Kariņam no bandītiskā šantāžā balstītas valsts politikas ir jāsāk sociālais dialogs

Tieši Bastīlijas ieņemšanas dienā – 14. jūlijā – Kariņa valdība ieskicēja jaunās Latvijas realitātes vīziju – arvien plašāku un dziļāku iedzīvotāju dalīšanu vakcinētajos un nevakcinētajos. Saskaņā ar valdības rosinātajiem grozījumiem kovida pārvaldības likumā, no 1. oktobra medicīnas, sociālās aprūpes un izglītības iestādēs drīkstēs strādāt tikai ar derīgu sadarbspējas sertifikātu. Iekšlietu ministre Marija Golubeva savukārt izteikusies, ka šai grupai, visticamāk, pievienosies arī iekšlietu sistēmas darbinieki, tai skaitā ugunsdzēsēji, kuru vidū vakcinēto šobrīd ir mazāk nekā puse.
19.07.2021. Bens Latkovskis
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Kad šis valdības lēmums tika pieņemts, šķita, ka tas pēc iespējas drīzāk tiks dzīts cauri Saeimai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pats Kariņš šos grozījumus aicināja noteikt kā steidzamus. Taču jau nākamajā dienā izrādījās, ka Saeima šos grozījumus tomēr tik drīz neskatīs. Šobrīd vasaras pārtraukuma dēļ Saeimas plenārsēdes nenotiek, un ārkārtas sēde netiks sasaukta ātrāk kā pēc trim nedēļām. Šī dažādo varas atzaru nesaskaņotā darbība liek šaubīties par to, cik nopietni šis valdības lēmums pirms tā pieņemšanas ticis izdiskutēts koalīcijas sadarbības padomē.

Tieši, lai novērstu jebkādus negaidītus pārsteigumus pašā balsojumā, šī trīs nedēļu garā pauze arī domāta. Šajā laikā jānodrošina visu frakciju konsolidēts viedoklis, kas konkrētajā jautājumā nemaz nebūs tik viegli, kā to varēja domāt, skatoties Ministru kabineta sēdi. Rakstā jau brīdināju, ka “panākumu reibonis” ir galvenais Kariņa valdības apdraudējums. Šī valdības lēmuma līdz galam nepārdomātais raksturs burtiski spraucas no visām tā vīlēm. Tāpat kā vieglums (vieglprātība), ar kādu tas tika pieņemts. Jau nākamajā dienā kļuva skaidrs, ka tad, ja arī šie likuma grozījumi tiks Saeimā pieņemti, opozīcijai nebūs grūtības savākt 34 deputātu parakstus, kas to stāšanos spēkā aizkavētu vismaz uz diviem mēnešiem. Ņemot vērā, ka likumā noteikti jāietver pietiekami ilgs pārejas periods, gan jau atradīsies legālas iespējas tā stāšanos spēkā novērst vēl ilgāk.

Taču vissmagākais šo grozījumu pārbaudījums būs brīdī, kad tas sāksies spēkā. Pat pieņemot, ka vairākums pret vakcinēšanos skeptiski noskaņoto beigu beigās piekāpsies un piekritīs vakcinēties, noteikti paliks zināms procents nepiekāpīgo, kuri stāvēs par savām tiesībām līdz galam. Obligātās vakcinācijas aizstāvji apgalvo, ka tādi pedagogi, kuri nostājas “pret zinātni” un negrib vakcinēties, nemaz nav vajadzīgi un labi vien būs, ka izdosies no viņiem “iztīrīt” skolas.

Atliksim malā šo izteikumu morāli ētisko aspektu. Vai tiešām mums ir pedagogu pārpalikums? Vai no skolām padzīto pedagogu vietā mums būs pietiekams daudzums viņu aizvietotāju? Var jau cerēt, ka šādu pedagogu skaits nebūs liels un gan jau kaut kā viņu zaudējumu pārdzīvosim, līdzīgi kā pārdzīvojām 200 000 cilvēku aizbraukšanu no Latvijas pēc 2009. gada krīzes un sekojošās Valda Dombrovska “konsolidācijas”. Var jau teikt, ka neaizvietojamu cilvēku nepastāv, taču tāpat zināms, ka neviena rīcība nepaliek bez sekām. Diez vai šīs represijas pret vakcinēties negribošiem pedagogiem mūsu valsti stiprinās.

Īpaši smaga situācija var izvērsties sociālās aprūpes centros, kur jau tagad vērojams akūts darbinieku deficīts. Ja šajos centros vēl vairāk palielināsies darbinieku trūkums, tad lielākie cietēji izrādīsies tieši tie cilvēki, kuriem šī aprūpe nepieciešama. Arī šajā gadījumā var it kā iebilst, ka nevakcinētie sociālo centru darbinieki apdraudot pret kovidu jūtīgāko cilvēku kategoriju - seniorus, taču vai vienkāršāk nebūtu tieši seniorus nodrošināt ar vakcīnām, tādējādi viņus aizsargājot no nevakcinētiem darbiniekiem, nevis otrādi?

Līdzīgs stāsts ir par ugunsdzēsējiem. Zemais vakcinēto procents liecina, ka šajā vidē obligātajai vakcinācijai ir nopietna pretestība. Tas nozīmē, ka starp ugunsdzēsējiem varētu būt pietiekami daudz tādu, kuri drīzāk aizies no darba, nekā piekāpsies. Ja šie cilvēki no ugunsdzēsības dienesta aizies, tas nozīmēs, ka valstī būs nopietni pasliktinājusies aizsardzība pret ugunsgrēkiem.

Ārpus uzskaites paliek tāds neaprēķināms lielums kā sociālā spriedze, kuru rada šādi konfrontējoši valdības lēmumi. Taču izskatās, ka valdību tādi “sīkumi” neuztrauc. Tā ir gatava uz visu. Iet pāri visiem tiesiskuma rāmjiem un pārvērst valsts politiku bandītiskā šantāžā (lai cik cēliem nodomiem tā tiktu pamatota).

Pagaidām nekas neliecina, ka tiktu domāts par to, kādas varētu būt šādas politikas ilgtermiņa sekas. Bet tas būtu jādara, un vēl nekas nav nokavēts. Vienkārši jāizbeidz šis nevajadzīgais cīniņš - kurš kuru nolauzīs, un tā vietā jāsāk mierīgs sociālā izlīguma dialogs. Visām pusēm jābeidz tēlot stūrgalvīgus ēzeļus. Priekšzīme pārējiem jārāda valsts augstākajām amatpersonām. Pirmām kārtām - premjeram Krišjānim Kariņam.