Tviterapskats. Pārsteidzošais klusums sabiedriskajos medijos

Lieldienu brīvdienās turpinājās ierastās nejēdzības ap vakcināciju un tajā pašā vārdā nosaukto biroju. Vispirms izrādījās, ka daudziem, kuri bija saņēmuši aicinājumu uz vakcināciju, pieprasīts papildu norīkojums no ģimenes ārsta. Skaidrs, ka svētku dienās to nebija iespējams dabūt. Vienlaikus izrādījās, ka ierastais telefona numurs, kuru līdz tam par dārgu naudu reklamēja, svētku dienās nestrādā. Neskaidrību gadījumā jāzvana jau pa citu tālruņa numuru.
07.04.2021. Bens Latkovskis
 
©Ekrānšāviņš

Viss šis juceklis daudzus, kuri tāpat jau bija lielā mērā apjukuši, samulsināja vēl vairāk. Taču ar vakcinācijas procesa nejēdzībām sen vairs nevienu nepārsteigsi. Pārsteigums būtu, ja beidzot viss ietu kā pa diedziņu un mēs būtu ievērojami apsteiguši kaimiņvalstis vakcinēto skaita ziņā. Nekas tāds nenotika, un starp Baltijas valstīm esam stabili pēdējā vietā. Var tikai piebilst - kā vienmēr.

Ja iepriekšminētais nevienu nepārsteidza, tad klusums par to sabiedriskajos medijos gan dažus pārsteidza.

Agnese Margēviča: “Tas, ka tikai sabiedriskās televīzijas & valsts galvenais ziņu raidījums Panorāma nekādas problēmas Lieldienu “masveida” vakcinācijas kampaņā nav saskatījusi, laikam ir skaidrojams ar kaut kādu pēctraumu no kritikas par Aizliegtā paņēmiena fēleri. Bet tik un tā esmu ļoti pārsteigta.”

Godīgi runājot, mani mazliet izbrīna šis kolēģes “pārsteigums”, jo sabiedriskie mediji jau labi sen kā nostājušies striktās lojālistiskās pozīcijās un valdību kritizē tikai tad, kad to nu nekādi nevar nedarīt, un arī tad uzsvērti maigi. Var saprast tur strādājošos cilvēkus, jo kritisks skatījums netiek atbalstīts. Gunta Bojāra vakcinācijas jautājumam veltītais raidījums “Aizliegtais paņēmiens”, kura ievirze bija diezgan “perpendikulāra” oficiālajai varas nostādnei, izraisīja histērisku reakciju lojālistu aprindās, un Bojāram nācās smagi aizstāvēties.

Ja kāds gribēs norādīt, ka šajā gadījumā pārmetumus izraisīja ne jau attieksme pret valdību, bet gan pašas vakcinācijas netieša diskreditācija, tad jāatgādina, ka uz šo raidījumu bija aicināts arī pats veselības ministrs, kurš gan neatrada laiku uz to ierasties. Raidījumā piedalījās ministrijas deleģēti speciālisti, kuriem bija dotas visas iespējas skaidrot “pareizo” pozīciju. Ja šie speciālisti izklausījās mazāk pārliecinoši nekā Bojārs, tad par ko vainot pēdējo? Bet galvenais - kopš kura laika sabiedriskā medijā jāskan tikai vienai balsij - oficiozajai?

Diemžēl, ja rūpīgāk ieskatāmies sabiedrības pieprasījumā, tad redzam, ka nepieciešamība pēc vadošajiem norīkojumiem nekur nav zudusi, lai gan kopš neatkarības atjaunošanas pagājuši jau trīsdesmit gadu. Vispirms, deviņdesmito gadu pašā sākumā, par šādu oficiozu tika uzskatīta avīze “Diena”. Tolaik laikraksta vadība pat bieži vien centās kratīties vaļā no šīs valdības oficioza birkas, uzsverot, ka “mēs esam neatkarīgs izdevums, kurš atspoguļo savu, nevis valdības pozīciju”, taču, ņemot vērā izdevuma strikto ideoloģisko izturētību, “Diena” ilgu laiku lielas sabiedrības daļas acīs saglabāja pusoficioza statusu.

Attīstoties jaunajām informatīvajām tehnoloģijām, drukātās preses nozīme būtiski mazinājās, bet daba, kā zināms, necieš tukšumu. Aizvadītajā desmitgadē par galvenajiem sabiedriskās domas veidotājiem kļuvuši sabiedriskie mediji. Protams, internets ģenerē nesalīdzināmi lielāku informācijas apjomu, taču tā ir uz visām pusēm izkliedēta informācija, kuras iedarbība, manuprāt, ir būtiski pārvērtēta. Tikai tad, kad šis neaptveramais informācijas apjoms tiek fokusēts vienotā, koherentā kūlī, tas pārvēršas no izkliedētu faktu kopuma jaudīgā ietekmes instrumentā. Sava veida lāzerā; 21. gadsimta inženiera Garina hiperbolīdā. Mūsdienu Latvijā šo informācijas fokusēšanu veic tieši sabiedriskie mediji.

