Nepieļaut diversiju pret Latgales latviskumu

Mēs, protams, varam bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka Latvijā nepastāv etniskā dalījuma jautājums. Visi ir vienoti, draudzīgi un saticīgi. Latviešu un krievu jautājums nepastāv. Tas, kā mēdz teikt daži politiķi, ir mākslīgi sagudrots. Speciāli sagudrots, lai šķeltu, nevis vienotu. Es šādam redzējumam nepiekrītu un tieši etniskā griezumā gribu apskatīt tā dēvēto Varakļānu novada administratīvi teritoriālās piederības jautājumu.
01.04.2021. Bens Latkovskis
 
©F64

Pērn notikušajā Latvijas administratīvi teritoriālās kartes pārzīmēšanā Varakļānu novadam sākotnēji bija paredzēta vieta pie jaunveidojamā Madonas novada (Vidzemes), taču galīgajā lasījumā pēc deputātu Edmunda Teirumnieka un Jura Rancāna ierosinājuma Saeimas vairākums nobalsoja par Varakļānu atkal pievienošanu Latgalei, tas ir, Rēzeknes novadam. Ar šādu Saeimas lēmumu nebija mierā Varakļānu novada dome ar tās ilggadējo priekšsēdētāju Māri Justu priekšgalā, un tika iesniegts pieteikums Satversmes tiesā par šī lēmuma neatbilstību Satversmei un citiem tiesību aktiem. Konkrēts datums, kad Satversmes tiesā paredzēts izskatīt šo pieteikumu, vēl nav noteikts.

Ne velti sākumā norādīju uz etnisko jautājumu, jo, lai ko mēs neteiktu, līdzšinējā prakse liecina, ka arī iedzīvotāju politiskās izvēles lielā mērā nosaka etniskā piederība. Var jau ironizēt vai noliegt “latvisko” un “krievisko” partiju eksistenci, bet tā būtu tāda pati galvas bāšana smiltīs. Līdz ar to iedzīvotāju etniskais sastāvs lielā mērā nosaka atsevišķu politisko partiju izredzes nonākt pie “siles”, tas ir, pie varas. No politkorektuma viedokļa šādi runāt neklājās, tāpēc politiķi parasti lieto citus vārdus šo jautājumu izklāstam, taču mēs, ja reiz atbalstām režisora Alvja Hermaņa izslavētās tēzes, sevi necenzēsim un runāsim tiešu valodu.

Katrs, kas kaut reizi ir bijis Varakļānos, labi zina, ka tā ir nepārprotama Latgales pilsēta, kurā vairums iedzīvotāju runā augšzemnieku dialektā (latgaliešu valodā). Tāpat Varakļāni ir izteikta latviešu pilsēta, kurā krievu valodu, salīdzinot ar citām Latgales pilsētām, dzird samērā reti. To pašu var teikt par visu Varakļānu novadu (92,2% latvieši). Līdz ar to Varakļānu novada pievienošana Rēzeknes novadam (faktiski Latgalei) būtu tikai pašsaprotama un stiprinātu latviešu kopienas spēku visā jaunveidotajā Rēzeknes novadā un arī Latgalē kopumā.

Ja latviskais Varakļānu novads tiek pievienots tāpat jau latviskajam Madonas novadam un Vidzemei, tad no tā latviskums tur īpaši nepieaug, jo latviskuma tāpat tur ir gana. Savukārt, ja etniski neviendabīgajam Rēzeknes novadam noņem latvisko Varakļānu novadu, tad Rēzeknes novada latviskums cieš.

Pat vēl vairāk, cieš visa Latgale, tāpēc Saeima šajā situācijā pieņēma vienīgo pareizo viedokli, kas novērsa okupācijas laiku teritoriālo kropļojumu - 1963. gada voluntāro lēmumu izteikti latgaliskos Varakļānus pievienojot “čiuliskajai” Madonai. Toreiz šis lēmums radās pēc Rēzeknes krievvalodīgo komunistu sūdzības pretlatviski noskaņotajam Hruščovam (atcerēsimies 1959. gada LKP CK plēnumu), ka viņiem rajonā esot pārāk liels latviešu īpatsvars un sanāksmēs “uz vietām” daudzi atļaujoties runāt latviski, ko viņi nesaprotot.

Tāds arī bija okupācijas varas mērķis - mazināt latviskā “elementa” klātbūtni rusificējamajā Latgalē. Tagad, kad ir iespēja šo okupantu ilgtermiņa plānu izjaukt un visu labot, atrodas spēki, kuri savu sīko, politiski savtīgo vēlmīšu dēļ okupantu ieceres gribētu turpināt. Pēc manas dziļākās pārliecības, galvenais iemesls, kāpēc tiek izdarīta tā vai cita izvēle, vienmēr ir viens. Visi pārējie iemesli/argumenti tiek piemesti klāt tikai izskatam. Tāpēc jebkurā situācijā jānoskaidro, kādi ir pušu galvenie jeb patiesie iemesli.

