Kariņa valdība slīgst arvien dziļāk papuasu "kargo kulta" primitīvismā

Ministru kabinets otrdien atļāva rīkot pasākumus, kuros apmeklētāji piedalās, atrodoties vieglajā transportlīdzeklī vai individuālajā peldlīdzeklī. Lai nerastos pārpratumi, kas domāts var vārdiem “individuālais peldlīdzeklis” lēmuma skaidrojošajā daļā teikts, ka vienā automobilī/laivā vienlaikus varēs atrasties viena persona vai personas, kas dzīvo vienā mājsaimniecībā. Tātad, atrodoties laivā, pasākumus drīkst apmeklēt.
17.06.2021. Bens Latkovskis
 
©Oksana Džadana/ F64

Šis valdības lēmums nekādu īpašu sabiedrības reakciju neizraisīja, jo jau kopš ziemā pieņemto “aizliegto preču” sarakstiem visi pieraduši, ka valdība laiku pa laikam pieņem kaut kādus bezjēdzīgus ierobežojumus, kuru vienīgā jēga ir imitēt “cīņu ar pandēmiju”. Patiesību sakot, šiem ierobežojumiem ir arī cita, gluži merkantila jēga, bet par to vēlāk. Vienīgi vēl atzīmēsim, ka šai “cīņai pret pandēmiju” tik piedzīta apakšā stingra ideoloģiskā bāze, kas arī nosaka kopējo toni. Runa ir par “rūpēm par cilvēku dzīvībām”. Jebkura diskusija par pieņemto ierobežojumu lietderību atduras pret šo sakramentālo uzstādījumu - mēs nevaram bezatbildīgi izturēties pret cilvēku dzīvībām. Šiem svētajiem vārdiem jebkurš būtu gatavs pievienoties. Taču ar vienu nosacījumu. Ja šie vārdi tiek teikti jēgpilni, nevis papuasu “kargo kulta” ietvaros. Ko šis “kargo kults” nozīmē?

Socioloģijā populāra leģenda (šeit aprakstu tās vienkāršotu versiju, jo par kargo kultu izcelsmi ir visai atšķirīgas interpretācijas) vēsta, ka kara laikā kādu iezemiešu apdzīvotu Klusā okeāna salu pārlidojusi amerikāņu lidmašīna un saliniekiem nosviedusi dažādus mūsdienu civilizācijas labumus. Pēc tam salinieki gaidījuši šo lidmašīnu atlidojam atkal. Gaidījuši, gaidījuši, bet lidmašīna kā nelido, tā nelido un nekādus labumus neatved. Tad nu atraduši risinājumu - uzbūvējuši no salmiem paši savu lidmašīnas modeli, piestiprinājuši pie augstākās palmas virsotnes un katru rītu gājuši skatīties, vai no tās nav izkrituši kārotie labumi. Tā kā nekas netika sagaidīts, tad atbilstoši cilvēku iedabai (neatkarīgi no civilizācijas līmeņa) tika meklēts iemesls “neveiksmei”. Bet iemeslus, kāpēc nenotiek tā, kā gribam, vienmēr var atrast vairāk nekā okeānā zivju. Piemēram, no salmu lidmašīnas nekrīt lejā “Coca-Cola” bundžiņas, jo aizlūguma laikā kādam bijusi nepareizi uz sejas uzvilkta maģiskā auduma strēmelīte. Deguns bija izlīdis ārpusē, nevis kā pienākas - ar cieši aizklātu gan muti, gan degunu.

Citiem vārdiem, par kargo kultu mūsdienās sauc darbību, kura atdarina kādu citu, kas reāli darbojas, bet faktiski tai līdzinās tikai ārēji, pēc formas, bet ne būtības. Vai cits piemērs. Dienā, kad dabūju paaugstinājumu darbā, braucu uz darbu pa apkārtceļu, un tagad pa šo ceļu jābrauc vienmēr, jo iepriekšējais ceļš, izrādās, “nenes laimi”.

Visa cīņa pret pandēmiju jau sen kā pārvērtusies par vistīrāko kargo kultu, bet to, tāpat kā neseno stāstu par koronavīrusa laboratorijas izcelsmi, mūsdienu šī kulta priesteri par tādu neparko negrib atzīt. Šis jaunais kargo kults, kā jau teicu, tiek pamatots ar rūpēm par cilvēku veselību, kas nenoliedzami ir svēts un neapstrīdams mērķis. Kurš gan var iebilst pret tik cēlu mērķi? Diemžēl reāli pandēmiju ierobežo tikai stingra un visaptveroša mājsēde, kad gandrīz visi uzņēmumi un iestādes pārtrauc darbu; kad cilvēku kustība ārpus mājām tiek maksimāli ierobežota un tiek nodrošinātas tikai pašas nepieciešamākās sabiedrības funkcijas. Tādas stingras mājsēdes tika ieviestas tajās valstīs, kuras pandēmijas sākumā cieta vissmagāk. Latvijā tāda netika ieviesta nekad. Ziemā tika noteikti stingrākie ierobežojumi, bet jau uzreiz tie saskārās ar pamatojuma loģikas trūkumu.

