Kariņ, beidz žmiegties, dod taču kaut ko!

Šobrīd ne tikai vidusskolu abiturientiem jāgatavojas gala eksāmeniem. Līdzīgs eksāmens jau tuvākajā nākotnē būs jāiztur premjeram Krišjānim Kariņam, jo viņa valdība ir saļodzījusies ne pa jokam.
12.05.2021. Bens Latkovskis
 
©F64
Sakot, ka Kariņa valdība ir saļodzījusies ne pa jokam, es, protams, nedaudz sabiezinu krāsas. Pēdējo pusgadu regulāri atkārtoju, ka, par spīti iekšējai nedraudzībai, šī valdība ir stabilāka kā vēl nekad. Arī tagad neesmu mainījis domas, un pagaidām nav reālu indikāciju, kas liecinātu, ka šai valdībai draudētu reālas briesmas.

Atgādināšu, uz ko balstās Kariņa valdības stabilitāte. Tā ir ne tikai citas koalīcijas gandrīz vai pilnīga neiespējamība, bet arī politisko spēku komforta sajūta, kuru nodrošina valdības vadītāja bezprincipiālais, pielaidīgais vadības stils. Katrs taču zina no savas pieredzes: vieglāk strādāt ar mazprasīgu vadītāju, kurš uz visām neizdarībām un kļūdām skatās caur pirkstiem, nekā ar stingru, uzstājīgu šefu, kurš prasa rezultātu un liek atbildēt par katru kļūdu. Uzsveru, vieglāk, bet ne efektīvāk.

Ja cilvēks ir noskaņots uz rezultātu, tad šāds vadības stils var pamatīgi krist uz nerviem, bet pašreizējā valdībā nav politisko spēku, kurus īpaši interesētu rezultāts. Jāatzīst godīgi, pēc tāda nav arī īpaši liels sabiedrības pieprasījums. Tāpēc varbūtība, ka Kariņa valdība nenoturēsies, ir niecīga. Taču tā var krist citu iemeslu dēļ. Ja partijas savu “stratēģu” pavadā tā pārkombinēsies, ka beigu beigās būs spiestas darīt ko tādu, kas varētu iniciēt Kariņa valdības krišanas procesu, vienkārši, lai nezaudētu seju.

Taču pirms pārejam no abstrakcijām pie konkrētības, vēl viena abstrakcija, kas raksturo pašreizējo konfliktu valdībā. Tas ir populārais uzdevums par vilku, kazu un kāpostgalvu, kas jāpārved pāri upei. Arī šoreiz uzdevums ir ļoti līdzīgs, jo konflikts veidojas vairākos plānos, kur katra puse grib redzēt tikai vienu - sev izdevīgāko dimensiju. Tātad, par ko ir runa?

Šā gada 21. aprīlī ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs, kurš atbilstoši koalīcijas līgumā ierakstītajam atbildības sadalījumam pārstāvēja KPV LV, pārgāja uz Nacionālo apvienību (NA). Teorētiski šim gājienam nevajadzētu radīt politisko zemestrīci, jo KPV LV skaitās pusmirusi, pussadalījusies partija, no kuras tās saprātīgākie, politiski tālredzīgākie personāži bēg, meklējot sev jaunas mājas. Vitenbergs par tādām noskatīja NA, kas šajā valdībā ieņēmusi mazāk trokšņaino pozīciju un pieticīgi spēlē “saprātīgā spēka” lomu. Taču ar šādām spēku samēru izmaiņām nebija mierā Jaunā konservatīvā partija (JKP).

Žurnālisti var jautāt atsevišķiem koalīcijas partneriem par kaut kādām vienošanās sarunām, bet problēma jau ir cita. Valdībā, tāpat kā jebkurā institūcijā, ir viens vadītājs, kuram jāvada hierarhiski zemāk stāvošie, nevis jāsaka: nu, jūs tur paši izlemiet, kā tālāk dzīvot un strādāt. Tad, kad būsiet izdomājuši, tad atnāciet un man pastāstiet. Tas arī ir šis jau minētais bezprincipiālais, pielaidīgais vadības stils, kurš reti kad ir efektīvs, bet atsevišķos gadījumos kļūst arī ne visai komfortabls.

