Tviterapskats. Andris Vilks: Kritis pēdējais Latvijas bastions – aviācija

Ilgus gadus Latvijas tautsaimniecības lepnums bija aviācijas nozare. “Lidosta “Rīga”” bija reģiona centrālie gaisa vārti, caur kuriem gāja galvenie aviācijas tranzīta koridori. Salīdzinot ar kaimiņvalstu lidostām, Rīgas lidostu pat varēja uzskatīt par lielu. Taču, kā atzīmē bijušais finanšu ministrs, tagadējais Latvijas Bankas padomes loceklis Andris Vilks: “Skumji fakti. Kritis arī pēdējais Latvijas bastions – aviācija.”
30.03.2021. Bens Latkovskis
 
©Ekrānšāviņš

Vilka retvītotajā Jāņa Hermaņa apkopotajā tabulā diemžēl redzama vēl skumjāka aina. Latvija pēdējos gados ir zaudējusi pozīcijas ne tikai aviācijā, bet arī daudzās citās nozarēs - transportā kopumā, finanšu pakalpojumos, telekomunikācijās un IT pakalpojumos, biznesa un cita veida tūrismā. Šiem rādītājiem it kā vajadzētu rosināt sist trauksmes zvanus par to, kas ar mūsu valsti notiek. Kā tā tiek vadīta? Taču nekas tāds nenotiek. Ja arī kāds kusli pakritizē valdību, tad pārsvarā par nejēdzībām saistībā ar pandēmijas ierobežojumiem un vakcinācijas gaitu. Tautsaimniecības vadības jautājumi sabiedrību neinteresē.

Pastāv populāra leģenda, ka kaut kur dziļi tropu džungļos mītot pirmatnējās ciltis, kuras ir tik atpalikušas, ka nespējot saskatīt saistību starp dzimumaktu un bērna piedzimšanu pēc deviņiem mēnešiem. Lai arī antropologi par šīs leģendas ticamību izsaka stipras šaubas, tās popularitāte “izglītoto” cilvēku vidē nemazinās. Iespējams, tāpēc, ka arī mūsdienu cilvēkam ir lielas grūtības sasaistīt savu kādreizējo rīcību ar vēlākām sekām. Piemēram, izvēli vēlēšanās ar šīs izvēles taustāmajiem rezultātiem.

Šo tēzi ilustrēšu ar citu piemēru. Lielas kaislības iedzīvotāju vidū izsauc tā dēvētais Čaka ielas “eksperiments”. Runa ir par veloceliņa “eksperimentālo” izveidi visā Marijas/A. Čaka ielas garumā. Tā kā oficiāli šī ir divu joslu iela, tad teorētiski veloceliņa izveidei pārējo transportlīdzekļu kustību nevajadzētu ietekmēt, taču tā kā braukšanas joslas ir platas, tad neoficiāli pa šo ielu kustība ilgus gadus notika četrās joslās. Tagad vienkārši notiek transporta plūsmu sakārtošana, un nez kāpēc šī pašsaprotamā darbība tiek dēvēta par “eksperimentālu”.

Kā šis Čaka ielas jautājums ilustrē mūsdienu cilvēku līdzību ar leģendārajiem “džungļu iemītniekiem”? Pērn, 29. augustā bija Rīgas domes (RD) ārkārtas vēlēšanas. Gandrīz visi vēlēšanu saraksti solīja veloinfrastruktūras attīstību. Saraksts, kurš vēlēšanās ieguva visvairāk balsu (“Attīstībai”/”Kustība Par!”/”Progresīvie” (APP)), īpaši akcentēja savas iecerētās izmaiņas pilsētvidē, tai skaitā plašā veloinfrastruktūras attīstībā. Tāpēc uz “Progresīvo” līdera Mārtiņa Kossoviča tviterī publicēto aptauju: Rīt Rīgas domes Satiksmes komitejas deputāti balsos par Čaka ielas velo joslu eksperimenta pagarināšanu līdz septembrim. Kā balsotu Tu?, atbildēju -

Bens Latkovskis: Kad jūs beigsiet to bērnišķīgo ampelēšanos? Čaka ielas jautājumā jāpieņem skaidrs, stingrs politisks lēmums, nevis jārīko vēl kaut kādas aptaujas. Vēlēšanas jau bija aptauja. Jūs uzvarējāt, un tad arī rīkojieties, nevis mīkstčaulīgi mīņājaties uz vietas.

Indra Melbārde: Kāpēc Čaka ielas jautājumam jābūt...politiskam???

Bens Latkovskis: Tāpēc, ka partijām ir jārealizē savi priekšvēlēšanu solījumi. RD 2020. gada 29. augusta vēlēšanās uzvarēja saraksts, kurš skaidri norādīja savas prioritātes pilsētvides jautājumos. Tad šīs prioritātes ir enerģiski jārealizē, nevis jāmuļļājas.

Reinis Ceplis: Šis ir politisks jautājums. Ja saskanīgam purčika vēlētājam šķitīs, ka sačakarētā Čaka iela viņu ietekmē negatīvi, nākošajās vēlēšanās opozīcijas partijām būs daudz klipu ar stūķi Čaka ielā.

Bens Latkovskis: Tikai nez kāpēc uz 29. augusta vēlēšanām nebija neviena partija, kura izvirzītu saukli - "Neļausim velorastiem sačarēt Rīgu. Autovadītāj, mēs tevi aizstāvēsim no "progresīvo" fašisma". Pat bezcerīgā stāvoklī esošā KPV noraustījās un neriskēja. Kur nu vēl pēc 5 gadiem.

