Baltādaino vīriešu faktors arhitektūrā, tranzītā un Ilona Maska ģeogrāfiskajā izvēlē

“Latvijas Radio” raidījums “Zeme 2050” veic ļoti atbalstāmu darbu, sabiedrību informējot par mūsdienīgiem pilsētvides attīstības jautājumiem. Nav šaubu, ka mūsu pilsētvidei jākļūst arvien pievilcīgākai, ērtākai un visdažādākajiem cilvēkiem pieejamākai. Taču tad pēkšņi kā no senas, it kā jau aizmirstas pagātnes atskan arhitektes Evelīnas Ozolas balss: “Pilsētas vēsturiski ir veidotas tā, lai labi un ērti būtu darbaspējīgiem, pieaugušiem baltādainiem vīriešiem.”
09.04.2021. Bens Latkovskis
 
©F64

Kāpēc šī balss skan it kā no pagātnes? Vai tad baltādaino vīriešu kā visu nelaimju vēsturiskās saknes piesaukšana nav jauno laiku, tuvākās nākotnes balss? Jauniem cilvēkiem tā varbūt var likties, taču cilvēkiem ar lielāku dzīves pieredzi tas atsauc atmiņā kaut ko jau reiz bijušu. Grūti iebilst, ka pilsētas sākotnēji bijušas pakārtotas aktīvu cilvēku (pārsvarā darbspējīgu vīriešu) ērtībām, bet kādā veidā ādas krāsa ietekmē ērtības pilsētās? Kāpēc šeit vēl jāpiekabina klāt ādas krāsa? Vai tikai šī klišeja nav piesaukta kā ideoloģiskais marķieris? Gluži kā atsauce uz Ļeņina darbiem pirms pusgadsimta.

Var teikt, ko es te piesienos viena jauna cilvēka izteikumam. Patiesi, šī viena izteikuma dēļ nebūtu vērts, tēlaini izsakoties, tinti tērēt, bet šis ir tikai viens no daudzajiem piemēriem, kad ideoloģiski uzstādījumi spraucas ārā no tēmām, kurām no ideoloģiskās ietekmes vajadzētu būt it kā pasargātām.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvija ir viena no tām valstīm, kurai ar ideoloģisko ietekmi uz arhitektūru ir īpaši bēdīga pieredze - Ulmaņa laiku pretvāciskā retorika vainagojās dižiem Vecrīgas pārveides, pārlatviskošanas plāniem, kurus izbeidza vai, precīzāk sakot, piebeidza Otrais pasaules karš. Pirms kara daudz ko nojauca, savukārt pēc kara to, ko varēja atjaunot, ar vieglu roku turpināja jaukt. Šo ideoloģisko pārveidojumu rezultātā no pirmskara Vecrīgas palika pāri vairs tikai blāvs atspulgs, bet pat tas tiek uzskatīts par Rīgas dārgakmeni, kura esība vien Latvijas budžetā ienes milzu līdzekļus.

Rīgas arhitektoniskās pievilcības ekonomisko efektu diemžēl neviens nav aprēķinājis, bet būtu vērts to izdarīt.

Proti, kāds būtu Rīgas tūrisma, izklaides, finanšu centra, biznesa pievilcības potenciāls, ja tās arhitektūra būtu tāda kā, teiksim, Jelgavai - tikpat kā bez vēsturiskās apbūves? Savukārt, varam tikai minēt, kāds būtu Jelgavas ekonomiskās pievilcības potenciāls, ja pilsēta būtu saglabājusi to savdabīgo arhitektūru, kāda tai bija līdz 1944. gadam, kad pilsēta faktiski tika pilnībā nopostīta.

Arhitektūra, par laimi, ir ļoti konservatīva disciplīna, tāpēc Evelīnas Ozolas modīgā “baltādaino vīriešu” pieminēšana, visticamāk, nekādu graujošu ietekmi uz mūsu pilsētvidi neatstās, taču šī visu lietu ideoloģizēšana iegūst vispārēju raksturu. Tā izplatās arī uz sfērām, no kurām tieši atkarīga mūsu valsts labklājība. Uzskatāms piemērs ir premjera Krišjāņa Kariņa izteikumi par tranzīta nozari.

