Pētīs, kāpēc omei jāslēpj pase un kāpēc nedrīkst ļaut tautai vēlēt prezidentu

Kā jau viegli varēja prognozēt, koalīcijas jeb, kā tagad to sauc, Sadarbības padomē jaunizceptā labklājības ministra Gata Eglīša skandalozais ieraksts tviterī nekādas diskusijas neizraisīja. Viss normāli. Kā vienmēr. Toties tika nolemts pasūtīt pētījumu (kas droši vien maksās tradicionālo pusmiljonu) par vēlētāju zemās aktivitātes iemesliem.
09.06.2021. Bens Latkovskis
 
©F64

Valdībai esot svarīgi saprast, kāpēc bijusi tik zema līdzdalība, lai zinātu, ko uzlabot un kā panākt, lai tas vairs neatkārtotos. Tā šo lēmumu skaidro premjers Krišjānis Kariņš. Viņš negribot “spekulēt” ar savām personīgajām domām šajā jautājumā, tāpēc tiks pasūtīts speciāls pētījums. Tā kā manā un izdevuma “Neatkarīgā” rīcībā nav lieka pusmiljona šādam “pētījumam”, tad nāksies vien drusku “paspekulēt”.

Manuprāt, ir divi sistēmiski iemesli, kāpēc aktivitāte pašvaldību vēlēšanās ar katru nākamo reizi samazinās. Pirmais ir tas, ka politisko spēku piedāvājums pašvaldību vēlēšanās kļūst arvien bezpersoniskāks. Gadiem tiek stāstīts, ka pašvaldību vēlēšanas neesot politiskas, bet gan saimnieciskas. Šim uzstādījumam ir noticējuši gan vēlētāji, gan arī pašas partijas, cenšoties savās programmās sabāzt iekšā pilnīgi visu, ko vien var izdomāt. Līdz ar to partiju programmas kļūst savstarpēji neatšķiramas. Trakākais ir tas, ka tās kļūst neatšķiramas ne tikai partejiskā griezumā, bet arī teritoriālā. Ja nejauši paņemtu kādas partijas pašvaldību vēlēšanu programmu, tad ar lielu varbūtību nevarētu pateikt ne tikai to, kuras partijas programma tā ir, bet arī uz kuru pašvaldību tā attiecināma.

Līdz ar to priekšplānā izvirzās personāliju jautājums. Tas savukārt nozīmē - ja starp kandidātiem nav neviena, ko personiski gribi redzēt deputāta krēslā, vai arī, ja nav neviena, kuru ļoti negribi tur redzēt, tad šīs vēlēšanas lielu interesi nerada. Kāpēc iet un kaut kur piedalīties, ja no tā nekas nemainās un grūti tajā visā atrast kādu jēgu?

Jāatzīst, ka cilvēki tomēr diezgan bieži dara lietas, kurām racionālu jēgu atrast grūti, bet to dara kaut vai tāpēc, ka tā dara visi un tā līdz šim vienmēr ir darīts. Tad kāpēc iešana uz vēlēšanām kļūst arvien nepopulārāka? Te nu mēs nonākam pie otrā, bet, iespējams, tieši svarīgākā iemesla vēlētāju zemajai aktivitātei. Proti, pie tiem signāliem, kādus sabiedrībai raida viedokļu līderi. Šajā brīdī ne viens vien var iesaukties - bet kā? Visi taču kā viens aicina cilvēkus iet uz vēlēšanām, bieži vien pat piesaucot pilsoņa pienākumu un tamlīdzīgi. Tā jau tas it kā ir, bet tikai it kā. Formāli, jā, bet ne pēc būtības.

Jebkurš bērnu audzināšanas speciālists pateiks, ka vari bērnam teikt pareizas lietas kaut ik dienas, bet, ja pats darīsi pilnīgi pretēji, tad bērns pieņems nevis to uzvedības modeli, ko viņam stāstīsi, bet to, ko viņš redzēs kā atdarināšanas paraugu. Tā arī vēlēšanās. Politiskā šķira var uz katrām vēlēšanām atkārtot oficiālos saukļus par demokrātisko pārstāvniecību, nepieciešamību katram pildīt savu pilsonisko pienākumu un tamlīdzīgi, taču tie ir tikai tādi obligātie dziedājumi, kuri kā mantra jānoskaita, lai cilvēks skaitītos visu pareizi izdarījis. Darbi un neobligātie dziedājumi ir pavisam citi.

