Levita kungs, tas nebija mums svešs karš. Mēs tajā piedalījāmies kā upuri

Valsts prezidents Egils Levits, 8. maijā noliekot vainagu Rīgas Brāļu kapos un godinot Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņu, norādīja: “Latvija nepiedalījās Otrajā pasaules karā, tas mums bija svešs karš,” un turpināja: “Diemžēl mēs atceramies arī to, ka Latvijā viena okupācijas vara līdz ar kara beigām tika nomainīta pret otru.”
11.05.2021. Bens Latkovskis
 
Ģenerālis Haincs Guderians un kombrigs Semjons Krivošeins kopīgas Vērmahta un Sarkanās armijas parādes laikā Brestā 1939. gada septembrī, kad Vācija, atbilstoši 1939. gada 23. augustā parakstītajiem slepenajiem papildprotokoliem nodod pilsētu PSRS pārvaldībā. Foto: Bundesarchiv, Bild 101I-121-0011A-22 / Gutjahr / CC BY-SA 3.0 DE ©Bundesarchiv, Bild 101I-121-0011A-22 / Gutjahr / CC BY-SA 3.0 DE

Juridiski precīzi noformulēta vēsturiskā patiesība ir ārkārtīgi nozīmīga starptautiskajās tiesībās, tāpēc šādās reizēs svarīgs ir katrs vārds, jo no tiem izriet sekojošās konsekvences. No Levita teiktā, ka Latvija nepiedalījās Otrajā pasaules karā, bet šī kara beigas tai neatnesa atbrīvošanu, nekļūst līdz galam skaidrs, kādā veidā tad Latvija savu neatkarību ir zaudējusi. Rodas iespaids, it kā Latvijas okupācija būtu ar Otro pasaules karu nesaistīta un notikusi ārpus tā.

Šādai neskaidrībai ir ļoti tālejošas konsekvences un apgrūtina mūsu pozīcijas skaidrojumu daudzos jautājumos. Pirmām kārtām, valodas un pilsonības jautājumos. Pats, tiekoties ar Rietumu kolēģiem, esmu vairākkārt saskāries ar viņu neizpratni. Nav šaubu, ka ar līdzīgu neizpratni ir sanācis saskarties arī pašam Levitam.

Jāatzīst, ka vispārpieņemtais Otrā pasaules kara traktējums nav mums labvēlīgs, jo savulaik tika veidots atbilstoši Staļina propagandas atainojumam. Diemžēl Levita interpretācija, lai arī nav gluži tāda, kādu zīmē Staļina un Putina propagandisti, tomēr tajā iekļaujas. Ja gribam izveidot vienotu, homogēnu, nepretrunīgu savas vēsturiskās patiesības redzējumu, tad mums ir svarīgi starptautiskā līmenī stingri turēties pie noteikta Otrā pasaules kara notikumu traktējuma.

PSRS Otrajā pasaules karā iesaistījās 1939. gada 17. septembrī

Otrais pasaules karš sākās 1939. gada 1. septembrī, Hitlera Vācijai iebrūkot Polijā. Pēc divām nedēļām 1939. gada 17. septembrī Polijā iebrūk arī PSRS un iesaistās šajā karā kā Vācijas sabiedrotā. 1939. gada 28. septembrī starp Vāciju un PSRS tiek noslēgts “Līgums par draudzību un robežām”, kas nosaka Vācijas un PSRS attiecības līdz pat 1941. gada 22. jūnijam.

1939. gada 30. novembrī PSRS uzbrūk Somijai, un 1939./1940. gada ziemā tieši šajā Otrā pasaules kara frontē notiek visasiņainākās kaujas. Aktīvā karadarbība izbeidzas 1940. gada martā, Somijai zaudējot ap 1/10 teritorijas, toties saglabājot suverenitāti. 1940. gada 9. aprīlī Vācija izvirza ultimātu Dānijai un Norvēģijai. Dānija ultimātu pieņem un Vācija dažu stundu laikā Dāniju okupē. Norvēģija ultimātu nepieņem un kapitulē tikai 10. jūnijā.