Kariņam ir kāda politiķiem neraksturīga īpašība, kura parasti neko labu viņiem nedod, bet konkrēti Kariņam, šķiet, tikai palīdz. Runa ir par zināmu vientiesību; par savu izteikumu vienkāršību, nepārmudrīšanu. Kad paklausās tādus politiķus kā Arvilu Ašeradenu vai Danielu Pavļutu, tad parasti no viņu daiļrunības plūdiem (lasi: tukšmuldēšanas) grūti izkristalizēt galveno domu. Kariņš bieži vien, daudz nedomājot, mauc ārā visu, kas vien prātā. Īpaši, ja jārunā ex promto, bez iepriekšējas sagatavošanās kā Saeimas sēdē, atbildot uz deputāta Nikolaja Kabanova jautājumu par ārējo pakalpojumu apjoma kritumu.

Kariņš uz to atbildēja tik atklāti un apjomīgi, kā desmit ašeradeni plus pieci pavļuti piedevām nespētu pateikt: “Mēs vedam, vedām naftas produktus, akmeņogles, minerālvielas, beramkravas uz mūsu ostām. Šķērsojot mūsu teritoriju, [šīs kravas] aiziet uz ostu un tiek sūtītas uz āru. Indivīdi varbūt no tā kļūst bagāti, bet valsts no tā diemžēl nekļūst bagāta.[...] Šī te tranzīta domāšana - pirkt, pārdot, vest, ka mēs kļūsim bagāti, - mēs tāpēc neesam bagāti. Es teikšu tieši pretēji jūsu apgalvojumam - šāda domāšana ir tas, kas mūs ilgstoši ir apturējusi.”

Citējot šos Kariņa izteikumus, es labi apzinos, ka ne visiem tie izklausīsies ekonomiskās nekompetences kalngals. Ne velti rakstu iesāku ar kādas arhitektes it kā absurdo, bet viņas vidē droši vien gluži pašsaprotamo ideoloģisko ietonējumu - baltādainā vīrieša pieminējumu. Tāpat arī tranzīts Latvijā līdz šim ir skaitījies ideoloģiski “nepareizs”, un tāpēc visādi nīcināms. Atšķirība ir tikai tā, ka to, ko neuzdrošinājās skaļi pateikt Ašeradens vai Valdis Dombrovskis, vientiesīgi izklāsta Kariņš: Tranzītbiznesā un dzelzceļā nestrādā “Vienotības” un tās derivatīvu atbalstītāji, tāpēc pret šo mums - “Vienotībai/Plus” - nelabvēlīgo elektorātu jāvēršas ar visu valstisko bardzību.

Ideoloģija uz vispārējo cilvēku labklājības līmeni neatstāj tūlītējas sekas. Tās parādās tikai pēc gadiem. Kalifornija trīsdesmit gadus (1980. - 2010.) bija visstraujāk augošā ASV pavalsts, taču pēdējos desmit gados pārideoloģizētā vietējā pārvalde ir devusi savas sekas. Par baltādaino vīriešu īpatsvara izmaiņu ietekmi labāk pat nerunāt. Ilons Masks un “Tesla” pārvācas uz Ostinu Teksasā, bet kādreizējā Klusā okeāna piekrastes pērle Sanfrancisko jau kļuvusi par Rietumkrasta Detroitu.

Tikmēr Baltijas jūras krastos Latvijas atpalicība no Lietuvas un Igaunijas pamazām kļūst arvien kliedzošāka, un nu jau mūs gaida jauni izaicinājumi - līdzīga sacensība ar Balkānu valstīm. Ne velti pasaules presē mūs dažkārt pieskaita Balkānu, ne Baltijas valstīm. Pagaidām gan visbiežāk autoru ģeogrāfiskā analfabētisma dēļ, bet, turpinoties “Vienotības+” ideoloģizētajai valsts vadīšanai, drīz to sāks darīt gluži apzināti.