Reinis Ceplis: Bija cits naratīvs. Arī es politiski balsoju, ne sadzīviski. Pēc laiciņa varēs izvērtēt.

Lūk, šīs atbildes dēļ es šeit atkārtoju visu šo pagaro sarunu. Bija cits naratīvs (stāsts). Balsoju politiski, ne sadzīviski. Tātad visnotaļ moderna, izglītota un pat zināmā mērā “progresīva” cilvēka galvā “politisks” un “sadzīvisks” ir divas dažādas lietas. Līdzīgi kā tiem “mežoņiem”, kuriem sekss un bērna piedzimšana arī nekādi neiet kopā.

“Politiski” nobalso par “Vienotību” vai APP, bet pēc deviņiem mēnešiem sašutumā vīksta dūres par veloceliņu uz Čaka ielas. Nobalso par Jauno konservatīvo partiju (JKP) un pēc tam brīnās par transporta nozares sabrukumu. It kā jau pirms vēlēšanām nebūtu bijis skaidrs, ka tieši šī nozare ir tā, kura interesē JKP. Tas, ka šai partijai pēc vēlēšanām tika atdotas tādas svarīgas nozares kā satiksme un tieslietas, nevarēja paiet bez sekām. Tādam pieredzējušam ekonomisko procesu analītiķim kā Vilkam šīs sakarības nevarēja palikt nemanītas, bet valdības veidošanas procesā viņa trauksmaino balsi, ka JKP jādod citas nozares, bet ne šīs, nedzirdēja. Tāpēc nav ko tagad publiski paust savas “skumjas” par transporta nozares krahu. Tā vietā labāk būtu nosaucis vainīgos ar savu (arī manu) labu paziņu Tāli Linkaitu priekšgalā. Taču tas nenotiek, un vēlēšanas Latvijā joprojām notiek “politiski”, ne “sadzīviski”.

Šajā sakarā vēl viens piemērs. Par kādreizējā satiksmes ministra Aināra Šlesera vēlmi atgriezties politikā un ieņemt satiksmes ministra amatu pazīstamais pilsētvides aktīvists Viesturs Krūmiņliepa tviterī ierakstīja: uhh, tas, ko Satiksmes ministrijā pavisam noteikti nevajag, ir kaut kādu buldozeru, kas norok visu paveikto un iesākto.

Ar “kaut kādu buldozeru” domāts Šlesers. Krūmiņliepam es parasti piekrītu jautājumos, kuros viņš pauž savu viedokli kā pilsētvides eksperts, taču šoreiz gribētu jautāt: “Kas tiek domāts ar vārdiem “norok visu paveikto un iesākto”? Vai tad viss jau nav norakts? Sk., Hermaņa tabulu apkopojumu, kuru retvītojis Vilks.

Krūmiņliepam kā savam domubiedram urbānistikas jautājumos gribu pastāstīt, ka 2001. gadā, tas ir, desmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kā ekonomikas žurnālists runāju ar toreizējo “Lidosta “Rīga”” vadītāju Dzintaru Pomeru un viņš pateica vārdus, kuri man tik spilgti iespiedušies atmiņā, ka tos bieži atceros, kad nākas izmantot Rīgas lidostas pakalpojumus. Runājot par lidostas vēsturi un nākotnes plāniem, Pomers ar zināmu grūtsirdību atzīmēja, ka “tādu Rīgas lidostas pasažieru apgrozījumu, kāds bija PSRS laikos - pāri par 2 miljoniem gadā, neizdosies sasniegt vairs nekad”.

Tobrīd pasažieru apgrozījums svārstījās ap 500 000 - 600 000 gadā un pat nozares profesionāļiem šķita, ka tā tas saglabāsies, ja ne mūžīgi, tad vēl ilgi. “Nekad” iestājās jau pēc dažiem gadiem, kad satiksmes ministra amatā nokļuva tolaik vēl jaunais un ar vulkānisku enerģiju apveltītais Šlesers. Var, protams, teikt, ka aviācijas nozare nultajos gados piedzīvoja strauju uzplaukumu, bet nekas netraucēja par Baltijas aviācijas centru kļūt Viļņai vai pat Kauņai. Lielā mērā pateicoties tieši Šleseram tika uzbūvēts tas, par ko Vilks raksta - pēdējais bastions.

Skaidrs, ka laiki ir mainījušies un tas, vai Šleseram izdosies otrreiz iekāpt tajā pašā upē, ir liels jautājums.

Taču uz Džeinas Šteinbergas jautājumu: Es apmēram spēju galvā uzzīmēt Alda elektorātu. Ja tā šausmīgi piepūlos un atmetu ilūzijas par cilvēci, arī Valentīna un pārējo mazo brāļu. Bet kurš balsos par Aināru?, varētu atbildēt apmēram tā: Par Šleseru teorētiski (jo praktiski tur ir daudzi citi blakus apstākļi) varētu balsot tie, kuri, Reiņa Cepļa vārdiem runājot, balso nevis “politiski”, bet “sadzīviski”. Tie, kuriem uzspļaut uz Šlesera politisko redzējumu, intelektuālo kapacitāti, bet kuriem svarīgākās ir piezemēti praktiskās lietas.

Taču tā kā Latvijā pārsvarā balso “politiski” (sk. attieksmi pret Čaka ielas velojoslām un “Progresīvo” mandātu skaitu RD), tad skaidrs, ka Šleseram izredzes ir visai vājas. Diemžēl (nesaistīti ar Šleseru) tādas pašas izredzes ir Latvijas transporta un arī citu pakalpojumu nozarēm, kamēr cilvēki balsos “politiski” šī vārda sliktākajā nozīmē.