1940. gada 10. maijā Vācija uzsāk plašu uzbrukumu rietumos. Tiek ieņemta Beļģija, Nīderlande un notiek plašs, frontāls iebrukums Francijā. 14. jūnijā Vācijas armija ieiet Parīzē. 22. jūnijā Kompjeņā, tajā pašā vilciena vagonā, kurā 1918. gadā tika parakstīts tā saucamais Kompjeņas pamiers, uzsākas sarunas par Francijas kapitulācijas noteikumiem. Tieši šajā laikā, kad pasaules galvenā uzmanība ir pievērsta Francijas sabrukumam, Eiropas austrumdaļā savu laupījuma daļu gatavs pakampt otrs tirāns - Staļins.

1940. gada 15. jūnijā Lietuvā, 17. jūnijā Latvijā un Igaunijā ieiet Krievijas (PSRS) karaspēks. Līdzīgi kā Dānijas gadījumā, šo valstu valdības, apsverot reālos spēku samērus, izlemj nepretoties. Latvijā, nepiekrītot šim lēmumam, ģenerālis Ludvigs Bolšteins izdara pašnāvību, atstājot pirmsnāves zīmīti: “Savai priekšniecībai. Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu staltu ēku - savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.” Staļina PSRS iebrūk arī Rumānijā un anektē tās provinces Besarābiju un Bukovinu.

1940. gada 19. jūlijā Otrais pasaules karš varēja arī beigties, tā īsti nesācies, jo abi politiskie laupītāji - Hitlers un Staļins bija ieguvuši to, par ko vienojās 1939. gada 23. augustā, kad tika parakstīti tā dēvētā Molotova - Ribentropa pakta (pareizāk gan būtu teikt Staļina - Hitlera pakta) slepenie protokoli par Eiropas sadalīšanu. Šajā dienā Vācija piedāvāja Apvienotajai Karalistei izbeigt karu un uzsākt sarunas par Eiropas pēckara kārtību. Londona atteicās un vienatnē turpināja karu. Jāuzsver, ka tobrīd Anglija patiešām viena cīnījās pret Vāciju un tās sabiedrotajiem, kamēr Krievijas vadoņa Putina frāze, kuru viņš izteica šā gada 9. maijā, ka krievu tauta bijusi viena savā cīņā ar fašismu, ir bezkaunīgi meli, kuriem nav ne mazākās saistības ar vēsturisko realitāti.

Tieši otrādi. Kamēr Anglija patiešām cīnījās viena ar 1940. gada 27. septembrī noslēgtā Trīspusējā pakta valstīm (Vāciju, Itāliju, Japānu), PSRS 12. novembrī uzsāka sarunas par pievienošanos šim paktam. Taču pēc tam, kad Staļins pieprasīja gluži nesamērīgas prasības - Balkānu valstu nodošanu PSRS interešu sfērā (lasi: šo valstu kļūšanu par padomju sociālistiskajām “republikām”), Krievijas gadsimtiem ilgā sapņa - Konstantinopoles (Stambulas), Bosfora un Dardaneļu šaurumu pāriešanu tās kontrolē, pretenzijas uz Irānu un citām Dienvidāzijas teritorijām, Hitlers saprata, ar ko ir ielaidies darīšanās, un 1941. gada janvārī izdeva pavēli par operācijas “Barbadosa” izstrādi.

Hitlers uzbruka Staļinam, lai nodrošinātos pret “naža dūrienu mugurā”

1941. gada 22. jūnijā sākās divu pasaules 20. gadsimta lielāko bandītu savstarpējā saķeršanās. Lai saprastu, kas šajā diena notika, jāsaprot, kāpēc Hitlers uzbruka Staļinam. Ilgus gadus PSRS un vēlāk arī Krievijas propaganda ar faktisku rietumvalstu atbalstu uzturēja mītu, ka Vācijas uzbrukumu austrumos izraisīja Hitlera vēlme pēc dzīves telpas (Lebensraum) austrumos. Lai pamatotu šo apgalvojumu, tika izmantotas vācbaltieša, nacisma ideologa Alfrēda Rozenberga fantāzijas par mītisko Lielvāciju, kas plestos no Reinas līdz Volgai, kā arī daži vispārīgi spriedelējumi paša Hitlera 1925. gadā cietumā rakstītajā grāmatā “Mein Kampf”.

Patiesībā šīs fantāzijas nebija populāras nedz Rozenberga partijas biedru, nedz vēl jo vairāk vācu tautas vidū, jo Vācija ne tuvu nebija tik pārapdzīvota, lai kāds īpaši rautos pārcelties uz dzīvi, teiksim, Brjanskas apgabalā kolonizēt turienes zemes. Šis mīts par to, ka Hitlers uzbrucis Staļinam, lai iegūtu zemi, teritoriju, tika vēlāk plaši tiražēts un iedzīts galvās vairākām paaudzēm, lai noslēptu patieso iemeslu. Kāds tas bija?

