"Būvnieku lieta", politiskajai šķirai kaunīgi nodurot acis, tiek sekmīgi norakta

Tieši Zatlera 28. maija uzrunas tautai desmitās gadadienas priekšvakarā ar klusu paukšķi izbeidzās skaļi pieteiktā “Būvnieku lieta”. Kā intervijā laikraksta “Diena” žurnālistei Agnesei Margēvičai skaidroja virsprokurors Māris Leja, savākto pierādījumu bāze esot bijusi nepietiekama. Ar plikām telefonsarunām, kurās figuranti atklāti runā par to, cik “štukas” kam maksātas un kas ko ņēmis; kāpēc “Solvita” skrējusi pie “Kvadrāta” uz viņa biroju, esot par īsu.
02.06.2021. Bens Latkovskis
 
©Ekrānšāviņš

Var jau būt, ka pierādījumu bāze ir juridiski nepietiekama, lai lietā iesaistītos nosūtītu pārdomāt dzīvi Mazā Matīsa ielā 3, taču vai tā patiesi nav pietiekama, lai politiski izvērtētu lietā iesaistīto politisko atbildību? Tās pašas “Solvitas” pašreizējo līdzdalību diplomātiskajā dienestā? Kad preses konferencē pēc Sadarbības padomes sēdes pagājušā trešdienā jautājumu par šo politiskās atbildības izvērtēšanu uzdeva LTV raidījuma “De facto” žurnālists Ivo Leitāns, tad visu koalīcijas partiju pārstāvji ar premjeru, “Solvitas” senu līdzgaitnieku Krišjāni Kariņu priekšgalā, uzvilka ierasto “muļķīša” masku un izlikās nesaprotam jautājumu. Kāda vēl politiskā izvērtēšana? Netraucēsim izmeklēšanu tiem, kam ar to jānodarbojas. Nuja, KNAB neko vairs neizmeklē, bet tagad lietu izskata “Konkurences birojs”. Netraucēsim viņus.

Tādas un līdzīgas, ļoti īsas, aprautas atbilde skanēja no pilnīgi visu partiju puses. Vienīgi Nacionālās apvienības pārstāvis Imants Parādnieks, nebūdams Saeimas deputāts un atbildēdams pats pēdējais, atļāvās atklāti vīpsnāt par iepriekšējo partijnieku teikto, un, neslēpjot smīnu, atkārtoja to pašu dziesmu, ar visu sejas izteiksmi paužot “jūs jau saprotat, ka tas viss ir cirks, bet tāda nu mums vienošanās”.

Tātad politiskajā līmenī ir absolūts konsenss - visa šī lieta ir pēc iespējas ātrāk jāaizmirst, tāpat kā ceļš uz “Taureņu pirti” un vispār jāaizmirst vārdi - “Taureņu pirts”, “Būvnieku lieta”. Šī politiskajā vidē tik reti sastopamā vienprātība ir viegli izskaidrojama. Šī lieta skar gandrīz visas politiskās partijas un nedod iespēju skaidrie iezīmēt “labos” un “sliktos”, bet, ja nav šī viegli uztveramā dihotomija, tad par kuriem publikai arēnas tribīnēs aurot? Uz kuriem norādīt ar lejup noliektiem īkšķiem?

Kolēģe Margēviča gan sociālajos tīklos, gan laikraksta “Dienas” komentārā “Korupcijas dzīru desmitgade” (ar desmitgadi domāts laika posms kopš 2011. gada saulainā maija) pauž sašutumu par “lietas norakšanu”, un ar īpašu niknumu vēršas pret “korumpantu un korumpētāju profesionālo šķirotāju sliktajos un saudzējamajos Ivetu Kažoku”, kura eksaltēti turpina dziedāt slavas dziesmas Zatlera maijam, bet izliekas neredzam šodienas “lielāko korupcijas lietu Latvijas vēsturē”. Pati Margēviča turpat arī paskaidro, kāpēc uzskata šo lietu par tik nozīmīgu: “Ja paskatāmies uz figurantiem laikā, kad notikušas sarunas, - esošs Valsts prezidents, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja, tātad divi Nacionālās drošības padomes locekļi. Principā, lielākā korupcijas lieta Latvijas vēsturē.”