Katrs būs saskāries ar muļķīgo prasību stāvēt veikalā rindā pēc “groziņa”. Bet vai kāds no stingro ierobežojumu faniem var paskaidrot, kāpēc veikalā bez “groziņa” nelaiž un liek pēc tā stāvēt rindā, bet trolejbusā šāds princips nav ieviests - iekšā tikai ar groziņiem. Kad kāds kāpj laukā, nodod groziņu pirmajam pie pieturas rindā uz iekāpšanu stāvošam? Atbilde ir katram skaidra. Tāpēc, ka pats princips ir neloģisks, bet veikalā tas vēl ir pieciešams, bet tā ieviešana sabiedriskajā transportā izraisītu uz ielas rindā stāvošo pasažieru pamatotu sašutumu. Tāpēc šī ierobežojuma vietā izgudrots cits kargo kulta rituāls - uz sēdvietām uzlīmēti krustiņi, kur nedrīkst sēdēt. Toties stāvēt drīkst tik, cik attiecīgajā transporta līdzeklī var iekāpt. Nav brīnums, ka maksimumstundās tie ir pilni un epidemioloģisko situāciju apdraudoši. Kur šeit loģika?

Realitātē vīrusu izplatību patiesi ierobežojoši pasākumi iespējami tikai īstermiņā. Agri vai vēlu tie ir jāatceļ, vai arī tie pārvēršas vistīrākajā profanācijā, kuru valdošie nekādi negrib atzīt. Te jau sāk darboties minētais braukšanas pa apkārtceļu piemērs. Jo ilgāk braucam pa šo “veiksmes” ceļu, jo tas kļūst ierastāks un lielāka gribas piepūle jāpieliek, lai “noriskētu” un atkal sāktu braukt pa īsāko, bet “neveiksmīgāko” ceļu. Cilvēks var lieliski apzināties, ka nekāda racionāla pamatojuma šai pašizgudrotajai māņticībai nav, bet to pārvarēt nemaz nav tik viegli.

Notiek psiholoģiska pārapdrošināšanās. Ja neko nemainīšu, tad vismaz sliktāk nepaliks. Konkrētajā pandēmijas ierobežošanas gadījumā tas izskatās šādi: Ja ierobežojumus atcelsim un saslimstība palielināsies, tad mums (valdībai un visai politiskajai šķirai) pārmetīs, ka neesam nodemonstrējuši pietiekamu stingrību, savukārt, ja ierobežojumus neatcelsim, tad visu laiku varēsim spodrināt sev spalvas par tēvišķo rūpi par savu pavalstnieku veselību. Taču tas vēl nav viss. Šo “rūpju” ietvaros var arī pa starpu notrallināt 5 miljonus pilnīgi nekam nevajadzīgos (kā atzina Valsts kontrole) pētījumos, neskaitāmus miljonus dažādos masku iepirkumos, lietotnes “apturi covid” izstrādāšanai un ieviešanai, dažādu biroju izveidošanai ar astronomiskām algām un vēl simtiem citu lietu, kur “apgūt” pandēmijas apkarošanai atvēlētos miljonus. Tāpēc valdošās politiskās šķiras interesēs ir pēc iespējas ilgāk uzturēt “kara stāvokli” ar šim stāvoklim raksturīgo naudas tērēšanas vieglumu. Tas arī ir galvenais iemesls šim kargo kultam.

Jāatzīst, ka prasmi situāciju dramatizēt Kariņš apguvis lieliski. Vēl vairāk. Darbības imitācija ar pārnopietnu sejas izteiksmi ir viņa valdības raksturīgākā iezīme. Tieši tā pati, kas papuasu “kargo kulta” priesteriem. Vienīgā atšķirība, ka Klusā okeāna salu “Ministru kabineta” locekļi savulaik pielūdza no salmiem salipināto lidmašīnu, tērpušies palmu lapu svārciņos, bet mūsu šamaņi, lepni saukti par ministriem, to pašu dara dārgos uzvalkos un šlipsēs.