Pēc 1940. gada novembra sarunām ar Molotovu, kurš gluži kā reproduktors translēja Staļina norādes bez tiesībām bilst kaut vārdu no savas puses, Hitlers saprata, ka, noslēdzot vienošanos ar bandītu, kurš nekaunībā pārspēj viņu pašu, ir pielaidis ārkārtīgi smagu, liktenīgu kļūdu. Hitlers saprata, ka pie pirmās izdevības “dārgais draugs” Staļins (ka Hitlers nosauca Staļinu, apsveicot pēdējo 60 gadu jubilejā 1939. gada 21. decembrī) viņam iedurs dunci mugurā.

Hitlera izlūkdienests ziņoja par gluži neticamiem bruņošanās apmēriem Staļina impērijā. Gandrīz visa PSRS ekonomika strādāja tikai vienam mērķim - vispārējai valsts militarizācijai. Civilām vajadzībām tika ražots tikai pats, pats minimums. Viss tikai karam. Tūkstošiem tanku, lidmašīnu, lielgabalu. Jau 1940. gadā pēc galveno bruņojuma vienību (tanku, lidmašīnu, lielgabalu) skaita PSRS armija pārspēja visu pārējo Eiropas armiju bruņojuma apjomu, kopā ņemot. Var rasties jautājums, pret ko šo milzu monstru bija paredzēts vērst?

Pēckara propaganda apgalvo, ka PSRS totālā militarizācija bija nepieciešama, lai nodrošinātos pret kapitālistisko valstu centieniem iznīcināt jauno sociālisma valsti. Taču ne velti teicu - pēckara propaganda, jo propaganda tajā laikā, kad Hitlers un Staļins vēl bija sabiedrotie, nemaz neslēpa, ka drīzumā padomju “republiku” skaits būtiski palielināsies līdz 30 un vairāk. Valsts atklāti gatavojās karam - ar mazu asinsizliešanu, svešās teritorijās. Ja Hitlers Staļina “miermīlībai” un “draudzībai” īsti neticēja nekad, tad pēc 1940. gada novembra sarunām, viņam kļuva skaidrs, ka bez ūsainā kaukāzieša neitralizācijas, viņam agri vai vēlu pienāks gals. Un, kā liecina vēsture, nekļūdījās.

Dažkārt tiek norādīts, ka Hitlers, uzsākot karu ar Staļina PSRS, 1941. gadā pieļāvis nepiedodamu kļūdu, faktiski atklādams otro fronti, par ko Vāciju vienmēr bija brīdinājuši militārie stratēģi, sākot no Kārļa fon Klauzevica laikiem. Skaidrs, ka Hitlers un viņa Ģenerālštābs to lieliski saprata, tāpēc nekādas kļūdas šeit nebija. Tieši, lai nodrošinātos pret otrās frontes atklāšanu (dūrienu mugurā) Hitlers bija spiests uzbrukt PSRS pirmais. Pirms to ir izdarījis Staļins, kurš 1941. gada vasarā bija koncentrējis pie robežas ar Vāciju gluži fantastiska apjoma spēkus, kas lidmašīnu, tanku un artilērijas lielgabalu skaita ziņā vairākkārt pārspēja Vācijas spēkus šajā sektorā un bija jau sācis izvērst frontes. Tas ir, sācis izvest karaspēka daļas no to pastāvīgas dislokācijas vietām uz vietām, kur paredzētas tiešās kaujas darbības, kurām bija jāsākas no dienas uz dienu.

Hitlera plāns bija īsā laikā (zibenskarā) sakaut Staļina armiju, piespiest savu vakarējo “draugu” padoties, demilitarizēties un tādējādi novērst no austrumiem nākošo apdraudējumu, lai pabeigtu galveno cīņu ar anglosakšu “plutokrātiem”. Proti, nodrošinātu sev netraucētu jaunās kārtības ieviešanu Eiropā. Komunisma sagraušana šajā cīņā bija tikai viens no blakusefektiem. Ja arī Hitlers pieļāva kādu kļūdu, tad tā bija Staļina nenovērtēšana un karadarbības vešana bez īpaša iespringuma. Lai saprastu, ko nozīmē “bez īpaša iespringuma”, pietiek atzīmēt, ka Vācijas rūpniecība visā 1941. gadā saražoja tikpat daudz (maz) tanku, cik 1944. gadā viena mēneša laikā. Turklāt pakļauta regulāriem sabiedroto aviācijas uzlidojumiem.