Tas nozīmē, ka tad, ja kāds notikums netiek atspoguļots LTV “Panorāmā” vai par to nerunā pie Aida Tomsona “Krustpunktos”, tas it kā nemaz nepastāv. Pareizāk sakot, tas varbūt arī pastāv, un par to pat diskutē sociālajos tīklos, bet kopumā tas nav relevants. Izejot no šādas lietu kārtības, viss valstī ar vakcināciju ir kārtībā, un tviterī izskanējušie aicinājumi atbildīgajām personām atkāpties, nav ievērības cienīgi.

Rolands Pētersons: “Ar vakcinācijas procesu viss ir kārtībā gan A/PAR biedriem, gan Latvijas Televīzijai. Par ko te visi idioti cepas?”

Uz Margēvičas “pārsteigumu” reaģēja viena no Latvijas ietekmīgākajām viedokļu līderēm, kādreizējā LTV zvaigzne Baiba Strautmane: “Jautājums ir, vai to, kas notika Aizliegtajā paņēmienā, var saukt par fēleri vai tomēr kārtējo, nu jau - lieko, pierādījumu tam, ka Rīdzenes sarunām vajag ticēt vai nu visām, vai nemaz:).” Arī šis ieraksts ir rūpīgākas analīzes vērts, īpaši jau ņemot tā autores lielo svaru fokusētajā informatīvajā kūlī.

Šeit mēs saskaramies ar parādību, ko psihologi dēvē par iestrēgšanu. Cilvēks iestrēgst kaut kādā laika nogrieznī, kas viņam bijis ļoti nozīmīgs. Tā vairumam cilvēku pievilcīgākā mūzika ir tā, kura viņus aizkustināja jaunībā; pazīstamā politoloģe Ilga Kreituse, vienalga par kādu tēmu runājot, noteikti nonāks pie situācijas 5. Saeimā. Strautmane un kopā ar viņu milzīga politisko interesentu paaudze ir dziļi iestrēgusi cīņā ar “oligarhiem”, kuru reālā ietekme, kā norāda SKDS direktors Arnis Kaktiņš, jau sen ir pagātnē. Taču tas, ka šo trīs kanonizēto “oligarhu” politiskā nozīme vairs nav tāda kā Strautmanes zvaigžņu stundas laikos, netraucē viņai un viņas domubiedriem šo tēmu atgremot un atgremot no jauna, līdzīgi kā Krievijas prezidents Putins nekādi nespēj un, visticamāk, arī negrib nokāpt no Lielā Tēvijas kara skurbinošā plosta.

Savu attieksmi pret politiski pilnīgi nenozīmīgo “Rīdzenes sarunu” (jo tikpat kā nekas no sarunās teiktā realitātē nepiepildījās) kārtējo piesaukšanu izteicu ironizējot.

Bens Latkovskis: “Ikvienam saprātīgam cilvēkam, kurš kaut mazliet orientējas Latvijas politiskajā realitātē, skaidrs, ka vakcinācijas bardaks svētku brīvdienās ir 3A organizēta diversija, kura mats matā sakrīt ar Rīdzenes sarunās izstrādāto Latvijas iznīcināšanas plānu. Ar veseri trieksim prom Šleseri.”

Sandris Riekstiņš: “Varu tikai nojaust, kā viņi plosītos, ja tā būtu konservatīvo pārraudzības nozare...”

Lato Lapsa: “No “sabiedriskās” LTV un “sabiedriskā” Latvijas radio dzirdot nebeidzamas pasaciņas par to, cik lieliski norit vakcinācijas process, neviļus rodas jautājums - kurā brīdī tur strādājošie ļaudis labprātīgi piekrita būt par Putina Krievijas parauga trulas propagandas instrumentiem?”

Uz šo Lapsas jautājumu var atbildēt samērā vienkārši, lai gan paši tur strādājošie tam noteikti nepiekristu. Par lielākiem vai mazākiem lojālistiem viņi kļuva tajā brīdī, kad darbs sabiedriskajos medijos deva viņiem iespēju kļūt par priviliģētāko žurnālistu kastu, jo šobrīd tieši tur iespējams saņemt konkurētspējīgāko atalgojuma un sociālo garantiju līmeni. Aizvadītajā desmitgadē vara par savas informatīvās aizmugures nodrošināšanu ir krietni padomājusi.

Kā tur bija tajā izslavētajā romānā? Dzīvnieku fermā. Ko teica cūkas, kad pārējie zvēri sāka kurnēt? Vai jūs tiešām gribat, lai atgriežas Džons? Mistiskais Džons mūsu situācijā ir jebkurš, kura uzvārds nav Kariņš. Tātad: jūsu daļa ir cītīgi strādāt un mūs nekritizēt; netraucēt jūs vadīt un grezni dzīvot. Muti ciet, kapli rokā un stājies vagas galā.