Kariņš turpina ierasto praksi – smaidīt un tēlot muļķi

Piektdienas pēcpusdienā notikusī koalīcijas apspriede par tēmu – kā tālāk dzīvosim – beidzās ne ar ko. Kā preses konferencē pēc šīs sanāksmes izteicās Jaunās konservatīvās partijas (JKP) līderis Jānis Bordāns – trīs stundas parunājām pa apli...
17.05.2021. Bens Latkovskis
 
©Ekrānšāviņš

Nākamā tikšanās paredzēta pirmdien pēcpusdienā, kad, visticamāk, atkal turpināsies Kariņa iecienītā spēle - kurš pirmais pamirkšķinās. Konkrētajā gadījumā, kurš pirmais sāks runāt par kaut ko konkrētu. Līdz šim viņam šajā spēlē - ko jūs no manis gribat, paši par visu vienojieties - ir izdevies gūt labus panākumus, tāpēc nav pamata domāt, ka šoreiz būs citādi.

Uzreiz atzīmēsim, ka premjers Krišjānis Kariņš jau tagad apzināti maldina sabiedrību, apgalvojot, ka trīs partijas (Nacionālā apvienība, NA), “Attīstībai/Par!” un “Jaunā Vienotība”) esot gatavas runāt par ministru portfeļu proporcijas pārdali valdībā, bet divām partijām (JKP un KPV LV) esot nepieciešams laiks, lai apspriestu šo piedāvājumu.

Preses konferencē uzreiz pēc šīs sanāksmes JKP norādīja, ka nekāda konkrēta piedāvājuma nemaz neesot bijis. Bijusi trīs stundu papļāpāšana par visu ko, tikai ne par kaut ko konkrētu. JKP nekāds laiks nav nepieciešams, jo nevar piekrist vai nepiekrist piedāvājumam, kura nemaz nav. Kariņš, protams, plati smaidīja, tēloja muļķi un izlikās, ka nesaprot, ko no viņa JKP grib. Tā ir Kariņa izvēlētā taktika. Viņam jautā par vienu, viņš atbild par kaut ko citu.

Izvērtēsim partiju pozīcijas. Ir koalīcijas līgums, kurā noteikts amatu sadalījums un partiju atbildības sfēras. Šis sadalījums tika izjaukts pēc tam, kad ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs mainīja partijas piederību un pārgāja uz NA. Premjers izlikās, ka nekas nav noticis, un valdība turpināja darbu ierastajā režīmā, jo arī KPV LV Saeimas frakcija, apzinoties savu ievainojamību, pievēra acis uz šo nepatīkamo zaudējumu.

Taču neapmierinātību izteica JKP. Kā tad tā? Mums ir lielākā koalīcijas frakcija, bet augsto amatu mazāk nekā NA, kurai tagad ir trīs ministri un Saeimas priekšsēdētājas amats. Kariņš no šiem JKP iebildumiem kratījās vaļā, sakot, ka jūs tur paši tieciet galā ar tiem amatiem. Ko mani vēl jaucat iekšā? Kad šīs atrunas JKP neapmierināja un tā pieprasīja konkrētu premjera rīcību, atklāti norādot uz premjera līderības trūkumu, tad Kariņš atbildību uzvēla uz KPV LV. Lai frakcija, atbilstoši koalīcijas līgumam, izlemj, vai tā atsauc Vitenbergu no ministra amata vai neatsauc. Faktiski tas bija tāds blakus gājiens, jo nekādi nerisināja JKP pretenzijas uz proporcionalitātes atjaunošanu. NA jau iepriekš bija pateikusi, ka Vitenbergu nenodos un vairs nevarēja atkāpties, nezaudējot seju.

Bija gaidāms, ka KPV LV nobalsos par Vitenberga palikšanu amatā (5:4), taču kaut kas notika ne tā, kā plānots, un KPV LV frakcijas viens (-a) deputāts (-e) nobalsoja pretēji gaidāmajam. Līdz ar to ar frakcijas lēmumu Vitenbergs no amata tika atsaukts. Kariņ atbilstoši koalīcijas līgumam viņu atbrīvoja no amata, taču pretēji ierastajai praksei neuzdeva frakcijai izvirzīt viņa vietā citu ministra kandidātu. Tā jau bija nepārprotama zīme, ka Kariņam nebūtu nekas pretī uzsākt amatu pārdali un samazināt KPV LV daļu.

