Latvijas ekonomiskajai atpalicībai ir konkrēts vārds – Krišjānis Kariņš

Pirmdien Centrālā statistikas pārvalde publicēja Latvijas IKP 2021. gada pirmā ceturkšņa rādītājus, kuri nebija iepriecinoši. IKP šā gada 1. ceturksnī, salīdzinot ar 2020. gada 1. ceturksni, pēc sezonāli un kalendāri nekoriģētajiem datiem, ir samazinājies par 1,3%.
02.06.2021. Bens Latkovskis
 
Šajā bankas “Citadele” ekonomista Mārtiņa Āboliņa sociālajā vietnē “twitter” publicētajā grafikā redzams, ka kopš 2018. gada 4. ceturkšņa Latvijas IKP tikpat kā vairs nepieaug, bet kopš 2019. gada beigām uzrāda samazināšanās tendenci ©Ekrānšāviņš

Šis it kā nelielais IKP samazinājums var viegli maldināt, jo ir taču pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi. Tāpēc jāskatās, kāda ir šī IKP dinamika salīdzinājumā ar mūsu kaimiņvalstīm, kuras no covid-19 cieta līdzīgi. Un šeit atklājas diezgan drūma aina.

Lietuvas IKP šā gada pirmajā ceturksnī audzis par 1% (pēc ātrā novērtējuma datiem), bet Igaunijas IKP pat par 5,4%. Taču arī tas vēl nebūtu nekas. Ceturkšņa svārstības vēl īsti neko nenozīmē, turklāt iepriekš tika lēsts, ka kritums būs vēl lielāks. Trakākais ir kas cits. Latvijas IKP pieaugums atpaliek no kaimiņvalstīm jau vairāk nekā divus gadus, un šī atpalicība kaut kā nejauši sakrīt ar laika posmu, kad valdību vada Krišjānis Kariņš.

Ja cilvēks dzīvo noteiktā sociālā burbulī, tad viņš var būt patiesi un neliekuļoti pārliecināts, ka Kariņš ir labākais premjers, kāds Latvijā ir bijis. Gara auguma, simpātisks, smaidīgs, atklātu, labsirdīgu seju, tekošā angļu valodā sniedz intervijas pasaules vadošajiem medijiem. Īsāk runājot, cilvēks, par kuru nav kauns, bet kauns, kā zināms, ir raksturīgākā latviešu nacionālā sajūta.

Viss jau būtu lieliski, bet Kariņš ir ne tikai mūsu valsts seja, tās uz āru rādāmā izkārtne, bet arī valsts vadītājs. Premjerministrs. Ministru prezidents, kā rakstīts Satversmē. No viņa sekmīgākas vai mazāk sekmīgas darbības atkarīga mūsu valsts funkcionalitāte, attīstība. Šo lietu sekmību nemaz nav tik viegli noteikt, jo, kas vieniem šķiet labi, tas citiem slikti. Kas vieniem attīstība, tas otriem atpalicība. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī daudzi šī raksta lasītāji, ieraugot virsrakstu, pie sevis padomāja - autors grib kritizēt mūsu premjeru, jo viņš viņam vienkārši nepatīk.

Man pret Kariņu nav nekādas personiskas nepatikas. Gluži otrādi. Ar viņu esmu ne reizi vien ticies un vismaz pēdējo piecpadsmit gadu laikā visas tikšanās vienmēr aizvadītas samērā jaukā, patīkamā gaisotnē. Taču galvenais iemesls, kāpēc uz Kariņu nespēju raudzīties ar tādu pašu jūsmu kā viņa fanu kluba biedri, ir objektīvie ekonomiskie rādītāji. Tā vien izskatās, ka pandēmija ir glābusi Kariņa valdību, jo tās aizsegā valdībai lielā mērā izdevies nomaskēt savu ekonomisko neizdarību.

Sociālajos tīklos, apspriežot šo ekonomista Āboliņa publiskoto grafiku, cilvēki izgudro dažādus iemeslus Latvijas atpalicībai: lielais aviācijas īpatsvars, tranzīts, smagie tirdzniecības ierobežojumi, bet patiesībā tie visi ir atrunu meklējumi, lai tikai no pārmetumu zonas izvestu drošībā galveno vaininieku, kuram ir konkrēts vārds - Krišjānis Kariņš. Diemžēl tādi ir objektīvie fakti, lai kāda arī būtu mūsu attieksme pret pašu Kariņu.

Latvijas ekonomikai un valdības kompetencei neglaimojošie skaitļi un procenti tomēr ir tikai abstrakcija. Daudz pārliecinošāk tie atspoguļojas reālajā dzīvē. Svētdien biju Vecrīgā. Saulains, patīkams laiks. Ne karsts un arī ne auksts. Varētu domāt, ka pēc tam, kad sabiedriskajiem ēdinātājiem atļauta terašu atvēršana, viņi aizgūtnēm metas atgūt iekavēto un plaši izvēršas? Ne uz to pusi. Saimnieciskais panīkums ir redzams ar neapbruņotu aci. Jā, daudzviet šīs terases ir izveidotas, taču tikpat daudzas, agrāk populāras vietas ir aizvērušās. Droši vien gan jau kādā brīdī tās atkal atvērsies, iespējams, jau ar jauniem īpašniekiem, bet skaidrs, ka saimnieciskajai rosībai ir dots pamatīgs trieciens.

Nepatīkamākais šajā stāstā ir tas, ka, regulāri klausoties Kariņa uzstāšanos preses konferencēs, izkristalizējas skaidra pārliecība - šim cilvēkam tautsaimniecība ir totāla abstrakcija, kuru viņš nesaprot un, galvenais, neizjūt. Kariņu ekonomiskie jautājumi acīmredzami neinteresē, līdzīgi kā Latvijas iedzīvotājus nesatrauc superfināla (superbowl) spēle Amerikāņu futbolā. Atšķirība tikai tāda, ka no premjera ieinteresētības vai neieinteresētības atkarīga mūsu valsts attīstība un cilvēku labklājība.