Padumjais "kolhoznieks" iedzinis sevi Putina sagatavotajās lamatās

Krievijas specdienestu stratēģiskais plāns – iedzīt Baltkrievijas diktatoru tik dziļā stūrī, ka no tā ir tikai viena izeja – kļūt pilnībā atkarīgam no Kremļa labvēlības, ir sekmīgi īstenots. Nav pat svarīgi, vai šis plāns bija rūpīgi izstrādāts vai vienkārši tā sanāca.
26.05.2021. Bens Latkovskis
 
©F64

Visas pazīmes norāda, ka žurnālista Ramana Prataseviča aizturēšanas operācija, ar iznīcinātāju palīdzību nosēdinot pasažieru lidmašīnu Minskā, nenotika bez Krievijas specdienestu līdzdalības. Visticamāk, tieši Krievijas dienesti izskaitļoja žurnālista atrašanās vietu un lidmašīnas reisu, ar kuru viņš lidoja uz Viļņu. Četri Krievijas pilsoņi pēc nolaišanās Minskā lidojumu tālāk neturpināja, un ir pamatotas aizdomas, ka trīs no viņiem bijuši specdienestu pārstāvji. Arī “Raynair” apkalpes personāls apgalvo, ka lidmašīnā bijuši specdienestu cilvēki.

Tas liecina, ka īsredzīgais sovhoza direktors bez aiztures ierija Krievijas pasviesto ēsmu, pat neiedomājoties par tajā ieslēpto āķi. Rietumos pēc šī izlēciena viņa tēls ir tiktāl sabojāts, ka atrodas vienā ailē ar bin Ladenu un Huseinu. Līdz ar to Lukašenkas režīms šobrīd ir pilnībā atkarīgs no Putina labvēlības. Ja Kremļa saimniekam kaut kas nepatiks un viņš liks saprast, ka Minskas miesnieka vietā gribētu redzēt kādu citu, tad gan jau starp bandas locekļiem Minskā atradīsies kāds, kuram ieniezēsies roka izpildīt augstākā hana gribu un iesēsties nežēlastībā kritušā ūsaiņa krēslā.

Par diktatora adekvātumu ir stipras šaubas

Latvijas Radio žurnālists Aidis Tomsons izdevumā “Delfi” uzdod jautājumu - Vai tad Lukašenko neapzinājās savas darbības sekas [kad veica lidmašīnas sagrābšanu], un atbild, “domāju, ka viņš labi apzinājās riska cenu”. Atļaušos šoreiz kolēģim nepiekrist, jo baltkrievu diktatora uzvedība jau kopš pērn 9. augustā zaudētajām prezidenta vēlēšanām liecina par adekvātuma zudumu. Tas, ka viņam līdz šim, lietojot neproporcionālu represiju intensitāti, ir izdevies noturēties pie varas, nemaina to, ka agru vai vēlu šim neadekvātumam bija jārada nopietnas sekas. Līdzīgi kā līdz nemaņai piedzēries cilvēks var braukt ar automašīnu un pat brīžiem veikt sarežģītus manevrus, bet gan jau kādā brīdī šī braukšana beigsies ar likumsakarīgu iznākumu.

Ar to nesaku, ka šī idiotiskā (jo ieguvums nav samērojams ar iespējamiem zaudējumiem) Lukašenkas gaisa pirātisma akcija būs tas salmiņš, kurš lauzīs kamieļa muguru. Visticamāk, nē, taču tā noteikti būs pamatīga darvas pika tajā kaut cik vēl pieņemamajā ķīselī, ko Lukašenka līdz šim centās piedāvāt Rietumiem. Izdevīgu ekonomisko sadarbību un buferzonu starp Eiropu un putinisko Krieviju.

Uzturēt labas attiecības ar bandītu nav nekāds gods

Ar šo bezprecedenta rīcību (bieži pieminētajā Moralesa gadījumā netika lietoti iznīcinātāji, un tā nebija reisa pasažieru lidmašīna) Lukašenka ir krietni sabojājis dziesmu visiem saviem aizstāvjiem Eiropā. Šobrīd tur aizlikt par viņu kādu labu vārdu ir apmēram tas pats, kas aizstāvēt Trampu. Tieši tāpēc Rīgas mērs Mārtiņs Staķis un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ar vieglu roku atļāvās tik nediplomātisku žestu kā Baltkrievijas karoga nomaiņu iepretī viesnīcai, kurā apmetušies hokeja čempionāta dalībnieki. Šie politiķi nebaidījās no citu valstu un pašmāju sabiedrības šķībiem skatieniem. Gluži otrādi, uz Lukašenko [pamatotās] demonizācijas fona, viņu gājiens izskatījās pat ļoti efektīgs un guva plašu atbalstu visā pasaulē (izņemot Krieviju un Minskas prezidenta pili).

Par šīs karoga nomaiņas sekām uz Latvijas ekonomiku es negribētu izteikties, jo, no vienas puses, šīs sekas noteikti būs negatīvas, bet, no otras, nav nekāds gods uzturēt kaut šķietami labas attiecības ar bandītu. Diemžēl citādi nosaukt Baltkrievijas diktatoru pēc visa, ko viņš ir sadarījis, nevar.