Piektdien, pirms šīs kopīgās sēdes, vienīgā partija, kura uz to nāca atklātām kārtīm, bija NA. Tā skaidri paziņoja, ka vēlas sev saglabāt gan ekonomikas ministra amatu, gan arī Saeimas priekšsēdētājas krēslu. Citiem vārdiem, tā piedāvāja apšķērēt KPV LV atbilstoši tās pašreizējam svaram politiskajā arēnā. Kā? Cik daudz? Vai vispār šo dīvaino veidojumu atstāt koalīcijā, tas jau būtu bijis tālāku sarunu temats.

Šim NA uzstādījumam īpaši neiebilda arī premjers Krišjānis Kariņš. Tomēr piektdienas rītā, pēc KPV LV pārstāvju tikšanās ar premjeru, KPV LV paziņoja, ka izvirza ekonomikas ministra amatam bezpartejisko uzņēmēju Pēteri Šmidri. Sociālajos tīklos jau paguva izskanēt joki par to, vai pats Šmidre vispār zina par savu izvirzīšanu. Taču tam nebija īpašas nozīmes, jo varbūtība, ka viņš ieņems šo amatu jau no paša sākuma bija pavisam niecīga. Kļūt par ministru, kurš pārsit Vasilija Meļņika ministrēšanas īsuma rekordu nav tas gods, uz kuru tiekties. Atgādināšu, ka Meļņiks 1997. gada janvārī līdzīgā situācijā uz dažām dienām kļuva par finanšu ministru, līdz krita visa toreizējā premjera Andra Šķēles valdība.

Veidu, kā partijām izkulties no krīzes, parādīja Levits. Viņš ierosināja pieņemt jaunu valdības memorandu par darāmajiem darbiem līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, kuras būs nākamgad oktobra pirmajā sestdienā. Šāda memoranda pieņemšana varētu ļaut aizmirst esošo koalīcijas līgumu, to lieki vaļā neverot, un arī labskanīgās runas par darāmajiem darbiem varētu lieliski aizplīvurot sarunas par amatiem un ietekmes sfērām.

Levits skaidri lika partijām noprast, ka Kariņa valdības krišanu neatbalsta, un tas nozīmē, ka valdības gāzējiem mazinās iespēja tikt pie premjera nominācijas, jaunu valdību veidojot. Šeit gan jāatceras, ka Latvijas politiskajā praksē valdības krīt tikai tad, kad kaut kur ārpus apspriežu telpas jau ir noformēta jauna valdība vai vismaz tās centrālās aprises. Lai arī nav teikts, ka šāda alternatīvā valdība jau kaut kur nebūtu sastādīta, pagaidām visi politiskie spēki demonstratīvi rīkojas tā, it kā par jaunu valdību pat nebūtu runas. Tāpat Latvijas politiskajā tradīcijā valdības gāzēju slava netiek saistīta ar kaut ko pozitīvu, tāpēc neviens īpaši nealkst, lai viņiem tiktu pierakstīts šis “gods”.

Ko varam gaidīt tālāk? Prezidenta ierosinātais memorands piektdienas vakara preses konferencē netika pieminēts. JKP un KPV LV uzstāj uz striktu koalīcijas līguma ievērošanu, tiesa ar stipri atšķirīgu pamatojumu. KPV LV saprot, ka tiklīdz tiek veidots kaut kas jauns, tā viņi kļūst pilnīgi lieki. Tāpēc stingri jāturas pie jau esošā līguma. Savukārt JKP vēlas piespiest premjeru uzņemties to, ko no viņa prasa vadītāja amats - piedāvāt citiem kaut ko, par ko var sākt runāt. JKP visai pamatoti uzskata, ka tas galu galā ir premjera pienākums, nevis mums tagad jāprasa - ziniet, mēs gribam to vai šito. Tas sabiedrības acīs izskatītos pēc amatu tīkojumiem, savukārt Kariņam ļautu saglabāt sirdsšķīstā Baltā tēva statusu.

Pieļauju, ka Kariņš atbilstoši savai taktikai tā arī neko konkrēti partneriem nepiedāvās un gaidīs, kādus soļus spers JKP. Viņš paļaujas uz to, ka JKP ir partija ar vājiem nerviem un gan jau tā kādā brīdī neizturēs un norausies. Katrā ziņā politisko procesu vērotājus gaida interesanta nedēļa.