Tviterapskats. Pašnāvību skaits pieaug, bet publika pieprasa turpināt mājsēdi

Latvijas tvitertelpā pārliecinoši turpina dominēt covid un vakcinācijas tēma. Dažbrīd rodas iespaids, ka vispār nekas cits pasaulē nenotiek. Pat nepieredzēta militāro spēku koncentrācija Krievijā pie Ukrainas robežām tviterpubliku nekādi nespēja novirzīt no pandēmijas problēmu apspriešanas.
13.04.2021. Bens Latkovskis
 
©Ekrānšāviņš

Cik šī covid tēma no tiesas ir nopietna un cik masu histērijas uzturēta, redzēsim tad, ja tiešām Eiropā sāksies reāla karadarbība. Var gadīties, ka covid tēma pēkšņi aiziet dibenplānā un kļūst tikpat “aktuāla” kā šobrīd gandrīz pilnībā aizmirstā “klimata krīze”. Taču, kamēr Kremlis vēl tikai žvadzina ieročus, latvju publika turpina šausmināties par 1) nepasūtītajām vakcīnām; 2) par tiem, kuri negrib visu aizklapēt ciet ar krusteniskiem dēļiem uz logiem.

Par nepasūtītajām vakcīnām es vienkārši izvairos rakstīt, jo “atspārdītāju”, kas gatavi linčot par vainīgajiem pasludinātos, bez manis netrūkst, bet es pieturos pie principa, kuru nepārspējami formulējis Jevgeņijs Jevtušenko: “И если сотня, воя оголтело, кого-то бьет, - пусть даже и за дело! - сто первым я не буду никогда! (Ja redzu, simts sit vienu, apmātībā skaļi bļaujot, - pat tad, ja sit par lietu! - simtpirmais nebūšu nekad!). Toties par “visu ciet klapētājiem” man ir savs vārds sakāms.

Vispirms jānorāda, ka apzināti lietoju šo prasto izteicienu - klapēt ciet. Izteikts birokrātu “smalkajā” valodā - pandēmijas ierobežošanas noteikumu pastiprināšana - šis jēdziens pietiekami precīzi neatspoguļo lietas būtību. Jo runa nav tik daudz par pašiem ierobežojumiem, cik par veselu “filozofiju”, kurā viss, kas vērsts uz lielāku ierobežošanu skaitās labs, bet viss, kas šos ierobežojumus atvieglo, tiek uztverts kā piekāpšanās “covididiotiem”, “antivakseriem” un citiem deklasētiem elementiem.

Atbilstoši šai ideoloģijai, piekāpties nedrīkst nekādā gadījumā, un

tviterī pārliecinoši dominē kovidhistēriķu “partija”, kuras pārstāvji šausta katru, kurš uzdrošinās kaut iepīkstēties par iespējām ierobežojumus palaist vaļīgāk.

Vai vēl trakāk, apšaubīt šo ierobežojumu faktisko jēgu. Eļļu sašutuma ugunī ielēja ziņa, ka pērn atceltos skolēnu dziesmu un deju svētkus šogad tomēr varētu rīkot.

Normunds Namnieks: ŠOKS!!! Nedzirdēju nevienu, absolūti nevienu kaut cik jēdzīgu, loģisku un pamatotu ierēdņu argumentu, kāpēc šogad par visu varu jātaisa skolēnu DzS. Tik ciniski riskēt ar nto bērnu veselību - es kaut ko tādu neatceros. Pie tam, skatītāju nebūs!

Annija Kāpa: Kādam varbūt liekas, ja šogad neuztaisīsim Dzsv., tad nākamgad aizmirsīsim to izdarīt un varbūt pat vispār aizmirsīsim par tādu eksistenci. Tieši tik liela un akūta problēma izklausās.

Jānis Melderis: Ja nu nākošgad vairs nebūs pie šprices tie, kas tagad? Kā tad tos ~20% iesūks nāsīs?

Krista Burane: Bērnu veselība vs tradīcija. Ceru, ka vecāki pateiks stingru nē šim IZM vājprātam.

Kaspars Spunde: Vērts riskēt ar bērnu veselību un dzīvību?! Es kā tēvs saku kategorisku nē!

Taču izrādās, ka nepatikai pret skolēnu DzS ir dziļāks pamats, ko atsedz Aija Lynx (Lūse): Neesmu objektīva (sirsnīgi riebjas bērnu t.s. dziesmu&deju svētki), tomēr, izskatās, atcelt nevar, jo nobruks jau palaisti biznesa plāni. Cik svarīgi, salīdzinot ar cilvēkiem, ir plāni/biroji, domāju, nevienam vairs šaubu nav. It īpaši tādēļ, ka šiem ministriem šī ir pēdējā iespēja.