Iemesls, kāpēc Saeimas vairākums nobalsoja par Varakļānu novada pievienošanu Rēzeknes novadam, bija vienkāršs un labi saprotams - stiprināt latvisko kopienu Latgalē, kas sakrīt arī ar izteikti “latvisko” partiju politiskajām interesēm. Tādai kosmopolītiskai un uz krieviskā elektorāta pārvilināšanu no pusbankrotējušās “Saskaņas” tendētai apvienībai kā “Attīstībai/Par!” tas nav vajadzīgs, tāpēc tā iestājas par Varakļānu atdalīšanu no Latgales [vēlēšanu apgabala].

Savukārt galvenā “pievienošanās pie Madonas” bīdītāja, ilggadējā Varakļānu “saimnieka” Māra Justa intereses ir acīmredzamas. Viņš vienmēr sevi ir pozicionējis kā pret Rēzekni “ar muguru” stāvošu, tāpēc apzinās, ka Rēzeknes novada vēlēšanās viņam nekas dižs “nespīd”. Cita lieta Madonas novadā, kur viņš varētu pretendēt uz kādu siltu vietiņu novada varas struktūrās. Tad nu šī sava savtīgā mērķīša dēļ viņš ir gatavs, kā saka bijušais Saeimas deputāts, Latgales patriots, varakļānietis vairākās paaudzēs Andrejs Naglis: “Iztirgot savu Tēvzemi, savu Dzimteni.”

Diemžēl visi šie būtiskie apsvērumi mūsu Satversmes tiesai nevar kalpot kā argumenti, jo tos vienkārši nevar juridiski noformēt. Mūsdienu pasaulē tādas abstrakcijas kā Tēvzeme, latviskums un tamlīdzīgas lietas skaitās izskaužami aizspriedumi, par kuriem pat neklājas skaļi runāt. Tāpēc jārunā par “Madonas gājēju” galveno argumentu - iedzīvotāju aptauju. Tas ir arguments, kurā ar konkrētiem skaitļiem ar vairākām zīmēm aiz komata, var pierādīt visu, ko vēlies. Taču tikai tad, ja ir liela vēlme, jo šo aptauju nekādi nevar uzskatīt par juridiski korektu.

Pat ne tāpēc, ka tajā piedalījušies mazāk nekā puse novada iedzīvotāju - tikai 41,1%. Galvenais iemesls, kāpēc šī aptauja nav uzskatāma par korektu, ir cits. Pusēm nebija vienādas iespējas paust savus viedokļus “par” un “pret”. Vēlreiz citēšu Nagli: “Mūsu [pašvaldības atbalstītā] avīze “Varakļōnīts” kļuvusi par melu laboratoriju, iestājas tikai par Vidzemi...Parakstu vākšanas laikā bija gadījumi, kad iebrauc pie cilvēka un nekaunīgi vaicā: gribi, lai Varakļānos nebūtu vidusskolas? Ja gribi skolu, paraksties par Madonu.”

Tajā pašā laikā 900 parakstu no Sīļukalna un Dekšāru pagastiem (pieguļošiem Varakļānu novadam, ar to ekonomiski un sadzīviski cieši saistītiem, bet Rēzeknes novadā esošiem) ar aicinājumu Varakļānu novadu pievienot Rēzeknes novadam, netiek ņemti vērā. Tāpat obligāti jāpiemin administratīvais spiediens, kas vienkāršā valodā nozīmē: negribi nepatikšanas, gribi darbu - nestājies ceļā “pareizajam” varas viedoklim. Laukos un mazpilsētās šis varas spiediens ir vēl izteiktāks un grūtāk ignorējams nekā Rīgā. To uz savas ādas līdz mielēm izjutusi Varakļānu novada Stirnienes pagasta Tautas nama vadītāja Ieva Zepa, kura savas aktīvās pozīcijas dēļ, kas nesakrita ar novada varas pozīciju, zaudēja darbu. Līdz ar to šo vienpusīgo, zem administratīvā spiediena notikušo aptauju nevar uzskatīt par leģitīmu.

Tomēr galvenais arguments par to, ka Varakļāniem jābūt Rēzeknes novadā, ir vēl vienkāršāks. Atšķirībā no, piemēram, Skultes un Saulkrastu novadu gadījuma, šoreiz tiek griezts pa kultūrvēsturiskā apgabala robežām. Latvijas Satversmes 3. pants skaidri norāda, ka Latvijas valsts teritoriju veido Vidzeme, Kurzeme, Latgale un Zemgale. Būtu ļoti negudri, ja mēs savas valsts iekšienē apšķērētu vienu tās sastāvdaļu (Latgali) par labu citai (Vidzemei). Ļoti jācer, ka Satversmes tiesa pieņems saprātīgu spriedumu un novērsīs šo Hruščova laikos ieprogrammēto diversiju pret latvisko Latgali, ko tagad daži politikāņi cenšas aktivizēt savos nolūkos.