Kariņa apbrīnojamā pasivitāte nes viņam labus augļus

Pēc tam, kad premjers Krišjānis Kariņš pēc KPV LV piecu frakcijas deputātu pieprasījuma atbrīvoja no amata uz Nacionālo apvienību (NA) pārgājušo ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu, izveidojās paradoksāla situācija: piecu deputātu frakcijai, no kuras tikai viens dažādos koalīcijas obligātajos balsojumos balsojis par atbalstu šai valdībai, pienākas trīs ministru vietas valdībā. Vēl vairāk. Bez šīs mikrofrakcijas mierīgi var iztikt. Vairākuma nodrošināšanai pietiek arī bez viņiem. Jāpiekrīt NA līderim Raivim Dzintaram, ka politiskā loģika nepieļauj šādas situācijas ilgstošu eksistenci.
14.05.2021. Bens Latkovskis
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Vai tas nozīmē, ka Kariņa valdībai ir pienācis gals? Visticamāk, nē. Kā ne reizi vien esmu atkārtojis, šīs valdības apbrīnojamā stabilitāte pie šķietamās nestabilitātes, ir gluži vienreizēja. Šodien paredzēts, ka visi koalīcijas partneri beidzot sanāks kopīgā apspriedē, par kuras nepieciešamību runāja jau sen, taču Kariņš līdz šim no tiešām sarunām par valdības nākotni visādi izvairījās. Tagad krīze valdībā ir samilzusi tā, ka turpmāka izvairīšanās vairs nav iespējama.

Pastāv divas problēmu risināšanas metodes. Viena ir apzināt situāciju, problemātiskos punktus un nekavējoties ķerties pie jautājuma risināšanas. Otra metode ir stiept gumiju, izlikties, ka nekas traks jau nav noticis, un cerēt, ka gan jau problēma pati kaut kā uzsūksies. Jāatzīst, ka abām metodēm ir savi plusi un mīnusi. Lai arī pirmā metode izklausās krietni pārliecinošāka, atsevišķos gadījumos tieši otra, pasīvā metode dod labākus rezultātus.

Kariņš kā valdības vadītājs sevi ir pierādījis kā šīs pasīvās metodes piekritējs un arī šajā krīzes situācijā izvēlējās neko nedarīt. No sākuma centās izlikties, ka Vitenberga partijas maiņa ir nenozīmīgs sīkums, par kuru nav pat vērts visiem sēsties pie galda un kopīgi izrunāt, bet vēlāk, kad no jautājuma risinājuma vairs nevarēja izvairīties, tad atbildību uzvēla KPV LV frakcijai. Kā viņi lems, tā būs. Ja frakcija būtu lēmusi par Vitenberga palikšanu ministra amatā, tad Kariņam būtu grūtas sarunas ar Jauno konservatīvo partiju (JKP), kura pieprasīja striktu turēšanos pie koalīcijas līgumā noteiktā amatu proporcionalitātes principa. Šo sarunu iznākums varētu būt Kariņa valdībai liktenīgs. Taču Kariņam par laimi, KPV LV frakcijas lēmums nostādīja viņus pašus divdomīgā situācijā.

Jau rakstīju, ka galvenais šīs valdības krišanas iemesls varētu būt partijas “stratēģu” pārkombinēšanās, sapīšanās meistarībā, no kuras grūti iziet, nezaudējot seju. Ja ne pašiem, tad citiem. Taču KPV LV gājiens dod visiem pat ļoti pieņemamu izeju no radušās situācijas. Ja obligātajos balsojumos koalīcijai nelojālo KPV LV frakciju no valdības izstumj, tad koalīcijā nekas īpaši nemainās, ja neskaita to, ka KPV LV divi atlikušie amati tiek sadalīti starp citām koalīcijas partijām.

Šis risinājums kļuva vēl vairāk iespējams pēc tam, kad tika nodibināta “Vienotības” satelītfrakcija - “Stabilitātes grupa” ar neslēptu “Vienotības” atbalstītāju Ati Zakatistovu priekšgalā. Šī grupa apsolījusies atbalstīt Kariņa valdību, kas vienlaikus nozīmē, ka KPV LV piecu deputātu balsīm vairs nav būtiskas (lai neteiktu nekādas) nozīmes vairākuma nodrošināšanai.

Protams, vēl var gadīties visādi brīnumi, jo tiklīdz KPV LV no valdības izmet, tā kāds var uzstāt, ka vecais koalīcijas līgums zaudē spēku un jāveido jauns. Citiem vārdiem, jāveido jauna valdība no baltas lapas. Ar jaunu premjeru.

Tāpat nevar no iespējamo variantu kalkulācijas izslēgt savstarpējo spriedzi (nepatiku) atsevišķu koalīcijas partneru un politiķu starpā. Taču, visticamāk, arī šoreiz Kariņa demonstratīvi pasīvā rīcība būs izrādījusies viņam labākos panākumus nesoša un ļaus viņa fanu klubam atkal atkārtot, cik gan labs mums gadījies premjers, kurš spēj šo nevaldāmo baru kopā noturēt.

Ja tas tiešām tā notiks, tad tas būs vēl viens apliecinājums tam, ka visās motivācijas grāmatās ieteiktā aktīvā rīcība - ņem rīcības grožus savās rokās; neļauj citiem lemt par savu likteni; neatliec uz rītu to, ko var izdarīt šodien, ne vienmēr ir labākā rīcības izvēle. Dažkārt arī tādai pasīvai, nogaidošai taktikai, kādu regulāri izvēlas Kariņš, ir sekmīgs rezultāts. Tiesa, viņam pašam, jo nav teikts, ka valdība ar tādu vadītāju kā Kariņš ir labākais risinājums mums pārējiem.