Tviterapskats: Kreiso fanātiķu uzbrukums šūpuļdziesmām kā latvisko tradīciju nesējām

Latvijas kreiso aktīvistu kopiena nenogurstoši turpina uzbrukt latviešu kultūras mantojumam. Šoreiz tradicionālo vērtību grāvēji savus demontāžas buldozerus vērsa pret latviešu šūpuļdziesmām, kuru teksti neatbilstot laikmeta prasībām.
20.04.2021. Bens Latkovskis
 
©Ekrānšāviņš

Turpinot kādas anonīmas trollietes iesākto spriedelēšanu par nejēdzīgāko latviešu šūpuļdziesmu, kopienas neformālā līdere Selma Levrence pateica savu “gala vārdu”: “Manuprāt, visvairāk fucked up ir dziesma par circenīti.”

Šim ierakstam nevarēja paiet garām dzejniece un publiciste Liāna Langa-Bokša, kura aizrādīja: “Apsaukā "Circenīša Ziemassvētku" autori par fucked up un vienlaicīgi grasās uzsliet Aspazijai pieminekli. Pabēdīgi.”

Tā kā šajos ierakstos tiek lietots angļu žargona izteiciens “fucked up”, tad vispirms it kā vajadzētu tikt skaidrībā, ko tas īsti nozīmē un vai tas šajā ierakstā tiek lietots ar nievīgu konotāciju? Tieši uz to, cenšoties pārbīdīt fokusu, norādīja Arvils Kononovs: “[Vai] Liāna zina, ko nozīmē "fucked up", vai tikai izlasa "fuck..." un iedomājas par vidējo pirkstu? Brrr... boomeri, kas nespēj izsekot līdzi angļu žargona attīstībai.”

Ne velti lietoju prievārdu - “it kā”, jo žargonvārdu lietojums, īpaši ja tā sakni veido nepārprotami rupjais “fuck”, neatkarīgi no tā domātās jēgas, automātiski pazemina diskusijas relevanci. Nu, nepieklājas akadēmiskā konferencē vai rakstā žurnāla “Lancet” lietot šādus vārdus. Žargonvārdu lietošana uzreiz norāda, ka nekas nopietns un svarīgs apspriests netiek. Norit tāda līmeņa saruna, kurā tiek patrītas mēles par to, kāpēc atkritumu savākšanas mašīnas brauc iztukšot konteinerus tik agri no rīta, traucējot pārējiem gulēt. Līdz ar to tas, vai šajā gadījumā “fucked up” varētu tikt tulkots kā “nomācošs”, “kaitinošs” vai vienkārši “stulbs”, nemaina lietas būtību, par ko liecina arī tālāka “diskusijas” gaita.

Jāatzīst, ka dzejniece savā ierakstā pielaida formālu neprecizitāti, jo Levrence tiešām vērsās nevis pret dziesmas vārdu autori, bet gan pašu dziesmu ar tās “fucked up” vārdiem. Šī formālā neprecizitāte ļāva Levrencei apvainot Langu Bokšu melos: “Liāna Langa savā neveselīgajā apsēstībā ar mani ķeras pie meliem. Diemžēl apsēstībā ar mani pazūd arī jebkāda teksta izpratnes spēja, dziesma un autore esot viens un tas pats. Skumji noskatīties, kā talantīgs cilvēks sevi ievelk dziļāk un dziļāk dīvaiņu barā.”

Jāatzīmē, ka ar šo ierakstu Levrence neaprobežojās un centās uz Langu Bokšu un tiem, kas atbalsta viņas viedokli, sarīdīt savus virtuālos “helhoundus”. Par šiem “elles dzinējsuņiem” jārunā atsevišķi, jo tie veido sociālo tīklu kultūru karu galveno kaujas grupu. Runa ir par sociālo tīklu lietotājiem - noteiktu ideoloģisko kustību aktīvistiem, kuri katrs pats par sevi ir sociāli nenozīmīgi, bet kuri kopā veido iespaidīgu lietotāju masu. Šie “ķēdes suņi” pēc savu vadoņu uzrīdījuma labākajās hunveibinu tradīcijās nekavējoties metās plosīt iezīmēto upuri, dažkārt to “nokožot” līdz nāvei, kā nupat talantīgo angļu baleta zvaigzni Liamu Skārletu.

