Maz cerību, ka 20. gadsimta mācības kāds būs ņēmis vērā

Jau trešo nedēļu turpinās kara histērija Krievijas propagandas resursos. Kādu laiku par šo tēmu izvairījos rakstīt, jo sākumā šķita, ka visa šī ieroču žvadzināšana vairāk izskatās pēc “psihiskā uzbrukuma”, nevis īstas gatavošanās karam. Taču pēdējā laikā arvien vairāk nopietnu analītiķu, kuri vienmēr izcēlušies ar izsvērtu, racionālu situācijas analīzi, norāda, ka kara briesmas ir visnotaļ reālas, un pasaules sabiedrībai jādara viss iespējamais, lai tās novērstu.
12.04.2021. Bens Latkovskis
 
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 8. aprīlī Austrumukrainā apmeklēja Ukrainas armijas pozīcijas, kur pēdējās dienās sistemātiski tika pārkāpts pamiers un nogalināti vai ievainoti Ukrainas karavīri ©Scanpix

Pirmām kārtām ar to domāju Londonas universitātes koledžas profesoru Vladimiru Pastuhovu, kurš izdevumā “Novaja gazeta” publicējis apjomīgu rakstu, kurā brīdina par augstu plaša mēroga konflikta varbūtību, un neatkarīgās pētnieku grupas “Conflict Intelligence Team” analīzi, kurā norādīts, ka pašreizējā militāro spēku koncentrācija pie Ukrainas robežām ir agrāk nepieredzēta. Arī “Baltā nama” paziņojumā pausts līdzīgs atzinums.

Krievijas bruņoto spēku apjoms reģionā ievērojami pārsniedz to maksimumu, kāds bija 2015. janvārī/februārī Debaļcevas operācijas laikā, turklāt vilcienu sastāvi no Sibīrijas vēl tikai tuvojas potenciālās karadarbības zonai. Bažas rada arī tas, ka pašreizējā konflikta fronte ir pārāk šaura tik apjomīgiem spēkiem, kas liek domāt par būtiskiem frontes paplašināšanas plāniem.

Patiesības labad gan jānorāda, ka citi analītiķi tomēr sliecas domāt, ka plaša Krievijas - Ukrainas bruņota konflikta nebūs, jo iespējamā cena un riski esot pārāk augsti. Pastuhovs, kurš ar emocionālu karstasinību agrāk nav izcēlies, uz to norāda, ka cilvēki pirmskara situācijās vienmēr rada sev psiholoģiskas barjeras, kuras bloķē kara pieļaujamību kā tādu. Karš nebūs tāpēc, ka vienkārši nevar būt. Diemžēl jebkurš Krievijas attīstības modelis, pēc Pastuhova domām, “noved līdz karam kā neizbēgamam šī režīma evolūcijas iznākumam.”

Uz ko balstās šāds pesimistisks redzējums? Vispirms jāprecizē, ka Pastuhovs tomēr atzīst, ka šobrīd neviens nevar pateikt - būs vai nebūs karš, jo galīgais lēmums tiks pieņemts situatīvi, izejot no konkrētajiem apstākļiem. Šobrīd, ja tā var teikt, uz galdiņa tiek izvietotas figūras (armijas vienības), lai nepieciešamības gadījumā varētu tās likt lietā. Iespējams, ka šoreiz viss beigsies bez lielas asinsizliešanas, taču tas nenozīmēs, ka “režīma evolūcijas iznākums” iespējams cits.

Galvenais kara motors, pēc vairuma analītiķu domām, ir Krievijas iekšpolitiskā situācija. “Reiz izvēlējusies militarizāciju kā iekšpolitisko un ārpolitisko problēmu risināšanas metodi, Krievija nekādi nevar nokāpt no šīs adatas,” raksta Pastuhovs un turpina: “iedodot paātrinājumu armijai un militāri rūpnieciskajam kompleksam, nosakot “aizsardzību” par galveno ekonomiskās attīstības dzinējspēku, viņš (Putins) iedzinis sevi lamatās, jo tagad spiests ne tikai regulāri šo monstru barot, bet arī laiku pa laikam izvest pastaigā.”