Veidojas paradoksāla situācija. JKP ir visvairāk mandātu, un tā pieprasa ievērot koalīcijas līgumu. “Jaunajai Vienotībai” (JV) ir gandrīz vismazāk mandātu (nevar saprast, cik īsti mandātu ir KPV LV), taču tā klaji ignorē, jāatzīst, pilnīgi pamatotās JKP prasības ievērot līgumu. Faktiski tiek aicināts - gāziet mūsu valdību, ja gribat, bet, ja negribat, tad sakodiet zobus un liecieties mierā.

JKP atrodas muļķīgā situācijā, jo viņi acīmredzami negrib būt valdības (pareizāk sakot, smaidīgā, simpātiskā puiša Kariņa) gāzēji, jo tas ne tikai nekādas dižās politiskās dividendes nedod, bet arī nav teikts, ka nākamajā valdībā ļaus palielināt ietekmi. Mazticams, bet teorētiski iespējams pat ir variants, ka nākamā valdība tiek izveidota vispār bez JKP, un tad ko? Līdz ar to arī JKP nav ieinteresēta riskēt un veikt aktīvas darbības. To saprotot, JV un Kariņš atklāti stiepj gumiju un dod mājienus - nu, nomierinieties, taču!

Visā šajā stāstā jāņem vērā vēl kāda nianse. Viedokļu līderu smagsvari, pirmām kārtām sabiedriskie mediji, pret Kariņu izturas acīmredzami pielaidīgāk nekā pret citiem politiķiem. Neesmu dzirdējis, ka kāds viņam asi, Jāņa Dombura stilā, pajautātu - jūs esat vadītājs vai neesat? Citiem vārdiem: Paklau, tu esi vecis vai lupata?

Regulāri un apzināti tiek jaukts sarunas priekšmets, par ko būtu jārunā. Vieni (Kariņš, NA) uzskata, ka jautājums ir par ekonomikas ministru, viņa politisko piederību un NA attiecībām ar KPV LV, kamēr otri - JKP - uzskata, ka jautājums nav par ekonomikas ministru, cik viņš labs vai slikts; vai KPV LV viņu atbalsta vai ne; un arī ne par NA un KPV LV attiecībām, bet gan par koalīcijas līgumu kā tādu. Par politisko spēku attiecībām (ministru skaitu katrai partijai), kuras ir fiksētas šajā līgumā.

Izejot no Latvijas politiskajā tradīcijā bieži skandētās, labskanīgās, bet absolūti melīgās (liekulīgās) dziesmas, ka amati nav tik svarīgi, galvenais - darāmie darbi, JKP pozīcija izklausās sīkmanīga un savtīga. To apzinās JKP politiķi un ir spiesti ieņemt defensīvu pozīciju, uzstājot uz to, ka iniciatīvu vajadzētu izrādīt citiem - pirmām kārtām Kariņam. Taču pēdējais, tikpat labi apzinoties savu privileģēto stāvokli, demonstratīvi no aktīvākas rīcības izvairās - nu, jūs tur paši tieciet ar visu galā.

Skaidrs, ka, par spīti nepiekāpīgajai retorikai, neviens nopietns spēlētājs valdību gāzt nevēlas, taču nevar izslēgt situāciju, ka JKP prasību ieilgusī ignorēšana var viņus spiest izdarīt tādas darbības, kuras iekustinātu neatgriezeniskus valdības sabrukšanas procesus. Tiesa, reālāka ir cita, mūsu platuma grādos ierastāka situācijas risināšana. Proti, JKP tiek iedots vai apsolīts kaut kas tāds, par ko šajās aprindas mēdz teikt - piedāvājums, no kura nevar atteikties.

Ņemot vērā, ka nav aiz kalniem nākamā gada budžeta apspriešana, šis piedāvājums varētu būt tieši šajā “politiskās darbības” plaknē. Tas nozīmē, ka Kariņam un “Vienotības” pieredzējušajiem šīs sfēras “speciālistiem” laiks padomāt, ko piedāvāt saviem sadarbības partneriem. Galu galā viņi gandrīz atklātā tekstā prasa - nu, dod taču mums kaut ko, Kariņ! Beidz žmiegties.