Taču tā tāda liekas tikai Margēvičai. Sabiedrības acīs tā ir un paliek maz saprotama zobenu vicināšana pret kaut kādu nenozīmīgu arodorganizāciju - “būvnieku karteli”. Tas, ka šajā kartelī cieši iejaukti divi kādreizējie Nacionālās drošības padomes locekļi, lietas būtību nemaina. Kas ir valsts prezidenti un Saeimas Nacionālās drošības padomes priekšsēdētāji iepretim maģiskajam vārdam - oligarhi? Nu, nekas taču. Sīki gariņi. Savējie. Tādi paši, kā mēs visi. Ne jau kā tie oligarhi, kas valsti nozaguši un kuri vainīgi ne tikai pie visām Latvijas agrākajām ķibelēm, bet arī tām, kuras vēl tikai būs.

Šajā “valsts nozagšanas” neesamībā arī slēpjas “Būvnieku lietas” neproduktīvais raksturs. “Būvnieku lietas” aktualizētāju koncentrēšanās uz atsevišķām lietas detaļām, neveidojot homogēnu, viegli uztveramu stāstu; neliekot uzsvaru uz lietas valstisko, vispārējo raksturu, stipri atvieglo lietas kapraču darbu. Atcerēsimies, kā pirms Zatlera maija no visiem masu ietekmēšanas līdzekļu galvenā kalibra lielgabaliem nemitīgi rībēja zalves - “nozagta valsts”, “nozagta valsts”. Kā, kādā veidā šī “valsts” nozagta, neviens īsti pat necentās skaidrot. Nozagta, un viss. “Oligarhi” nozaga, un tāpēc mēs te tā kuļamies Baltijas valstu astē.

“Būvnieku lietā” nekādas sabiedriskās domas ietekmēšanas kanonādes nedzird. Pat vēl vairāk. Jau pats lietas nosaukums - “Būvnieku lieta” skan ārkārtīgi piezemēti, un to nekādi nevar sabiedrības acīs pacelt līdz “lielākās korupcijas lietas Latvijas vēsturē” līmenim. “Būvnieku lieta” skan apmēram tāpat kā “santehniķu lieta”, kurai absolūti pietrūkst šī burvju vārda “oligarhs” maģijas. Saistībā ar “Būvnieku lietu” nav izskanējis kaut kas mērogam pat aptuveni līdzīgs kā “valsts nozagšana”, bet par mazākām lietām sabiedrības uzmanību var uzturēt vien pāris dienu.

Runa, protams, ir ne jau par konkrētām darbībām, bet gan terminiem, jo, ja šodien uz ielas nejaušiem garāmgājējiem kāds jautātu, ko viņi saprot ar “valsts nozagšanu”, tad diez vai kāds spētu kaut ko konkrētu pateikt. Visticamāk, atbildes būtu miglainas un aptuvenas, nosaucot dažus visiem zināmos uzvārdus. Pat ja uz šo jautājumu atbildētu Kažoka, tad arī viņas atbildes būtu tikpat izplūdušas un savā būtībā nekonkrētas. Dažādas labskanīgas frāzes par politiskās un saimnieciskās varas saplūšanu un šīs saplūšanas noziedzīgo raksturu. Taču, ja uzbrukuma objekts ir labi pazīstami politiķi, tad ar to pilnībā pietiek, jo uz viņiem var uzkraut tautas ilgākā periodā uzkrāto neapmierinātību.

Grēkāži jau tika atrasti pirms desmit gadiem, un pēc jauniem pagaidām nav pieprasījuma. Tāpēc “Būvnieku lieta” kļuva nevis par “lielāko korupcijas lietu Latvijas vēsturē”, bet gan apliecinājumu tam, ka tā dēvētajai cīņai pret korupciju patiesībā ir visai attālināta saistība ar reālo korupciju. Arī sabiedrību šī cīņa īpaši neinteresē. Tā paša “Kvadrāta” (Māra Martinsona) darbība, par spīti tam, ka par to sabiedrība tiek informēta jau gadiem, nekādu lielo interesi nerada. Savukārt politiskajā arēnā cīņa pret korupcija tiek plaši izmantota kā iedarbīgs instruments gan pretinieku iznīcināšanai, gan savu spalvu spodrināšanai.

“Būvnieku lieta” izrādījās lietošanā bīstams ierocis, kurš var sprāgt nekontrolēti, tāpēc pēc iespējams drīzāk norokams. Tas arī, visai politiskajai šķirai kaunīgi nodurot acis, tiek sekmīgi darīts.