Taču pat ar visu šo vieglprātīgo pretinieka nenovērtēšanu un milzīgo Staļina armijas sākotnējo pārsvaru, Hitlers bija tuvu panākumam. 1941. gada 17. oktobrī Maskavā sākās panika, jo galvaspilsētas iedzīvotāji redzēja, ka visas valsts iestādes evakuējas uz jauno galvaspilsētu - Kuibiševu (tagad Samāru). Vācu armija bija tikai pārdesmit kilometru attālumā no Maskavas, kad līdz galam nesaprotamu iemeslu dēļ (versijas ir dažādas) Hitlers paņēma pauzi, daļu karaspēka pārdislocēja uz dienvidu fronti un deva laiku Staļinam pārsviest spēkus no Tālajiem Austrumiem Maskavas aizsardzībai. Jāpiezīmē, ka Hitlera sabiedrotā Japāna, tā arī neuzsāka nekādas darbības PSRS austrumos, lai gan 1941. gada rudenī šis frontes iecirknis palika gandrīz pilnībā neaizsargāts.

Tirāna Staļina pārvēršanās par “tēvoci Džo” viņa noziegumus neatceļ

Taču atgriezīsimies pie jautājuma, vai Otrais pasaules karš Latvijai ir svešs. Vēsturiskā realitāte ir tāda, ka 1941. gada 22. jūnijā PSRS no Vācijas sabiedrotā pēkšņi kļuva par Vācijas ienaidnieku, un izejot no loģikas, ka mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs, PSRS un tās asiņainais diktators Staļins kļuva par Anglijas un vēlākās antihitleriskās koalīcijas sabiedroto. Vēl vairāk - tirāns Josifs Staļins pēkšņi kļuva par [labo] tēvoci Džo. Taču tā vēl būtu pusbēda, jo galu galā noziedzīgais nacistu režīms tika 1945. gadā sagrauts, kā precīzi atzīmēja Levits.

Latvijas traģēdija bija tā, ka līdz ar Staļina pārvēršanos no asinskāra laupītāja par “labo onkuli”, pēkšņi kā nebijuši izgaisinājās visi Staļina noziegumi, kurus viņš izdarīja, būdams Hitlera sabiedrotais. Respektīvi, visu, ko citiem bija nozadzis Staļins līdz 1941. gadam, jaunie sabiedrotie viņam atļāva paturēt. Labi apzinos, ka šīs vēsturiskās patiesības atzīšana ne tikai Krievijā, bet arī Rietumos, nebūs viegla, taču mums, šī kara upuriem nav cita ceļa, kā vien neatlaidīgi pie katras izdevības pasaulei skaidrot, kas ir kas, un atgādināt par to netaisnību, kādu pasaule pieļāva, pieverot acis uz Staļina noziegumiem.

Patiesības labad jāatzīst, ka Baltijas valstu uzņemšana 2004. gadā NATO netieši demonstrēja Rietumu, pirmām kārtām ASV, vēlmi izpirkt vainu par šo sava laika nodarījumu. Kā liecina vairāki avoti, toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais to uzskatīja par vienu no galvenajiem motīviem, aktīvi virzot Baltijas valstu uzņemšanu NATO. Lai arī ar šo uzņemšanu Rietumi daļēji savu vainu ir izpirkuši, tas vēl nenozīmē, ka mums būtu jāaizmirst Staļina noziegumi un jāizslēdz tie no Otrā pasaules kara vēstures.

Tāpēc atkārtoju, Otrais pasaules karš mums, Latvijai, Levita kungs, nebija svešs karš. Tas bija karš, kurā mēs kā valsts bijām upuris. Šī kara laikā mēs uz pusgadsimtu zaudējām neatkarību. Mūsu priekšteči smagi cieta. Mūs okupēja. Tēlaini sakot, izvaroja, un šis noziegums notika Otrā pasaules kara ietvaros, lai kā arī vēlāk noziedznieku - izvarotāju viņa vēlākie sabiedrotie necenstos atmazgāt par viņa ieguldījumu nacisma sagrāvē. Tas jāatkārto vienmēr un visur.