Sāksim ar neobligātajiem dziedājumiem. Pazīstamākais no tiem ir tagad jau par politnekorektu atzītais (eidžisms) un tāpēc zaudējis kādreizējo popularitāti mems - noslēp omei pasi. Šajos trijos īsajos vārdos ietverts neaptverami apjomīgs uzstādījums - mūsu sabiedrībā esot liela daļa muļķu (pārsvarā vecākā gadagājuma), kuri bojā visu politisko ainavu ar savu stulbo izvēli, tāpēc jādara viss iespējamais, ieskaitot fiziskas ietekmēšanas līdzekļus (pases noslēpšana, ieslēgšana mājās, nevešana ar auto uz iecirkni utt.), lai šie muļķi līdz balsošanai netiek. Lieki paskaidrot, ka absolūti visos gadījumos (100%) pats šī uzstādījuma adepts sevi uzskata par “gudro”, bet citus par “muļķiem”. Problēma šajā gadījumā ir tā, ka tad, ja šāds redzējums sabiedrībā kļūst dominējošais, tas līdz “vienkāršajai tautai” nonāk kā - ai, nu nav ko iet uz tām vēlēšanām. Var būt, ka tā arī būs labāk, jo es patiesi tur tik labi neorientējos.

Taču viena lieta, ja šī mantra par “stulbo tautu”, kas tikai muļķus prot savās pārstāvniecībās savēlēt, virmo sabiedrības prātos, bet jau pavisam cita, ja tā gūst iemiesojumu valsts likumdošanas aktos un pārliecinoši dominē augstākā līmeņa politiskajās debatēs. Par ko ir runa?

Saeima 2012. gada 26. jūlijā pieņēma grozījumus likumā “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”, kas faktiski atcēla referendumus kā šķiru. Teorētiski, protams, saglabājās iespēja savākt 150 000 notariāli apstiprinātu vēlētāju parakstu, bet, ja nu gadījumā šo milzīgo slieksni kādā jautājumā tautai izdotos pārvarēt, ir sagatavots nākamais šķērslis. Lai referenduma ceļā kaut ko mainītu, nepieciešams, lai par šīm izmaiņām nobalso 50% + viena balss ne jau no tiem, kas uz šo referendumu atnākuši, bet gan 50% + viena balss no visiem balsstiesīgajiem. Citiem vārdiem, šie divi sliekšņi ir uzlikti tik augstu, lai referendumus varētu aizmirst.

Kāds ir šī referenduma “aizlieguma” pamatojums? Tas pats vecais - kurš var garantēt, ka “stulbā tauta” kaut kādas muļķības ar referenduma palīdzību nesabalsos? Neviens šādas garantijas dot nevar, tāpēc laikus jānodrošinās, lai nekādi referendumi nebūtu pat iedomās.

Tāpat gadiem lēni gruzd jautājums par tautas vēlētu prezidentu. Dažādas aptaujas liecina, ka šai idejai ir stabils atbalsts sabiedrībā, taču līdz šim šis jautājums nav pacēlies līdz augstākā līmeņa politiskajām debatēm, jo momentāni atduras pret politiskajā šķirā (tajā pašā, kurā dominē pārliecība par “stulbo” tautu) valdošo piesardzību - bet, ja nu ievēlē ne to, kuru mēs gribētu? Nē, “dumjajai” tautai taču nedrīkst dot rokās tik bīstamu instrumentu. Ja nu ievēlēs prezidentu, kurš nevis vienmēr piebalsos valdošās koalīcijas (savu vēlētāju) korim, bet pacels savu stingro balsi, kad valdošie atļausies izdarīt kārtējo cūcību (kā ar likuma nepildīšanu mediķu atalgojuma gadījumā, apspriežot 2020. gada budžetu) vai arī pateikt kaut ko kliedzoši nepieņemamu kā nupat ministra Eglīša gadījumā. Ja prezidentu būtu vēlējuši nevis paši politiķi, bet tauta, tad tādam prezidentam būtu daudz stiprāka morālā aizmugure, un viņš daudz drošāk varētu koriģēt politiķu ciniskos izgājienus.

Lai tādi “brīnumi” no prezidenta puses neparādītos un politiskā šķira justos droša, nepieciešams maksimāli ierobežot tautas nekontrolētas (brīvas) politiskās izvēles. Visi likumdošanas akti (par partiju dibināšanai nepieciešamo biedru skaitu; par vēlētāju apvienību nepielaišanu pie vēlēšanām un citi) ir vērsti tikai vienā virzienā - apgrūtināt jebkādas izmaiņas esošajā politiskajā sistēmā. Šī tendence uz politiskās sistēmas iecementēšanu iet roku rokā ar vēlēšanu aktivitātes samazinājumu. Patiesībā politisko šķiru tas pilnībā apmierina. Vismaz tieši tā liek domāt tās likumdošanas darbības. Nekas neliecina par pretējo. Tāpēc visi šie “pētījumi” ir ne vien klaja nodokļu maksātāju naudas šķērdēšana, bet arī cinisks politiskās šķiras liekulības demonstrējums.