Atgriežoties pie riskiem, Lukašenka, visticamāk, nebija gaidījis tik asu pasaules reakciju. Jādomā, viņš pārrēķinājās, un šai kļūdai bija divi galvenie iemesli. Pirmkārt, viņam nešķita, ka tas, ko viņš taisās darīt, ir kaut kas tik īpašs, ka pasauli satrauks daudz vairāk nekā tas, ko viņš bija darījis iepriekš. Iespējams, arī viņam tika pasviesta ideja par “Moralesa keisu”, kas viņam šķita pārliecinošs savas rīcības attaisnojums. Tomēr galvenā doma bija apmēram šāda - ja jau Eiropa faktiski bez lieliem iebildumiem norija masu arestus, tūkstošiem cilvēkus cietumā, oponentu slepkavības, lielākā informatīvā kanāla “tut.by” sagraušanu, politiskā un informatīvā laukuma absolūtu notīrīšanu, tad kāpēc lai būtu citāda reakcija, ja savā gaisa telpā nosēdināsim lidmašīnu un no tās izcelsim vienu masu nekārtību cēlēju (mūsu izpratnē)?

Taču galvenā kļūda bija tā, ka Lukašenka acīmredzot sevi bija iedomājies kā vienvērtīgu (šī vārda Egila Levita izpratnē) Putinam. Tas ir, ja jau Putinam bez būtiskām starptautiskām sekām pagāja daudz smagāki nodarījumi (Krimas aneksija, kara izraisīšana Austrumukrainā, Malaizijas “Boeing” notriekšana, Borisa Ņemcova nogalināšana, ķīmisko kaujas vielu izmantošana gan pašu mājās, gan ārzemēs, konstitūcijas pārrakstīšana Centrālāzijas valstu stilā un daudz kas cits), tad kāpēc gan pret mani pasaulei jābūt citai attieksmei?

Gala rezultāts ir tāds, ka tagad pirms Putina un Lukašenkas kārtējās tikšanās 28. maijā Sočos, ūsainais kolhoznieks ir iedzinis stūrī ne tikai sevi, bet arī valsts ekonomiku. ES palīdzība 3 miljardu eiro apmērā ir iesaldēta, nacionālā aviokompānija “Belavia” ir tuvu bankrotam un gaidāmas tālākas ekonomiskās sankcijas. Pats Lukašenka kļuvis izteikti toksisks, bet atšķirībā no Putina, viņam tikpat kā nav ko Eiropai piedāvāt. Var jautāt, kas tālāk un kādā veidā tas atbilst Krievijas stratēģiskajam plānam?

Nav pamata domāt, ka sapnis par anšlusu būtu izsapņots

Putinologi visi kā viens uzsver, ka Putins esot izcils taktiķis, bet galīgi neesot stratēģis. Visas darbības viņš veicot situatīvi. Ja paveras kāda iespēja, piemēram, varas vakuums Ukrainā, tad viņš to izmanto un pagrābj Krimu. Mēģināja vēl astoņus apgabalus, bet, kad tas nesanāca, aprobežojās ar tā sauktajiem DNR un LNR bandītiskajiem anklāviem. Taču šai teorijai var piekrist tikai daļēji.

Iespējams, Putinam patiešām nav rūpīgi izstrādāts rīcības plāns līdz 2036. gadam un tālāk, toties viņam ir sava stratēģiskā ideja. Tā ir gluži vienkārša, un to viņš formulēja vēstījumā Federālajai sapulcei 2005. gadā, sakot, ka PSRS sabrukums ir bijusi 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Viņš gan neteica, ka viņa mērķis būtu novērst šīs katastrofas sekas un atjaunot PSRS tik lielā apmērā, cik vien iespējams, bet nav šaubu, ka šī ideja iesēdusies viņa galvā dziļi.

Izejot no šīs un vēl vienas uzmācīgas idejas, ka trīs etniskās grupas - krievi, baltkrievi un ukraiņi patiesībā esot viena tauta, ir viegli nojaust, ka Krievijas un Baltkrievijas atkalapvienošana no Kremļa dienas kārtības nekad nav zudusi. Tas arī netiek īpaši slēpts. Pat vēl vairāk. Jau tagad formāli eksistē Krievijas un Baltkrievijas savienotā valsts, un atliek vien šajā pagaidām vēl nedzīvajā konstrukcijā iepūst dzīvību. Tad lieta aizies. Cits jautājums, ka šajā pavirši salipinātajā homunkulā dzīvību iepūst nemaz nav tik viegli, taču nedomāju, ka Putinu interesē šādi “sīkumi”. Galvenais noformēt šo “anšlusu” tā, lai gan pašam tas patiktu, gan varētu pateicīgajai tautai to kā jauku dāvanu pasniegt.

Bet par to Kremlī domās vēlāk. Pagaidām taktiskais uzdevums ir izpildīts - Lukašenka atbilstoši visiem krievu cietumnieku priekšrakstiem ir noliekts, un gan jau gaidāmajā tikšanās reizē viņš atkal sēdēs uz pašas krēsla maliņas gluži kā pērnruden, kad viņa vara karājās mata galā. Tagad atkal tā karājas smalkā diedziņā, un vienīgi no “vecākā brāļa” iegribas atkarīgs viņa liktenis. Kas arī Bortņikovam & Co bija jāpanāk.