēkiem. Ar dažādiem sociāliem pārdzīvojumiem saskārās visu vecumu cilvēki, un atbilstoši lielo skaitļu teorijai šie sarežģījumi palielināja kopējo mirstības līmeni.

Jāatzīst, ka nebiju domājis šo jautājumu atsevišķi pētīt, taču mani ieinteresēja ziņu aģentūras “Reuters” materiāls, kurā apkopoti “Eurostat” dati par “virsplāna” mirstību dažādās valstīs 2020. gadā. Pēc šiem datiem, izrādījās, ka Zviedrijā, kura īstenoja savu no citām ES valstīm atšķirīgu pretpandēmijas stratēģiju, 2020. gadā mirušo skaits tikai par 7,7% pārsniedza pēdējo četru gadu vidēji nomirušo skaitu. Pēc šī rādītāja Zviedrija bija tikai 21. vietā no 30 Eiropas valstīm. Vislielākais “virsplāna” mirstības pieaugums vērojams tieši tajās valstīs, kur noteikti stingrākie ierobežojumi - Spānijā - 18,1% un Beļģijā - 16,2%.

Zemu virsplāna mirstību Zviedrijā apliecina arī Lielbritānijas Nacionālais statistikas birojs, kurš savos aprēķinos ņēmis vērā arī vecuma struktūru atšķirības un mirstības sezonalitātes rādītājus. Pēc britu aplēsēm, Zviedrija pēc virsplāna mirstības rādītājiem ieņem 18. vietu no 26. Tabulas augšgalā atrodas Polija un jau minētās Spānija un Beļģija.

Lai šie dati neliktos vienpusīgi, jāatzīmē, ka Zviedrijas kaimiņvalstīs - Dānijā, Somija un Norvēģijā šie rādītāji ir daudz labāki. Taču tā kā minētajā “Reuters” publikācijā nebija ne vārda par Latviju, tad nepieciešamos aprēķinus par mūsu valsti veicu es pats. Latvijā pēdējos četros gados (2016. - 2019. g.) mirušo skaits vidēji bija 28 469 gadā. 2020. gadā nomira 28 537, kas veido pieaugumu tikai par 0,2%, kas ir daudz mazāk ne tikai kā Zviedrijā, bet arī mazāk nekā Dānijā (1,5%) un Somijā (1,0%).

Pieaugums patiešām ir minimāls, bet tas strauji pieaug, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, sākot no 2020. gada novembra, kad “virsplāna” mirušo skaits jau ievērojami pārsniedz ne tikai Zviedrijas, bet decembrī un janvārī arī Spānijas un Beļģijas bēdīgos rādītājus. Novembrī mirušo skaits pārsniedza pēdējos četros gados vidēji novembrī mirušo skaitu par 10,5%, bet decembrī un janvārī šis mirušo pieaugums jau sasniedza attiecīgi 29,1% un 32,6%. Pa trijiem mēnešiem kopā - 24,7%, kas ir ļoti liels pieaugums.

Tas, ka kopš novembra strauji pieaudzis “virsplāna” mirušo skaits nebūtu īpašs pārsteigums, jo, sākot no novembra, Latvijā strauji pieauga arī ar covid mirušo skaits, taču negaidīti ir tas, ka “virsplāna” mirušo skaits ir būtiski lielāks nekā ar covid mirušo skaits. Šī statistika liecina tikai par vienu - pārlieku liela koncentrēšanās uz vienu slimību un visas sabiedriskās dzīves pakārtošana tai uz sabiedrības kopējo veselību iedarbojas negatīvi. Pieņemot visai sabiedrībai nozīmīgus lēmumus, šis aspekts būtu vairāk jāņem vērā un nevajadzētu paļauties tikai uz šauru, vienas slimības speciālistu skatījumu.