Krišjānis Kariņš, Merķeļa ielas traģēdija un "Kauja pie Knipskas"

Runa ir par to, kā sabiedrība uztver politisko vadību un ko no tās gaida? Kas tautai šķiet pats svarīgākais? Ko tā gribētu redzēt valsts augstākajos vadītājos? Tas ir ļoti svarīgi, jo tieši no tā lielā mērā atkarīgs, kā dzīvojam. Uz kurieni es velku? Kādas būtu atbildes uz jautājumu - ko jūs labāk gribētu redzēt, teiksim, premjera amatā - labu cilvēku vai labu vadītāju? Protams, ideāla variantā būtu labs cilvēks, kurš vienlaikus ir arī labs vadītājs, bet šāda kombinācija ne vienmēr iespējama reālajā dzīvē.

Ja šajā virzienā ejam tālāk, tad varētu turpināt - kas sabiedrības izpratnē ir labs cilvēks, labs vadītājs utt.? Arī šeit nebūs vienota redzējuma, toties parādīsies katras tautas vēsturiskie arhetipi. Šie arhetipi spilgti izgaismojās un, galvenais, uzreiz ieguva tautas atpazīstamību (kas liecina par to trāpīgumu) jaunlatviešu literatūrā. Tādi literārie darbi kā brāļu Kaudzīšu romāns “Mērnieku laiki”, Rūdolfa Blaumaņa luga “Ugunī” (novele “Purva bridējs”) un it īpaši Jāņa Poruka stāsts “Kauja pie Knipskas” ārkārtīgi precīzi iezīmē to morāli ētisko diskursu, kādā latvieši saskata labo un ļauno.

Manuprāt, “Kauja pie Knipskas” ir literārais darbs, kurš latviešu tautu, Latvijas valsti ir ietekmējis vairāk nekā jebkurš cits, apjomīgāks romāns vai luga. “Kauja pie Knipskas” būtu jāstudē, jāķidā pa vārdam vien kā ebrejiem Toru vai kā kristiešiem Bībeli. Diemžēl latviešu gadījumā šī negarā un gluži sadzīviskā puiku stāsta analīzi drīzāk jāizmanto kā psihoterapeitisku instrumentu, ar kura palīdzību pārvarēt bērnības vai pat intrauterīnā perioda (tautas un nācijas veidošanās) traumas.

Politisko procesu vērojumi mani ir noveduši pie atziņas, ka Latvijā lielākās iespējas sasniegt politiskās virsotnes ir cilvēkam, kurš vairāk līdzinās šī stāsta “nabadziņam” Cibiņam un pēc iespējas mazāk saistās ar pārtikušo, enerģisko Buņģi. Uzskatāmākais piemērs - Aigars Kalvītis, kurš neskatoties uz Latvijas vēsturē straujāko dzīves līmeņa kāpumu viņa premjerēšanas laikā, vienlaikus bija nemīlētākais valdības vadītājs. Balstoties tieši uz šo principu, savulaik prognozēju, ka par prezidentu tiks ievēlēts Raimonds Vējonis un pēc tam arī Egils Levits.

Kopš Valda Dombrovska laikiem, vērojama līdzīga tendence arī valdības vadītāju izvēlē. Pēc 2018. gada Saeimas vēlēšanām starp visiem premjera amata kandidātiem Kariņš visvairāk atbilda šim arhetipam. Savukārt Aldim Gobzemam šī iemesla dēļ grūti prognozēt lielas izredzes sasniegt nopietnas politiskās virsotnes. Nu, maz viņam to Cibiņa īpašību.

Līdzīga arhetipiska pretstāve redzama Raiņa lugā “Pūt, vējiņi”, kurā darbojas maskulīni agresīvais Uldis; vārgais, bet labsirdīgais Gatiņš un bārenīte Baiba, kura labāk upurē sevi nekā sadūšojas iet pretī savai nodrošinātajai nākotnei pret citu gribu. Var jautāt, kā vārdā Baiba nes šo savu upuri, taču Rainis nebūtu Rainis, ja nebūtu uztvēris šo smalko tautas dvēseles stīgu. Bārene nevar pretendēt uz to, uz ko pretendē saimnieka meita. Nevar vēlēties to, kas pienākas it kā citam.

Kā tas atspoguļojas mūsu politiskajā ikdienā? Ja citas ES valstis pretendē uz 100% un vairāk no tai paredzētās daļas Atveseļošanās fondā, tad Latvija kā bārenīte jau 80% ņem, kaunīgi sarkstot. Par kādiem nopelniem esam tik dāsnu dāvanu izpelnījušies? Nevajadzēja taču tā tērēties (Eiropas Komisijai). Lai arī bija iespēja paņemt divus miljardus, mums jau 1,85 miljardi ir pietiekami daudz.

Taču atgriezīsimies pie traģiskā ugunsgrēka Merķeļa ielas naktsmītnē. Pašā Rīgas centrā jau ilgstoši darbojās pritons, lepni saukts par hosteli, uz kuru kopš marta policija izsaukta 16 reizes. Dienu pirms ugunsgrēka šajā atbaidošajā vietā jau mirusi kāda persona, kuras nāves cēlonis acīmredzot bijusi narkotiku pārdozēšana, taču tas netraucēja šim kantorim mierīgi darboties.

Tajā pašā laikā pašvaldības policijas priekšnieks pārliecinoši stāsta televīzijas kamerā, cik administratīvo protokolu sastādīts par masku režīma noteikumu nepildīšanu. Legālas viesnīcas tiek slēgtas, bet nelegālas strādā policijas un citu varas iestāžu deguna priekšā, gluži kā par tām ņirgājoties. Par ko tas viss liecina? Par to, ka valstī lietas faktiski norit pašplūsmā. Neviens neko īsti nevada. Kā būs, tā būs.

Ne velti sākumā uzdevu jautājumu, kuru diemžēl neuzdod sabiedriskās domas pētīšanas aģentūras - kas svarīgāk - labs vadītājs vai labs cilvēks? Mana politisko procesu vērotāja pieredze liecina, ka latviešu vidū pārliecinoši dominētu atbilde - labs cilvēks. Kariņš droši vien ir jauks, lādzīgs cilvēks un bija aktīvs, daudzu ieredzēts Eiroparlamenta deputāts, taču viņš sevi ir pierādījis kā gluži nemākulīgu vadītāju.

Ja kāds tagad teiks, ka jau tas vien, ka viņš spējis saturēt kopā to dīvaiņu komandu, ko sauc par valdību, liecina par to, ka Kariņš atrodas savā vietā, tad teikšu - gluži otrādi. Tas, ka viņš ļāvis un joprojām ļauj šim nespējnieku klubiņam turpināt tēlot nopietnus, atbildīgus ministrus ir nevis pluss, bet viņa kā vāja vadītāja mīnuss.

Latviešu problēma ir tā, ka gan Cibiņš, gan Gatiņš, gan Baiba (-iņa) ir ļoti jauki, sirsnīgi cilvēki (literārie tēli), bet viņi ir galīgi nederīgi kā vadītāji. Nav šaubu, ka daudz labāki vadītāji būtu Buņģis, Uldis un Zane, taču caurmēra latvieša acīs viņi nav tie, kurus mēs gribētu redzēt kā savus vadoņus. Tad nu nākas sadzīvot ar cibiņiem vadītāju lomās. Varbūt nav efektīvi, toties dvēselei mierīgāk.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā