A kuri tur ir gaismas un kuri tumsas spēki?
Lai atbildētu uz jautājumu, kāpēc šim ekstraordinārajam notikumam tikpat kā netiek pievērsta nekāda uzmanība, vispirms jāsaprot sabiedriskās intereses veidošanās mehānisms. Ja kāds politisks notikums skaidri neiekļaujas sabiedrībā valdošajā mitoloģiskajā naratīvā (stāstā), tad tas var šķist svarīgs šauram lietā iesaistīto personu lokam, taču plašākai publikai nav diez cik interesants. Kā šādās reizēs, izliekoties par tādu kā naivu lauku papu, uzspēlētā vientiesībā jautā pazīstamais sabiedriskais darbinieks un vienlaikus arī humora vecis Dzintris Kolāts: “a, kuri šajā lietā ir gaismas un kuri tumsas spēki?”
Ja uz šo Kolāta hipotētisko jautājumu nav skaidras, viennozīmīgas atbildes, tad šim notikumam nav lielas izredzes izpelnīties plašāku sabiedrības interesi. Ja tomēr uz šo jautājumu gribam atbildēt bez ironijas, tad izrādās, ka to nemaz tik viegli nevar izdarīt. Pat vadošie Latvijas politiskās mitoloģijas “rakstu skaidrotāji” neņemsies skaidri pateikt, kuri tad ir “gaismas” un kuri “tumsas” spēki Valsts ieņēmumu dienesta (VID) un Finanšu ministrijas (FM) vadītāju Ievas Jaunzemes un Jāņa Reira pretstāvē. Un galu galā, kāda tam nozīme? Ja tur nekādi neizdodas pievilkt klāt nedz Šleseru, nedz Šķēli, tad par ko stāsts? Kuru šis valdošās “baznīcas” iekšējais konflikts interesē? Ja nu vienīgi tos, kas ap šo medus podu (muitas posteni) gadiem ilgi laizījies un mielojies, vai tieši otrādi, laizījies, bet klāt neticis. Pārējiem tas ir dziļi vienaldzīgs. Lai gan tā nevajadzētu būt.
Par spīti tam, ka gadiem tiek ironizēts par muitnieku lepnajām savrupmājām Krievijas pierobežā, uz muitas iespējamiem pārkāpumiem Rīgas sabiedrība vienmēr raudzījusies ar apbrīnojamu iecietību. Sakot - vienmēr - es, protams, nedaudz mānos, jo 2007. gadā tika atrasts vainīgais - toreizējais Muitas kriminālpārvaldes priekšnieks Vladimirs Vaškevičs un drīz vien sākas visu FM struktūrvienību, tai skaitā VID un Muitas pārvaldes rūpīga tīrīšana no “melnajām avīm”. Kopš 2009. gada 12. marta, kad iepriekšējo finanšu ministru Ati Slakteri nomainīja Einars Repše, šī ministrija (ar pārtraukumu 2016.-2019. gadā, kad to vadīja Dana Reizniece-Ozola) ir bijusi “Vienotības” pārraudzībā.
Skaidrs, ka par situāciju Terehovā nevarēja nezināt priekšnieki Ludzā un Rīgā. Kārtība, kas noveda pie 29 muitnieku aizturēšanas 2021. gadā, neizveidojās vienā dienā. Jau 2014. gadā par notiekošo Terehovas robežpunktā plašā intervijā laikrakstā “Ludzas Zeme” stāstīja kriminālā autoritāte, par kontrabandas karali dēvētais Raitis Kononovs. Kononovs intervijā bija neparasti runīgs un atklāts. Viņš nevis ierasti runāja par kaut kādiem vārdos nenosauktiem “spēkiem”, “zināmām personām”, bet nekautrējoties sauca konkrētus uzvārdus, starp kuriem skaļākie bija Drošības policijas toreizējais vadītājs Jānis Reiniks un Muitas kriminālpārvaldes priekšnieks Edijs Ceipe.
Lieki teikt, ka Kononova intervijai nebija nekāda turpinājuma, jo neviena valsts iestāde minētos faktus pat nedomāja kaut formāli pārbaudīt. Tas arī viegli izskaidrojams. Kononovs kontrabandas piesegšanā nepārprotami apsūdzēja “Vienotību”. Atgādinu, ka tas bija laikā, kad jau piekto gadu Latvijā pie varas bija tieši “Vienotība”, un atbilstoši jau pieminētajām ideoloģiskajam uzstādījumam, “Vienotība” ar kontrabandu nevarēja būt saistīta ne mazākajā ziņā. Vienkārši nekādā. Līdzīgi kā padomju laiku filmās jebkurš vadītājs varēja būt sliktais, izņemot partijas sekretāru. Tam obligāti bija jābūt kā morālajam paraugam. Tā arī tagad. Jebkurš var būt sliktais, izņemot “Vienotības” cilvēkus. Ja kāds grib piesaukt Dzintaru Zaķi, tad jāatzīst, ka viņš jau labu laiku pirms krišanas nežēlastībā bija zaudējis gaismas spēka apsēju uz mēteļa piedurknes, tāpēc viņa piemērs jāuztver kā izņēmums, kurš tikai apstiprina likumu.
Ko ar visu to gribu teikt?
Kādas īpašas iedzīvotāju šķiras (vai tā ir aristokrātija, garīdzniecība vai partijas sekretāri) ilgstoša atrašanās ārpus sabiedriskās kontroles vienmēr beidzas bēdīgi. “Vienotības” un tās atvasinājumu uzdošanās par “gaismas” spēkiem un lielas sabiedrības daļas klusējošs atbalsts šim mitoloģiskajam naratīvam, ir postošs Latvijai.
Kamēr Latvijas politiskā dzīve tiks uztverta kā cīņa arēnā, kur skatītāji auro par savējiem neatkarīgi no tā, ko viņi dara laukumā, tikmēr nekas uz labo pusi nemainīsies. Tāpat kā ikdienas dzīvi nekādi nemaina mūsu basketbolistu vai hokejistu uzrādītie sasniegumi. Taču politiķi nav kaučuka pikuča dzenātāji pa ledu. Vismaz tā tam vajadzētu būt.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