Populārie spriedelējumi par to, kam karš izdevīgs vai neizdevīgs, manuprāt, ir zaudējuši jēgu. Procesi ir uzsākuši savu autonomo virzību. Jau Pirmā pasaules kara izcelšanās uzskatāmi parādīja, ka galvenais kara cēlonis ir valsts (toreiz Prūsijas) uzlikšana uz militārisma sliedēm, no kurām tā nevar tikt nost. Šobrīd miera galvenais apdraudējums ir Krievijas vispārējā militarizācija, jo braucot pa šīm sliedēm, agri vai vēlu jānonāk galapunktā. Jautājums ir tikai par to, vai tagad celtās armijas lauka nometnes Voroņežas stepēs ir jau strauja tuvošanās šim galapunktam, vai arī tikai starpstacija ceļā uz to.

Taču galvenā konflikta sakne, kura bez šaubām baro Kremļa saimnieka impēriskās ambīcijas, ir Krievijas un Ukrainas īpašās attiecības. Vairums Rietumu politiķu (nemaz nerunājot par Ukrainas sabiedrību) šīs divas valstis tā arī uztver - kā divas atsevišķas, suverēnas valstis. Problēma ir tā, ka ne tikai Putins, bet arī daļa Krievijas sabiedrības šo Ukrainas nodalīšanos nekādi nepieņem un Ukrainu uztver kā mākslīgu “veidojumu”. Tautas (nevis tautu) apvienošanās ir tas doktrinālais, lielā mērā iracionālais mērķis, kurš caurvij visu antiukrainisko retoriku, jo tādas ukraiņu tautas, pēc šīs loģikas, nemaz neesot. Esot tikai “haholi” kā krievu tautas “noklīdušais” atzars.

Krievijai bez Ukrainas (Kijevas) rodas grūtības nodefinēt savu jauno, pēcpadomju nacionālo identitāti, un tāpēc tā cieš. Zemapziņas līmenī daļa Krievijas sabiedrības apzinās, ka, lai pārtrauktu šīs “ciešanas” ir jāatrisina “Ukrainas jautājums”, tāpēc visai pielaidīgi pieņem demonstratīvi zemisko Ukrainas izņirgāšanu televīzijas kanālos. Līdz ar to potenciālais atbalsts militārām darbībām pret Ukrainas “fašistiem” ir samērā augsts un pie labvēlīgas situācijas attīstības var palīdzēt Putinam un viņa elitei atgūt pabalējušo tautas mīlestību.

Atslēgas vārds šeit ir “pie labvēlīgas situācijas attīstības”. Ko tas nozīmē? Tas ir: ja Ukrainas puse dotu pietiekoši labu ieganstu (casus belli) aktīvas karadarbības uzsākšanai; ja Ukrainas armija nodemonstrētu vāju psiholoģisku gatavību pilnvērtīgai pretestībai, bet Rietumu reakcija uz Krievijas armijas aktivitātēm būtu vai varētu tikt iztulkota kā samiernieciska.

Cits jautājums - kāds būtu šīs militārās operācijas gala mērķis? Krievijas sabiedrība cieš no zaudējuma aukstajā karā un alkst (kaut zemapziņas līmenī) revanšu. Tā sirgst ar to, ko Rietumos dēvē par “Versaļas sindromu”. 2014. gadā Krimā tika pateikts “a”, un Krievijā netrūkst to, kuri gaida, kad beidzot tiks pateikts “b”. Problēma ir tā, ka Krievijai nepietiek ar Krimu, Harkovu, Mariupoli vai tā dēvēto koridoru uz Krimu. Šie ieguvumi impēriskās fantomu sāpes nenoņems. Krievijai ir vajadzīga visa Ukraina vai vismaz kreisā krasta Ukraina. Lai arī šis mērķis ir saistīts ar milzu problēmām arī pēc karadarbības beigām, tas nemaz nav tik nereāls, ja Krievija būtu gatava pilnībā atteikties no vispārpieņemto normu ievērošanas un izlemtu rīkoties, kā pašai labpatīk, uzspļaujot uz iespējamām sankcijām.

