Piesardzīgi saprātīgo atbilde pārgalvīgi pārgudrajiem

Pirms dažiem mēnešiem tika atklāts jauns konservatīvas ievirzes tīmekļa portāls “Telos”, tagad 19. aprīlī nodibināta domnīca – “Konservatīvisma studiju centrs”. Vai varam runāt par konservatīvās domas atdzimšanu Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē?
21.04.2021. Bens Latkovskis
 
©F64

Pirms atbildēt uz šo jautājumu, gribu ieskicēt mazu sadzīvisku epizodi. Nesen braucu vilcienā (tas bija vēl pirms siltā laika iestāšanās), un kāds pasažieris bija acīmredzot uz vilcienu stipri steidzies un pārkarsis. Iekāpjot vilcienā, viņš atvēra logu, lai atvēsinātos. Vilcienam braucot, vagonā kļuva arvien aukstāks, taču pie loga sēdošais šo vēsumu nejuta. Pēc kāda laika man blakus sēdošā līdzbraucēja ieminējās, ka diezgan pavēsi. Arī pats sajutu diskomfortu un teicu, ka iešu šim pasažierim aizrādīt, lai logu ver ciet. Sadzirdēju iebildi: nu, ko tu tur jauksies, nav jau tik traki. Tad nu “pieklājības pēc” vēl dažas minūtes cietos, līdz tomēr aizgāju un paprasīju, lai logu ver ciet un nesaldē pārējos. Tas bez iebildēm arī tika izdarīts.

Kāpēc pieminēju šo sīko, sadzīvisko epizodi? Tāpēc, ka līdzīgās situācijās mēs nonākam visai bieži, un daudzi ir gatavi labāk ciest (ja vien šīs ciešanas nav pārāk smagas), nekā skaļi izteikt savas pretenzijas pret citu radītiem, bet sev nepatīkamiem apstākļiem. Tas attiecas ne tikai uz situācijām sabiedriskajā transportā, publiskās pulcēšanās vietās vai pat mājās ģimenē. Tas attiecas arī uz sabiedrisko domu plašākā izpratnē.

Cilvēks visu mūžu dzīvojis ar vienu pasaules redzējumu, bet tagad viņam no visām pusēm cenšas iedzīt pārliecību, ka līdz šim viņš ir domājis nepareizi, dumji un atpakaļrāpulīgi. Skaidrs, ka šis spiediens viņā rada diskomfortu, bet mīļā miera labad, viņš pret to skaļi neiebilst. Ja šīs viņam netīkamās lietas pauž cilvēki ar augstāku sociālo statusu, tad diskomforts ir dubults. Vispirms par to, ka esi spiests klausīties sev netīkamas lietas, bet vēl piedevām, ka jūties mazvērtīgs, jo cilvēki, kuri par tevi augstāk stāvoši (to jebkurš cilvēks jūt kaut zemapziņas līmenī, neatkarīgi no tā, ko pats sev iestāsta), izplata ne tavējos uzskatus.

Samērā ilgu laiku daudzi bija gatava pieciest to, ka sabiedrībā tiek agresīvi uztieptas kreisi radikālas idejas, kuras viņiem nebija tuvas. Par spīti diskomfortam, cilvēki “cietās”, jo tā audzināti - izliecies, ka uz tevi tas neattiecas un nekur nejaucies. Redz, citi taču vagonā neko nesaka, lai arī nepatīkami ir visiem. Klusē arī tu. Taču tā nebija normāla reakcija. Kaut kādā brīdī iebildēm uz kreisi radikālo ideju agresīvo uzmācību bija jāparādās. Attīstības dialektika nepieļauj bezgalīgu, bezpretestības kustību vienā virzienā.

Raksta sākumā minētais konservatīvas ievirzes interneta žurnāls un tagad domnīca ir šīs reakcijas redzamākās izpausmes. Tas, ka tiek izvirzītas pretenzijas uz zināmu intelektuālismu, arī ir ārkārtīgi svarīgi, jo daudz ko nosaka forma, kādā reaģēt uz sev netīkamām lietām. Problēma bieži vien ir tā, ka savu nepatiku vispirms atļaujas izrādīt tie, kuri paši nevar lepoties ar īpašu savaldību un iecietību. Rezultātā veidojās konflikti, kuros abas puses izskatās ne pārāk glīti.