Elita Veidemane: "sirsnīgi riebjas bērnu t.s. dziesmu&deju svētki"? šis laikam ir tas gadījums, kad jums labāk būtu bijis paklusēt...

HB Helvijs Becs: Sirsnīgi riebjas dziesmu un deju svētki ....... wo tas ir nopietni! Kas Tev pāri nodarīja - neņēma ne korī, ne dejās? Vai kāda cita trauma?

Aija Lynx (Lūse): Jā, un dzintara brošas, skābu kāpostu zupa, sklandarauši un tautiskas sedziņas. Nu un? Bērnu dziesmu svētki mūsējo izpildījumā ir egoistisks pieaugušo ambīciju sviests.

Elita Veidemane: Dzintara brošu un tautisku sedziņu man nav, sklandrauši negaršo, bet skābu kāpostu zupa - visgaršīgākā. Taču nav runa par to. Jūs tik ļoti nīstat visu latvisko, ka nespējat atturēties, lai to neizpaustu? Skolēnu DzSv pirmām kārtām ir pašu skolēnu svētki. Es to ļoti labi atceros.

HB Helvijs Becs: Nepazīstu nevienu, kurš būtu piedalījies Jauniešu dziesmu un deju svētkos un palicis ar sliktām atmiņām par tiem. Pat lielais karstums, saspringtā gatavošanas un slodze pašos svētkos nerada tādu naidu. Piedalīšanās nav spiesta lieta. Bet nepiedaloties - nebūtu jāputojas.

Tas, ka DzS rīkos tikai tad, ja piepildīsies trīs epidemioloģiskie nosacījumi, protams, nav pat pieminēšanas vērts. Galvenais noriet jebko, kas neiekļaujas stingro cietklapētāju “loģikā”. Tajā pašā laikā cita, pēc būtības daudz trauksmaināka ziņa (jo jau ir reāls fakts, nevis tikai hipotētisks kā Dziesmu svētku gadījumā) neizpelnījās tikpat kā nekādu tviterpublikas reakciju. Runa ir par LTV raidījumā “De facto” minētajiem faktiem par to, ka pandēmija īpaši smagu iespaidu atstājusi uz pusaudžu psihisko veselību. Ir ievērojami pieaudzis pašnāvību un to mēģinājumu skaits šajā vecuma grupā.

Andris K: Varbūt parunājam vēl, kādus papildu ierobežojumus ("D" variantus/lokdaunus) ieviest? Ar esošajiem drošības pasākumiem acīmredzot nav gana labi sagrautas jauniešu (un ne tikai) psihes.

Tas, ka šī ziņa izpelnījās ļoti kūtru tviterpublikas reakciju, ir viegli saprotams, jo tā iet šķērsām cietklapētāju “filozofiskajai sistēmai”. Visas mājsēdes blaknes, starp kurām daudzas ir ļoti nopietnas un ilgtermiņa, tiek sistēmiski ignorētas. Droši vien ne mazāk satraucoši būtu pētījumi par to, kā vecus, vientuļus cilvēkus ietekmējuši no visā pusēm skanošie aicinājumi izvairīties no viņu apmeklēšanas. Var izteikt minējumus, ka šo aicinājumu sekas varētu izrādīties vēl drūmākas.

Tikmēr labi situēti, pārtikuši cilvēki spēka gados, kuriem no pandēmijas ierobežojumiem smagākais pārbaudījums ir ierobežotas ceļojumu iespējas (bet arī tās var viegli apiet), turpina skaļi bļaut, ka jāturpina cietklape un visiem jāsēž mājas. Kad viņi paši nez kāpēc aizbrauc uz kādu “Depo” veikalu un sašutuši tur ierauga citu pircēju pūļus, tas viņus it nemaz nemulsina. Pat vēl vairāk, viņi nekautrēdamies par daudzajiem “idiotiem” ziņo sociālajos tīklos.

Jautājums - bet kā tad tu pats, viņiem prātā neienāk. Jo pēc viņu loģikas nekādu pretrunu tur nav. Jo nevar taču salīdzināt “tos tur” ar mani - vienmēr pareizo, kurš nepazīst ne šaubas, ne vainas sajūtu un nepieļauj pat iespēju, ka arī citiem varētu būt kādas tiesības uz savu pārliecību.