Populārās atrunas, ka karš Krievijas elitei neesot izdevīgs, jo tā ir cieši saistīta ar Rietumiem (viņu bērni tur mācās; nekustamie īpašumi tur sapirkti, un viņi tur saņem medicīnas pakalpojumus), šajā situācijā zaudē nozīmi.

Pirmkārt, lēmumu pieņems, ja ne gluži vienpersoniski Putins, tad ļoti šaurā lokā, kur par kaut kāda nosacītā Šuvalova interesēm nevienam nebūs daļas. Otrkārt, kad prātu aizmiglo militārais tvans, un asinīs vārās kautiņa adrenalīns, tad par tādiem “sīkumiem” vairs nav laika domāt.

Krievijas prezidentu-autokrātu Vladimiru Putinu acīmredzami neinteresē iekšpolitiskās lietas, valsts ekonomiskā un tehnoloģiskā attīstība. Visas šīs lietas, ar kurām teorētiski būtu jānodarbojas valsts vadītājam, viņu atklāti garlaiko. Cita lieta ģeopolitika un dažādi jaunāko ieroču modeļi. Turklāt Krievijas augstākajā elitē ir izveidojies konsenss par kara pieļaujamību kā politisko jautājumu risinājumu, kas paver neiedomājami plašas perspektīvas ģeopolitisko fantāziju lidojumam.

Pretkara kustības liela problēma ir tā, ka Rietumos Putinu parasti dēvē par autokrātu vai diktatoru, bet daudz mazāk tiek pievērsta uzmanība viņa neslēptajam militārismam. Viņa mīlestību pret kara rotaļmantiņām cenšas neredzēt. Vēl vairāk, atšķirībā no Krievijas, kara varbūtība Rietumos pat netiek pieļauta un tiek selektīvi neredzēts jebkas, kas pie tā varētu novest.

Pagājušā gadsimtā divās līdzīgās situācijās karu neizdevās novērst, un no toreizējām kļūdām būtu jāizdara nopietni secinājumi. Jāsaprot, ka lielākā kļūda ir domāt, ka karu var novērst ar runāšanu un sevi nomierinošiem stāstiem, ka karš “nevienam nav izdevīgs”. Tas, vai Putins izvēlēsies militāru problēmu risinājumu, pārsvarā atkarīgs no Rietumu pozīcijas. Cik tā būs stingra un vienota. Pagaidām nekas neliecina, ka šī pozīcija būtiski atšķirtos no tās pozīcijas, kādu Rietumi ieņēma laikā, kad Hitlers veica Austrijas anšlusu un Čehoslovākijas okupāciju. Spriežot pēc Krievijas propagandistu raidījumiem, arī Krievijas elitē valda nesatricināma pārliecība, ka Rietumi ir zaudējuši pēdējās vīrišķības paliekas; ka tie ir gļēvi un tradicionāli noslaucīs spļaudekļus no sejas, pēc kā vēl muļķīgi pasmaidīs a la Kariņa stilā.

ASV prezidenta Džo Baidena šajās dienās izskanējušais aicinājums samazināt ASV militāro budžetu var tikt Kremlī uztverts kā signāls - īpaši neuztraukties no pārāk asas Rietumu reakcijas. “Dziļu bažu” izteikšanas vietā varētu tikt izteiktas “ļoti dziļas bažas”. Vai tā tad arī būtu tā tik bieži piesauktā “augstā cena”, kura Putinam būs jāmaksā? Katrs pats var spriest, vai Putins šo “cenu” ir gatavs maksāt.