Liāna Langa-Bokša: Dažās stundās esmu saņēmusi kancelēšanas solījumus, norādes uz vecuma marasmu (eidžisma porciju, nekā pārsteidzoša - neliešu patvērums), fascinētus šļupstus, lamas, dīvainus jautājums un daudz ko citu. Paldies par jautriem brīžiem! Uz priekšu, uz jaunām uzvarām, circenīši! -:)

Ineta Butāne: Ir tāda triecienjaunatnes daļa, kas lepojās ar savu aprobežotību :( Viņiem no mazotnes ir mācīts, ka ar savu unikalitāti ir jālepojas. Jo dīvaināks, slinkāks, dumjāks, jo vairāk jālepojas. Mobings kā aizstāvēšanās? Kāpēc jaunie ir tik nelaimīgi un agresīvi? No pārtikušas dzīves?

Agris Volkovs: Jā, tas ir tāpēc, ka tiešām ļoti daudziem ir bijusi nodrošināta bērnība/tīņu gadi, kad ne par ko nebija jāuztraucas. Aiz garlaicības izdomā pseidoproblēmas.

Katons Pitons (sieviete): Es saviem bērniem, ja man tādi būs, nerādīšu “Circenīša Ziemassvētkus” un ja tie pacelsies skolas programmā, lūgšu, lai mans bērns uz konkrētajām stundām var nenākt. Aspazijai ir lieliska. Bet šis ir man DAUDZ PA DAUDZ. Bērniem ir jābūt priecīgiem.

Liāna Langa Bokša: Jā, labāk rādiet teletūbijus un pokemonus. Tie veicina personības izaugsmi pareizajā virzienā - uz pasauli bez traģēdijām.

Dainis Deigelis: “Dzīvē ne vienmēr viss ir tik priecīgi un laimīgi, bet šajā dzejolī ir milzīga mātes mīlestība, par spīti visam, un stāsta par to, ka nekas nav svarīgāks par to, ak, bet vai tad vecos cilvēkos, kā es, kāds klausās. Viņi vēl nesaprot, kā tas ir, kad sāp, teiktu Skalbes kaķītis.”

Taču patiesībā runa jau nav par Aspaziju, circenīti un pat ne par to, vai dzejolis ir par nomācošu trūkumu vai mīlestību. Runa ir par tradīcijām. Par šūpuļdziesmām, kā šo tradīciju nesējām. Protams, katrs var šajā šūpuļdziesmā, tāpat kā citās izsmietajās, - par novārtā pamestajiem bērniem (Aijā, žūžū, lāča bērni), vai peli pagalvī (Velc, pelīte, saldu miegu), ieraudzīt kaut ko tādu, par ko nievīgi paņirgāties. Vieni tur var saskatīt nožēlojamu nabadzību, citi mīlestības siltumu, neatkarīgi no esošās pārticības uz galda.

Jautājums ir ne par to, cik nomācošas vai drūmas ir tradicionālās latviešu šūpuļdziesmas, bet gan par to - vai šīs tradīcijas pašas par sevi ir kaut kas vērtīgs un aizsargājams, vai tieši otrādi - jo ātrāk mēs no šīm vecajām, smagnējām tradīcijām tiksim vaļā, jo labāk. Šī diskusija nenotiek tikai pie mums. Tā notiek visā pasaule.

Pagājušo sestdien tika apglabāts Anglijas karalienes Elizabetes dzīvesbiedrs, princis Filips. Bēres notika, maksimāli ievērojot gadsimtiem senas tradīcijas (cik nu tas bija covid laikos iespējams). Arī pati bēru ceremonija bija atstrādāta un noslīpēta līdz pēdējam sīkumam. Katra karalisko gvardu kustība, katra soļa mehāniskā precizitāte simbolizēja sistēmas nemainību, stabilitāti un mūžīgu nesatricināmību. Proti, tieši to, ko nekādi nevar ciest monarhijas pretinieki un kreisie aktīvisti. Ne jau omīte, sirmā karaliene Elizabete viņus uztrauc un kaitina. Viņus kaitina pati tradīcija kā tāda.

Tieši tāpat ne jau dziesmas par circenīti, pelīti vai lāča bērniem uztrauc mūsdienu kreisos aktīvistus, bet gan latviskās tradīcijas. Viņi gribētu uzliet pieminekli ne jau Aspazijai - latviešu nacionālās kultūras cēlājai, - bet gan Aspazijai, - feministei un kolektīvās Rozas Luksemburgas un Klāras Cetkinas domubiedrei. Katrs atgādinājums, ka Aspazijai bija būtiska loma latviešu kultūras pamatu likšanā, šos aktīvistus tracina un liek publiski izpaust savu grūti noslēpjamo riebumu pret visu latvisko.