Ja šo uzvedības mehānismu pārliekam uz ideoloģiskajām diskusijām sociālajos tīklos, tad pretreakcija uz kreiso radikāļu idejām dažkārt ir ne mazāk agresīva, kas pārējos “pasažieros” nevairo vēlmi viņu teiktajam pievienoties, pat ja pēc būtības tam piekrīt. Tāpēc nosvērta un cieņpilna konservatīvā doma ir vitāli nepieciešama, lai amortizētu kreisā radikālisma vilni, kurš atvēlies arī līdz Latvijai.

Ja reiz piesaucam šo kreisā radikālisma kustību, tad jādod arī tā vērtējums. Kādā brīdī iniciatīvu sabiedriskās domas veidošanā pārņēma cilvēki, kuri uzdevās par progresa, zinātnes un visa gaišā aizstāvjiem. Viņi “privatizēja” tādas labskanīgas lietas kā sociālais taisnīgums, vienlīdzība, humānisms, iecietība un saviem iedomātajiem pretiniekiem pierakstīja visas sliktās - starp kurām īpaši tika izcelts - naids un tumsonība, lai gan paši nesmādē ne naidu (uz ko faktiski balstās visa “cancel culture”), ne arī tumsonību (antiaristokrātisms, antielitārisms kā vienlīdzības pamatprincips). Vai tad augstākās matemātikas pasludināšana par “balto privilēģiju” nav vistiešākā tumsonība?

Kad tiek lietoti vārdi “uzdodas”, “privatizē”, tad tas parasti rada asociācijas ar kaut kādiem blēžiem viltvāržiem, kuri, gluži kā komiksu nelieši ir kaut kā nekļūdīgi iezīmēti - šaurām ūsiņām, melnām brillēm. Dzīvē viss ir daudz sarežģītāk. Reālie blēži viltvārži ir ar apbrīnojami pievilcīgām, uzticību izraisošām sejām, jo kā gan citādi kāds uz viņu viltībām uzķertos? Nu nevar taču šis jaukais cilvēks uzdoties par to, kas nav, gribas sev par varītēm iestāstīt. Un daudzos gadījumos tas sekmīgi izdodas, jo ticēt visam labajam ir cilvēkiem raksturīgi.

Taču, kā mēdz teikt, var dažus mānīt visu laiku, visus mānīt kādu laiku, bet nevar visus mānīt visu laiku. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, nesaskaroties ar pienācīgu pretsparu, kreiso radikāļu idejas kļūst arvien trakākas, normālam cilvēkam nepieņemamākas un arvien skaudrāk atklājās to nepievilcīgā būtība. Tāpēc šīm idejām alternatīvu, konservatīvas domas centru izveide un izvēršanās plašumā ir tikai likumsakarīga. Arī laikraksta “Neatkarīgā” izdošanas dziļākā jēga ir līdzsvarot to vienpusīgo informatīvo plūsmu, ko sabiedrībai dod tā dēvētie sabiedriskie mediji.

Ja mēs pazeminām konfrontācijas līmeni par vienu pakāpi, tad konservatīvo un kreiso radikāļu pretstāvi var ilustrēt kā piesardzīgi saprātīgo iebildumus pārgalvīgi pārgudrajiem. Visās sabiedrībās sekmīgākā attīstība notiek, ja šīs abas pozīcijas viena otru papildina, nevis viena ar otru karo. Nesenā pagātnē bija izveidojusies (un pagaidām vēl saglabājas) neveselīga sānsvere uz kreisā spārna pusi, un jaunu konservatīvās domas centru izveide varētu šo sānsveri izlīdzināt. Uz to arī jātiecas.

Speciāli nevēlos šajā rakstā pievērsties jaunās domnīcas dibinātāju personālijām un viņu agrākajām politiskajām simpātijām un rīcībām, jo šādu jautājumu tirzāšana ir norakusi daudzas labas lietas. Protams, visi mēs esam tikai cilvēku, un nevar pilnībā nošķirt cilvēka paustās idejas no citām viņa īpašībām vai darbībām, bet, kamēr nav pierādījies, ka šiem cilvēkiem kaut kādi blakus motīvi šķiet svarīgāki par tām idejiskajām nostādnēm, kuras viņi pauž, nav pamata viņus vērtēt ar iepriekšpieņemtām aizdomām vai bažām. Tāpēc varu novēlēt jaunajai domnīcai tikai sekmes un panākumus.